Recenzija
20.03.2013

Kūniņā ar Murakami

Komentē
5

Ho, ho! – es iesmējos. Bija 2012. gada rudens, un es sāku lasīt Haruki Murakami triloģijas "1Q84" grāmatas – gaidītas, apjomīgas un daudzsološas.

Ho, ho! – man piebalsoja Murakami lasītāju miljoni planētas visdažādākajos nostūros.

Man patīk lasīt Murakami. Patīk viņa varoņu skumjas, viņu traumas un klejojumi deformētās pasaulēs. Patīk mūzika, kas skan šo stāstu fonā, tumšie ceļi, kuros varoņi dodas. Man patīk nojausmas un vieglā sirds drebēšana, sekojot viņiem baismīgos sapņu realitātes nostūros. Mani mīļākie Murakami stāsti ir tie, kur paralēlās, mistiskās pasaules ir nojaušamas, bet paliek apslēptas un mums pazīstamajai dzīvei pieskaras vien sapņos, iztēles vīzijās vai psihisku īpatnību izpausmēs. Visiedarbīgākie ir stāsti, kuros atstāta brīva telpa iztēlei un lasītāja paša spējām radīt interpretācijas.

Kopā ar Murakami varoņiem esmu ļāvusies nostalģijai, skumjām, baiļu trīsām un apjausmām par krēslainām, maz izpētītām vietām prāta dziļumos. Tomēr dažkārt man šķiet, ka katrā nākamajā grāmatā neatlaidīgi meklēju to sajūtu, ar kādu lasīju savu pirmo Murakami – "Norvēģu koku". Vēl nezināju neko par grāmatas autoru kā par superzvaigzni, nebija nekādu priekšnojautu un cerību, nekā. Vien pārsteigums un trīsas. Melna aka saulainā pļavā kā paslēpusies, rijīga mute – šis tēls līdz ar "Norvēģu koku" iemājoja manā galvā, un vēl arvien laiku pa laikam liek ilgoties lasīt kaut ko tik biedējoši skaistu un nemieru raisošu.

"1Q84" triloģija lasītājiem tika solīta kā Murakami magnum opus, un to visā pasaulē gaidīja ar nepacietību. Stāsts ir milzīgs, sarežģīts un daudzslāņains. 1Q84 ir 1984. gadam paralēla laiktelpa. Tā pati Tokija, tie paši cilvēki, šķietami tā pati pasaule. Tomēr kaut kas ļoti būtisks ir pavisam citādi – tikai dažas nobīdes no pazīstamās realitātes, un izrādās, ka nekas nav tā, kā izskatās. Tikai šajā 1Q84 pasaulē var notikt tas, kas nenotiktu 1984. gadā, – kāda satikšanās, kāda lēna pretimnākšana, sadošanās rokās pāri daudz gadu atšķirtībai. Un vēl Tokijas debesīs ir divi mēneši – tā ir redzamā 1Q84 pasaules atšķirības zīme.

Grāmatas sākums patiešām ir kā ieiešana citā pasaulē. Kopā ar skaisto, stipro meiteni-slepkavu Aomami mēs kāpjam lejup pa stāvām kāpnēm, skanot Leoša Janāčeka Simfonietas1 ievada fanfarām, un ir tāda sajūta, ka tūlīt jāsākas kaut kam varenam! Spēcīgs vējš rausta Aomames drēbes un matus, un mana sirds nodreb gaidās. Priekšā taču ir ceļojums trīs pamatīgu grāmatu garumā!

Sākumā viss notiek ātri – tikko iepazinušies ar Aomami, satiekam otru galveno varoni Tengo, un sāk attīstīties divas paralēlas stāsta līnijas. Tikai palēnām atklājas, kur un kādi saskarsmes punkti atrodami varoņu pagātnē un tagadnē. Murakami rāda divas ievainotas dzīves – ievainotas ar šķiršanos, nāvi, traumatisku pieredzi. Galvenie varoņi ienāk katrs ar savām skumjām, ir noslēgti, īpatnēji un, šķiet, bezcerīgi paslēpušies katrs savā kūniņā.

Lai gan ne viens vien lasītājs pārmet "1Q84" stāstam to, ka tajā nekas īsti nenotiek, tam gluži piekrist nevarētu. Notikumu ir gana daudz, tos ir radījusi jaudīga fantāzija, un sižets ir savīts varens. Tikai tas šķiet tāds kā izkliedēts, porains un čagans. Pēc būtības sižets pat ir tuvs kārtīgam trillerim, bet veids, kā tas tiek izstāstīts, atgādina biezu, slāpējošu, pārmērīgi garu vilnas adījumu, un mana lasītkāre, iesākumā asa un trauksmaina, palēnām sapinas bezgalīgos valdziņos, kļūst gausa, līdz pamostas piekasīga vēlēšanās aizrādīt autoram un varoņiem, pluinīt un plūkāt atsevišķus stāsta fragmentus un pāršķirt lapaspuses, lai raitāk virzītos uz priekšu.

Interese atslābst un klūp pāri atkārtojumiem un detalizētiem aprakstiem, kuros vēl un vēlreiz izstāstītās līdzīgas ainas, sajūtas un noskaņas. Izlasījusi pirmo "1Q84" grāmatu, gandrīz no galvas zinu "Pirmsākumu" sektas dibināšanas apstākļus. Arī Aomames un Tengo rokās sadošanās brīdis tiek aprakstīts daudz un bieži un ar katru nākamo atstāstījumu zaudē savu iedarbības spēku. Galveno varoņu ikdienas gaitas – galvenokārt tā ir nīkšana istabā – aprakstītas tik detalizēti, ka gribas izsprukt no Aomames un Tengo šaurajiem dzīvoklīšiem un ieelpot svaigu gaisu. Mēs visos sīkumos uzzinām, kādi ir viņu dzīves apstākļi un ikdienas paradumi. Zinām, kādus ēdienus viņi ēd un kā tos pagatavo. Un galu galā tas apnīk! Apnīk pat divi mēneši debesīs – trešās grāmatas beigās tie pārsteidz jau tik maz, ka jāsāk ilgoties pēc vecā, vientuļā, visiem labi pazīstamā Zemes pavadoņa, kurš stāsta izskaņā tiešām parādās svaigs un spožs, un es varu atviegloti nopūsties.

Tomēr par spīti daudzkārtējiem atkārtojumiem un nebeidzamajām detaļām, stāsts rit uz priekšu savā īpatnējā, it kā palēninātā gaitā, un, mazliet patrenējot izturību, varam sekot tam līdzi. Galu galā Murakami ir meistars, un gribas zināt, kādas vēl dīvainas formas viņa prāts būs radījis.

Visinteresantākie ir otrā plāna varoņi – septiņpadsmitgadīgā rakstniece Fukaeri, vecā kundze ar savu reto tauriņu un aizsargājamo sieviešu kolekciju, uzticamais kalps-apsargs Tamaru, izdevniecības redaktors Komatsu, Tengo tēvs NHK televīzijas abonentmaksas iekasētājs un vēl citi, kas īsāku vai ilgāku laiku paviesojas 1Q84. gadā. Neviens no viņiem nepaspēj apnikt, kaut arī viņu klātbūtne ir intensīva. Piemēram, gluži kā no tīra gaisa veidotā, nereālā meitene Fukaeri ir tik netverama un neizprotama, un tik izteiksmīga, ka gribas kavēties viņas tuvumā ilgāk. Kad beidzot atklājas Fukaeri uzrakstītais stāsts "Gaisa kūniņa", tā vien gribas pastumt nostāk centrālos tēlus un palūgt, lai man labāk stāsta par Fukaeri. Bet viņa aizslīd kā mākonītis, atstājot aiz sevis ilgošanos un noslēpumu.

Aizraujošu reljefu stāstam piešķiet arī citi otrā plāna varoņi – vecās kundzes uzticamais kalps un sargs Tamaru, kurš ar profesionālu precizitāti parūpējas, lai raiti tiktu nokārtotas visas iespējamās nepatikšanas, redaktors Komacu, kas no bravūrīga avantūrista stāsta gaitā pārvēršas par piesardzīgu klusētāju.

Otrās grāmatas pirmajā trešdaļā pienāk brīdis, kad divu mēnešu pasaulē ieklumpačo privātizmeklētājs Ušikava. Nesimpātisks, nožēlojams un ļoti neglīts viņš rakņājas notikumos, mēģinot izpētīt faktus, kas diemžēl lasītājam jau tāpat ir zināmi. Ļoti žēl, ka viņam neizdodas "1Q84" sižetā pasteidzināt notikumus. Viņš tā arī paliek kā novērotājs un gluži vai ar pirkstu baksta lasītājam acīs sakarības, ko tāpat var secināt no teksta. Kad īsi pirms trešās grāmatas fināla Ušikava mirst mokošā nāvē, es pat noskaišos! Nu, lūdzu, kāpēc vajadzēja šim neglītajam nabaga velnam mani tā mocīt ar gariem jau tāpat zināmu detaļu izklāstiem? Tik vien no viņa bija kā neglītums un tumša sirdsapziņa! Viss, ko Ušikava paveicis, – pusotras grāmatas garumā līmējis kopā Tengo un Aomames stāsta līnijas, kas jau tāpat pašas par sevi tiecas savīties bez īpašas palīdzības no malas. Cik bezjēdzīgs liktenis! Atliek vien nopūsties un kopā ar uzticamo Tamaru līdzjūtīgi godināt Ušikavas piemiņu: "Par cilvēka nāvi ir jāsēro. Kaut vai īsu brīdi."

Līdz pašām stāsta beigām tā arī neatklājas little people noslēpums. Daudzi fani atsauksmēs par grāmatu pārmet, ka Murkami nav izstāstījis, kas ir šīs svešās būtnes. Bet tas tad laikam arī ir gandrīz vienīgais nezināmais šajā grāmatā. Un labi, ka tas tā arī paliek nezināms. Vismaz little people grāmatā nav par daudz. Izsauciens ho, ho! un gaisa kūniņu veidošanas ainas ir viss, ko mēs par viņiem uzzinām. Ar to pilnīgi pietiek. Tieši tas jau arī ir Murakami šarms – spēt iešūpot fantāziju un ļaut, lai pārējais notiek lasītāju pašu galvās.

Tas, kā little people darina gaisa kūniņu, liek domāt par to, kā autors veido stāstu. No tukša gaisa. Vienkārši tā – pastiepj roku, paņem gabaliņu gaisa un sāk veidot pinumu. Murakami stāstu radīšanas paņēmiens ir tieši tik vienkāršs – viņš izdomā darba nosaukumu un ievadu un sāk rakstīt. No pirmās ainas un nezinot, ar ko tas viss beigsies.2 Tāpat kā lasītājs grāmatu lasa teikumu pa teikumam, tā Murakami raksta. Gluži kā sapņojot – ir tikai šis viens mirklis, šī viena aina, kurā pašlaik atrodamies, un viss tālākais ir nezināms. Lasot Murakami, mēs atrodamies uz sapņa robežas. Nav nekādu noteikumu – stāsts var pēkšņi apmest kūleni un doties negaidītā virzienā. Kāds no varoņiem var pēkšņi uzrasties vai pazust, neko nepaskaidrojot. Sajūta ir mulsinoša, tā rada gan trauksmi, gan arī vēlēšanos lasīt vēl, dodies vēl dziļāk, lai kurp arī vestu autora fantāzijas labirints.

Runājot par fantāzijām, grāmatā ir daudz dīvaina, gan ļoti ķermeniska, gan arī pilnīgi nereālistiska seksa. Vietām seksa ainas ir detalizēti izklāstītas, bet daudzviet seksualitāte kā stāsta virzītājspēks paliek apslēpta mājienos un provocējošās norādēs. Zem stāsta virskārtas ir nojaušama tumša, bīstama straume – spēks, kas liek varoņiem darboties pret savu gribu, darīt to, kas sagādā sāpes un skumjas, dzen viņus pretī bīstamam liktenim. Šķiet, ka ar viņiem rīkojas kāds cits – no viņiem pašiem neatkarīgi apstākļi izvēlas viņu augumus, lai īstenotu līdz galam neizprotamus plānus. Murakami rada tēlus, kas izraisa pamatīgu nemieru, – piemēram, tādus kā desmitgadīgās seksuāli izmatotās meitenes, no vardarbības cietušas sievietes vai kā viesnīcā nožņaugtā jaunā policiste. Vai arī viņš liek varoņiem satikties un ļauties mierinošai tuvībai, bet bez žēlastības atņem citam citu, nevairoties ne sāpju, ne nāves. Savukārt visciešākās tuvības mirkli un bērna ieņemšanu viņš rāda kā fiziski attālinātu, mistisku pieredzi, garīgu savienošanos, kurā ar ķermeņiem notiek kas pārdabisks. Ar dažādām īpatnējām seksualitātes izpausmēm saistīto aprakstu visās trīs grāmatās ir gana daudz, bet stāsta gaitā gluži kā divi mēneši Tokijas debesīs tie zaudē spēju iedarboties uz iztēli. Ja sākumā doma par desmitgadīgām seksuāli izmatotām meitenēm liek justies ļoti neomulīgi, tad palēnām stāsts nomierina, pasaka – nē, viņas jau nemaz nebija īstas meitenes, un neviļus atkal jāsāk īgņoties par atkārtojumiem.

Stāstu izlasot, rodas sajūta, ka tam tā arī neizdodas pieskarties dziļākiem sajūtu līmeņiem. Visas trīs grāmatas var lasīt palēnām un izlaižot dažas porainākās lappuses. Mulsinoši gan ir tas, ka dažbrīd man jālasa apņēmīgi un par spīti – par spīti tam, ka sižets zaudē spraigumu, par spīti sajūtai, ka nevaru noturēties stāstā iekšā. Un tomēr es to izlasu visu. Nemēģinot lūrēt grāmatas beigās, lai priekšlaicīgi uzzinātu, ar ko tas viss beigsies. Es turpinu lasīt un laiku pa laikam aizmirstos atsevišķos aizraujošos stāsta fragmentos. Mana fantāzija pamostas, un ir daudz tādu ainu, kas tagad turpina dzīvot ar mani: vecās kundzes saruna ar Aomami taureņu mājā, gaisa kūniņu veidošana, Kaķu pilsēta, uzstājīgā televīzijas abonentmaksas iekasētāja balss, Fukaeri gaisīgais veidols. Bet tomēr kaut kā pietrūkst. Vai arī ir par daudz. Par daudz izkliedētības, pārāk daudz vārdu. Mazliet par maz klusuma. Un varbūt par maz mūzikas. Ne jau tās, ko var sadzirdēt. Trūkst nedzirdamās, nojaušamās mūzikas, kas rodas no pavisam maz vārdiem un ļoti daudz iztēles.

"1Q84" tā arī paliek līdz galam nesaprotama grāmata. Ir tā, it kā es būtu ielūkojusies vienā no little people noaustajām gaisa kūniņām un ieraudzījusi savādu, burvju miegā dusošu būtni. Kaut arī esmu pavadījusi kopā ar grāmatu daudzas stundas, es vēl arvien nezinu, par ko tā ir. Tāpat kā nekad tā īsti droši nevar zināt, par ko ir bijis kāds sapnis. Tajā ir kaut kas no zināmā – atpazīstami realitātes fragmenti, tomēr sakārtoti pilnīgi negaidītās kombinācijās. Varbūt te arī ir viena no Murakami milzīgo, globālo panākumu atslēgām – tur, dziļumā, aiz prāta un kultūras uzslāņojumu robežas, mēs visi satiekamies, un nekas no šķietami neprātīgajām fantāzijas formu izpausmēm mums nav svešs. Mēs visi zinām, kā tas ir, – doties tumšā neziņas tunelī un satikt nezināmo sevī. Murakami mūs ved tieši turp – uz vietu, kur tukšums sāk iegūt pirmos, neskaidros apveidus.

Jaunas Murakami grāmatas izdošana Japānā tiek solīta jau šī gada aprīlī3. Un, ja ne gluži ar skaļu un bravūrīgu ho, ho!, tad tomēr tā noteikti ir ļoti gaidīta grāmata visdažādākajos šīs planētas nostūros. Un arī es to gaidu kopā ar visiem tiem, kam sapņi un fantāzijas ir tikpat svarīgas kā dzīves īstenība. Es uzticos Murakami un vēl arvien meklēju viņa grāmatās to īpašo skaistuma un baiļu trīsu sajaukumu, kuru, reiz piedzīvojusi, vairs nevaru aizmirst.

 

Tēmas

Laura Feldberga

Laura Feldberga ir māksliniece, buto dejotāja, grāmatu ilustratore un šīgada Literārās Akadēmijas beidzēja. 2012. gada Prozas lasījumos par stāstu "Klikšķis" Laura saņēma valodas centra "Skrivanek Bal...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!