Kultūrpolitika – lieka laika izšķiešana
Pēdējā laikā valdība un tās pakļautībā esošās iestādes izrāda apbrīnojamu degsmi izvirzīt iniciatīvas, kas dažādos veidos apgrūtinātu kultūras institūciju dzīvi. Tam pamatā var būt vairāki iemesli. Iespējams, valdība uzskata, ka kultūrai Latvijā iet pārāk labi, tāpēc būtu jāsāk ierobežot šajā nozarē iesaistīto nevalstisko, privāto un daļēji arī valsts institūciju karaliskā (uz)dzīve. Varētu šķist, ka Latvija piedzīvo kultūras pārsātinājumu un iedzīvotāji ir tā aizrāvušies ar lasīšanu, mūzikas klausīšanos, mākslas izstāžu un teātra apmeklēšanu, ka šajā apmātībā aizmirsuši par darbu un privāto dzīvi. Varbūt valdība uzskata, ka tieši kultūras apjomīgā invāzija cilvēku prātos un darbos ir vainojama pie ne tik straujās ekonomiskās izaugsmes un joprojām bēdīgi zemajiem demogrāfiskajiem rādītājiem. Tomēr varbūt valdība šādi demonstrē savu aprobežoto domāšanu, uzskatot, ka kultūra ir lieka greznība, kuras vienīgais sausais atlikums ir robs budžetā? Tāpēc kaut jelkādas ilgtermiņa politikas veidošana šajā nozarē vienkārši ir lieka laika izšķiešana. Jādomā taču, kā nekavējoties saraust vairāk naudas valsts kasē! Kāpēc gan to nedarīt uz to rēķina, kuri neizskaidrojamu iemeslu pēc vēl vēlas ieguldīt savu laiku un enerģiju, lai vairotu mūsu nācijas inteliģences līmeni, kā arī sociālo un ekonomisko attīstību?
Ministre dod zaļo gaismu, acu nepamirkšķinot
Viena no sērijas "kā labāk sarežģīt kultūras institūciju dzīvi?" idejām bija aplikt ar 21 % PVN tikai privātos kultūras pasākumu organizētājus, likumsakarīgi sadārdzinot biļešu cenas un radot negodīgu konkurenci ar valsts institūciju radīto piedāvājumu. Šī iniciatīva tika ātri vien ietērpta likumprojekta formā, un kultūras ministre Dace Melbārde to, acu nepamirkšķinot, atbalstīja. Sak', kas gan šādā modelī varētu noiet greizi? Vai arī ministre tajā brīdī – līdzīgi kā premjere laikā, kad valdībai tika palielinātas algas, – bija aizņemta ar citām lietām, tāpēc vienkārši cilvēcīgi nepamanīja un deva likumprojektam zaļo gaismu. Šobrīd pēc valsts prezidenta izdarītā spiediena un privāto kultūras institūciju piketa idejas realizācija apturēta, taču no vadošajiem politiķiem jau izskanējis jauns piedāvājums diferencēt PVN piemērošanu, ņemot vērā mākslinieku nacionalitāti. Tas liecina par vāju valdības izpratni jomā, kas attiecas uz izpildītāju mākslas attīstības tendencēm, – arvien vairāk priekšnesumu veido jauktas dažādu valstu komandas. Lielisks piemērs šajā ziņā ir orķestris "Kremerata Baltica", kura sastāvā vairāk nekā puse izpildītāju nav Latvijas nacionalitātei piederīgi. Kāds PVN šādā gadījumā būtu piemērojams viņu koncertiem? Vai – ar cik lielu PVN, ja galvenais pamatnosacījums ir nacionālā identitāte, būtu jāapliek festivāla "Positivus" biļetes? Kultūras patēriņš Latvijā joprojām ir vājš – populārāko kultūras aktivitāšu apmeklētāju īpatsvars sastāda 1/10 iedzīvotāju, bet pārējām tas nepārsniedz 2 %. [1] Drakoniski sadārdzinot biļešu cenas, tas visdrīzāk vēl dramatiskāk kristos. Šādas iniciatīvas ir tipisks "kaut ko ierosināju, tikai pēc tam padomāju" piemērs, un tad, ja valdība tik nemākulīgi uzvedas šādu iniciatīvu izstrādāšanā, ko gan mēs varam gaidīt no darba pie ilgtermiņa politikas nozarē kopumā?
Subsidēt, nevis ļaut pelnīt
Otra nesenā ideja sērijā "kā labāk sarežģīt kultūras institūciju dzīvi?" ir Finanšu ministrijas (FM) un Valsts ieņēmumu dienesta (VID) bīdītā iecere būtiski ierobežot biedrību un nodibinājumu saimniecisko darbību, kas acīmredzami visvairāk skars tieši kultūras nozares nevalstiskās organizācijas (NVO). Saskaņā ar jauno iniciatīvu bailēs no tā, ka biedrības patiesībā varētu slepeni vēlēties gūt milzu peļņu, tiks likvidētas organizācijas, kuru saimnieciskie ieņēmumi sastāda 500 minimālo mēnešalgu apjomu gadā un/vai arī 75 % no visa biedrības budžeta. Nu jau bijušais finanšu ministrs Jānis Reirs izteicies, ka kultūra Latvijā attiecībā pret citām Eiropas valstīm vispār atrodas priviliģētā stāvoklī. Jābrīnās, kāpēc tādos siltumnīcas apstākļos pastarpināti bēgļu uzņemšanas grūtībām neesam piedzīvojuši milzu filmu režisoru, rakstnieku un citu kultūras nozares pārstāvju imigrāciju uz Latviju, lai īstenotu savas vērienīgās ieceres šeit. Ja tomēr nopietni, tad kultūras NVO tiešām veic saimniecisku darbību, organizējot un pārdodot biļetes uz koncertiem, mākslas izstādēm un teātra izrādēm, kā arī izdodot un tirgojot grāmatas, mākslas darbus, producējot kinofilmas un tā tālāk. Līdz šim likās pašsaprotami, ka pašu ieņēmumi un piesaistīts privātais finansējums valdībai būtu jāuzskata par pozitīvu faktoru, kas nozīmē – valstij šīs organizācijas ir mazāk vai nav nemaz jāsubsidē no sava budžeta. Tomēr valdība acīmredzami uzskata, ka kultūrai jāpaliek valsts pārziņā vai jāpilda tikai un vienīgi finansējuma lūdzējas funkcijas.
Samaksātie nodokļi kā vērtības mērs
Nav nevienas citas nozares, kurā politikas realizācija būtu tik lielā mērā atkarīga no NVO aktīvas darbības, turklāt tādā formā, kas apvieno gan radošu darbību, gan spēju piesaistīt saimnieciskās darbības ieņēmumus. Šīs iniciatīvas pieņemšana nozīmētu, ka tiktu likvidētas tādas biedrības kā Jaunā teātra institūts, AKKA/LAA, gandrīz visi neatkarīgie teātri u.tml. Teorētiski varētu uzskatīt, ka tad, ja likvidācijai nolemtās biedrības nevēlas mainīt savu juridisko statusu, lai beidzot atzītu, ka to vienīgais mērķis ir kārtīgi nopelnīt, radušos caurumu kultūras piedāvājumā varētu nosegt no valsts un pašvaldību maciņa. Tomēr praktiski tas neizdevās pat boļševikiem, turklāt (un tas gan, gods kam gods, izdevās boļševikiem) tādā veidā visdrīzāk tiktu mazināta kultūras piedāvājuma daudzveidība un inovativitāte. Diemžēl izskatās, ka FM un VID iecere ir tēmēta tieši uz kultūras jomu, kas ir "īstā vieta", kur meklēt ielāpus, ar ko aizlāpīt valsts budžeta bēdīgi caurumaino maisu. Tas nozīmē, ka valdība uzskata – mērīt iedzīvotāja pienesumu valsts labklājībai un izaugsmei ir iespējams tikai vienā veidā. Tas ir samaksāto nodokļu daudzums.
Solījumi ķeksīša pēc
Taču iepriekšminētās valdības ieceres nebūt nav tās pašas, kas tika izvirzītas kā prioritāte kultūrpolitikas jomā pirms vēlēšanām [2]. Pārmaiņas, kuras tika cēli solītas vēlētājiem, uz priekšu virzās gausi vai vispār ietuntulētas aizmirstības plīvurā. Radošās personas statusa likums, kas garantētu vismaz minimālas sociālās garantijas cilvēkiem, kuru vienīgais ienākumu avots ir autoratlīdzību honorāri, stāv pusdarīts. Valdībā par pareizāko risinājumu vienprātības joprojām nav, bet kultūras ministre atbalstu šai principiāli kultūras nozarei svarīgajā lietā panākt nespēj. Visas šobrīd Saeimā ievēlētās partijas solīja atjaunot kādreizējo Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) finansējuma modeli, piesaistot to cigarešu un alkohola akcīzes nodoklim un azartspēļu nodevai, kā tas veiksmīgi jau ilglaicīgi darbojas Igaunijā. Turklāt Igaunijas Kultūrkapitāla fonds no saviem līdzekļiem katru gadu veido arī uzkrājumus, kas ļauj ilgtermiņā ne tikai attīstīt infrastruktūras objektus, bet arī nodrošina nepieciešamo līdzfinansējumu Eiropas Savienības daudzu valstu sadarbības projektu realizēšanā. Šī gada 1. jūlijā tika pacelts akcīzes nodoklis alkoholam, kas būtu ideāls brīdis, lai jauniegūtos līdzekļus sāktu novirzīt kultūrai, tomēr nekā. Neviena no partijām nav spērusi pat pussoli šajā virzienā, kas liecina, ka šāda apņemšanās ir bijusi fiktīva ķeksīša ievilkšana lauciņā "kaut ko darīsim arī kultūras labā", lai piesaistītu to saujiņu vēlētāju, kuriem tas varētu būt svarīgi. VKKF līdzekļu apjoma neprognozējamība un nepietiekamība ir viens no nopietnākajiem šķēršļiem, lai nozarē tiktu veidota ilgtermiņa politika. Pieredze liecina, ka šī ir pirmā joma, pie kuras valdība ķersies klāt, ja radīsies nepieciešamība savilkt ciešāk budžeta izdevumu jostu, tāpēc plānot ilggadējus projektus kultūrā ir ļoti apgrūtinoši.
Vienīgā paveiktā lieta
Ideju par Laikmetīgās mākslas muzeju, kas ir katras sevis cienošas nācijas brieduma simbols, Kultūras ministrija (KM), apliecinot savu nespēju īstenot ieceri, deleģējusi privātajām institūcijām. Lielākā daļa Eiropas valstu, rūpējoties par valsts iedzīvotāju izglītību un arī tūrisma veicināšanu, pašas ir uzņēmušās atbildību par šāda muzeja izveidi. Tas raisa bažas, vai privātas iniciatīvas īstenotais koncepts pilnībā apmierinās tās sabiedrības vajadzības, ko pieprasa mākslas jomas attīstība. Idejai par modernu akustisko koncertzāli Rīgā klājies vēl grūtāk – valdībai tam vispār nav atlicis laika pieķerties. Arī pārmaiņas kultūrizglītībā netiek ne plānotas, ne arī veiktas, sistēma darbojas inerces vadīta, turoties lielākoties uz individuāla entuziasma pamata, ar kuru, kā izrādās, valdība arī nav apmierināta. Atskatoties uz tikko kritušās valdības paveikto, šķiet, ka vienīgā lieta, kas paveikta kultūras jomā, ir – piešķirts jauns nosaukums Latvijas Nacionālajai operai un baletam. Bravo!
Citi atbalsta mehānismi
Pat pieņemot, ka valdība tiešām pirms vēlēšanām dzīvoja ilūzijās pildīt deklarācijā nospraustos solījumos, tur paustais apliecina vājas orientēšanās spējas kultūras nozarē un tās vajadzībās. Visi uzdevumi deklarācijā vērsti tikai uz tādām pārmaiņām un uzlabojumiem, kas saistīti ar valsts dibinātām un tās pakļautībā esošām kultūras institūcijām. Tomēr valsts institūcijas nosedz tikai daļu kultūras piedāvājuma, lielu vairumu aktivitāšu rada privātas iniciatīvas un neatkarīgas organizācijas. Tas nozīmē, ka valdība vai nu nenojauš, ka eksistē kultūra ārpus valsts institūcijām, vai arī nav ieinteresēta tās attīstībā. Ir daudz dažādu mehānismu, kā valsts var atbalstīt kultūru pastarpināti, – piemēram, zemāki nodokļi, mecenātisma un sponsorēšanas tradīciju veicināšana, citas infrastruktūras pieejamība, brīvākas nodarbinātības iespējas vai vismaz – atļauja gūt peļņu, kā arī elastīgi uzkrāt un izlietot līdzekļus. Finansiāls atbalsts valsts institūcijām un citu organizāciju dotēšana nebūt nav vienīgais un dažkārt arī labākais ceļš, lai veicinātu sabiedrības intelektuālo attīstību un dažādotu kvalitatīvus brīvā laika pavadīšanas paradumus.
Kā veicināt kultūras patēriņu?
Valsts kultūrpolitikas galvenajiem mērķiem ir jābūt patēriņa pieauguma, pieejamības un kvalitātes veicināšanai. Lai cik tas neticami kādam izklausītos, pieprasījums pēc kultūras Latvijā joprojām ir lielāks nekā piedāvājums. Muzeju naktī vismaz reizi dzīvē ir viesojušies teju 50 % Latvijas iedzīvotāju, tomēr, kā jau minēts, lielāko daļu pārējo kultūras pasākumu nav apmeklējuši vairāk par 2 %. Tātad vairums iedzīvotāju no kultūras aktivitātēm nav pilnībā distancējušies, tomēr reizē tās nav kļuvušas par tradicionālu viņu brīvā laika pavadīšanas veidu. Tādi masveida notikumi kā "Staro Rīga" vai aktīvā iesaiste organizācijas "Mākslai vajag telpu" (MVT) Rīgas pilsētvidē izvietoto gliemežu pārbīdīšanā apliecina, ka cilvēkos ir vēlme piedalīties kultūras procesos, tikai tā ir vairāk un gudrāk jāstimulē. Ir nepieciešams veidot atbilstošu vidi, tad arī iedzīvotāji labprāt reflektēs ar to. Valstij tieši vai netieši ieguldot kultūrā, tās patēriņš neizbēgami aug. To apliecina kaut vai jaunuzceltās reģionālās koncertzāles Rēzeknē un Cēsīs, uz kuru projektiem sākotnēji skatījās bažīgi, taču tagad tās regulāri piedzīvo kvalitatīvus koncertus un piepildītas zāles. Cēsis, dažādos veidos veicinot privāto iniciatīvu, jau kļuvušas par neoficiālu kultūras galvaspilsētu, bet tūristu pieplūdums vasaras sezonā stimulē restorānu, viesnīcu un suvenīru tirdzniecības biznesa attīstību.
Lai gan Latvijā šādi pētījumi veikti maz, ir skaidrs, ka kultūras pienesums nav abstrakts un ir daudz lielāks par valsts dotāciju apmēru valdības budžeta ailītēs. Kultūrai ir neatkārtojama ietekme uz sabiedrības intelektuālo, sociālo un ekonomisko attīstību. Tai ir būtiska loma nācijas saliedēšanā, pašapziņas un vērtību sistēmas stiprināšanā. Tieši kultūra ir valsts tēla sejas vaibstu un prestiža veidotāja, tā veicina tūrismu un pastarpināti rada labvēlīgu ietekmi uz visām citām nozarēm. Ja visu šo valdība, klusu ciezdama, ir uzskatījusi tikai par lieku izdevumu posteni, varbūt tiešām jāpriecājas par tās krišanu.
[1] Avots: "Latvijas iedzīvotāju kultūras patēriņš un līdzdalība aktivitātēs 2007–2014. Pētījuma dati un statistika".
[2] Laimdotas Straujumas valdības deklarācija pieejama šeit.
0