Kultūras invāzija kā resentimentālais protests

Ierakstīts "Ideju Foruma" studijā. Pieejama audio versija.

1999. gadā, kad mācījos 11. klasē, es uzrakstīju trīs man gan pirms, gan pēc tam neraksturīgus apcerējumus, no kuriem pēdējo, draugu skubināts, esmu tomēr saņēmies publiskot.
Varbūt īsi apstāstīšu, kā man tas viss izskatās ar šodienas acīm. Tātad, ko es tur redzu? Es redzu, lūk, ko: gaišu galvu, haosu šajā galvā, kas saistīts ar paknapu zināšanu bagāžu, nekonsekvences, ambīcijas, kuras varbūt arī nemaz nav tik lielas, tomēr vietām „iznāk uz āru” diezgan konkrēti un tāpēc komiski un bērniem tipisku, lai gan šajā gadījumā savdabīgāku kā citām reizēm, svešvārdu izgaršošanu. Un tomēr, spītējot tam, ka viss šķiet diezgan skaidrs un vecumam atbilstošs, mani nepamet sajūta, ka tās ir kaut kādas ļoti trakas piezīmes. 

Marts Pujāts

Pirms vairāk nekā gada es šo sacerējumu dzirdēju pirmo reizi un tas izvērtās par vienu no īpatnējākām klausīšanās pieredzēm. Mēs ― vairāki cilvēki ― sēdējām „Istabā”. Sarunas, kas bija atbilstošas šai vietai ― piepaceltas, bet ne īpaši prātīgas un atmiņā paliekošas, pārtrauca M.P. lasījums bāra pustumsā. Pirmais iespaids bija pārsteidzošs. Nedzirdēju visu tekstu, bet tie vārdi, kurus tomēr dzirdēju, ne vienmēr šķita saprotami. Lasītā fonētiskais aspekts nezaudēja savu pievilcību arī divās citās reizēs, kad biju dzirdējis šo tekstu. Otrs iespaids bija, it kā es piedzīvotu to, ko Platons dēvē par „dvēseles sarunu pašai ar sevi” ― saruna, kas varbūt jau pašā sākotnē ir bijusi saprotama tikai autoram, un nekad nav bijis mēģināts to padarīt saprotamu potenciālajam lasītājam. Trešais iespaids ― šķita, ka lasītājam jēga var parādīties tikai, ja saprot šā darba uzbūves iekšējo loģiku, kas joprojām izskatās teju vai neiespējama misija, jo tiklīdz šķiet, ka ir pamanītas kādas kopsakarības, tā tekstā parādās arvien jauni zemūdens akmeņi, kas iepriekšējo sapratni pilnībā apgāž.

Autora lasījumā šo darbu esmu dzirdējis trīs reizes un man ir patiess prieks, ka arī citi ― lai arī pastarpināti ― tomēr varēs sastapties ar tā ļoti dīvaino un absurdo burvību.

A.K.

Kultūras invāzija kā resentimentālais protests

 Tātad revolūcija sastāv no divām fāzēm: 1) kongruentās fāzes 2) uzvarētā pretinieka suminošās fāzes un šo fāžu vienveidīgās secības, proti, nav sastopami nekādi starpvarianti, nu, piemēram, kāda veida sublimācijas vai kādas fāzes iztrūkums. Kāpēc es to saku ― rakstu par revolūcijas prognozējamību un tās fāzēm? Tāpēc, ka revolūcijas invāzija sakrīt ar kultūras invāziju tik precīzi, lai to jau nodēvētu par kultūrinvāzo jeb feministisko revolūciju; bet tāpat visa veida kultūru var nosaukt par revolucionāru un resentimentālu. Es zinu, tas viss ir jau zināms un kultūra ir pelta par to, tāpēc te īpaši neuzkavēšos.

Bet es izteikšos par kultūras invāzijas resentimentālo raksturu un mēģināšu to attaisnot. Paradokss rodas tajā faktā, ka kultūras invāzija, kas pretendē jebšu ir augstāka par pastāvošo vai noteikti vismaz līdzīga vai nesaprasta, cenšas iefiltrēties pirmajā fāzē, nevis sublimēties uz pirmo fāzi, bet iefiltrēties. Attaisnot to var ar kultūras cilvēku pieklājību; bet pieklājība, manuprāt, ir resentimenta regresējošā stadija. Bet pieklājībai piemīt paralizējošā, precīzāk, hipnoparalizējošā īpašība, kas neļauj tai regresēt uz flegmatismu un pēc tam uz apātiju. No tā mēs iegūstam pievedināto definīciju: flegmatiķis vai apātiķis nekad nav bijis pieklājīgs. Jāpiebilst, ka pieklājības hipnoparalizējošā ietekme neattiecas un progresu, un pieklājīgs var pārtapt resentimentālā. Definīcijas turpinājums: bet flegmatiķis un apātiķis var kļūt pieklājīgs un pat resentimentāls (un pēc sublimācijas resentimentāls var kļūt, apejot pieklājību, flegmatisks un apātisks). Tā kā pēc apātisma nekas neseko, tam var piedēvēt hipnoparalizējošo ietekmi pret regresējošām stadijām un acīmredzot neviens nav sublimācijas ceļā no flegmatisma ticis sekojošā apatisma regresa stadijā. Kāds varētu teikt, ka varbūt no flegmatisma nav iespējama sublimācija un taisnība varētu būt, jo, ja jau pieklājībai piemīt kāda īpašība, kāpēc gan ne flegmatismam? Bet varētu teikt, ka, ja jau no resentimentālās stadijas var būt sublimācija, kāpēc gan no flegmatisma tāda nevarētu būt? Lai nu kā, bet apātisma regresējošā fāze nav, vismaz nav sastopama. Nedaudz par sublimāciju: tai vajadzētu pievērst lielu nozīmi, jo jebkura pārtapšana var būt sublimatīva un izlaistās starpfāzes būt neapzinātas vai neapzināmas, tādējādi, piem., starp resentimentu un pieklājību varētu būt kādas starpfāzes, teiksim, takta sajūta, skaudība, iecietība, u.c. Tādējādi izveidojas divu veidu sublimācijas: makrosublimācija ― pārtapšana, kur izlaistās gradācijas ir apzinātas vai apzināmas un mikrosublimācija, kur tās ir neapzinātas vai neapzināmas. Jāatzīst, ka mikrosublimācijas ir tikai teorētiski pieņemtas, tāpēc par tām neizteikšos, bet izteikšos par kādu makrosublimācijas iespēju: ja zināms, ka sublimēties var uz regresīvo pusi, kāpēc gan ne uz progresējošo pusi, teiksim, no apātisma uz pieklājību? Un ir vēl nianse: sublimācijai var piemist hipnoparalizējoša ietekme. Tas gan ir maz ticams, jo tas izpaustos kā momentāns sabrukums vai ģeometriskais progress, un šādas lietas es neesmu sastapis. Bet iespējams, ka no dažām fāzēm sublimācijas ceļā nevar pārtapt, kas, pieļaujot mikrosublimāciju pastāvēšanu, atkal ir maz ticams. Resentimenta progresējošo fāzi es konkrēti neesmu izdomājis, bet man ir vairāki varianti: varētu būt ļaundarība, ļaundarbība vai pat slepkavība. Ar to es gribu teikt, ka fāzes no rakstura īpašībām pāraug darbībā. No tā var secināt, ka rakstura īpašības ir darbības regresējošā un darbība ir rakstura īpašību progresējošā fāze. Šeit, lai labotu savu neprecizitāti, jo flegmatisms un apātisms nav rakstura īpašības, es teikšu, ka, regresējot rakstura īpašībām, iegūstam rezignācijas gradācijas. Ir izveidojušies trīs jēdzieni. Un man nāk prātā jauns sublimācijas paveids ― ekspressublimācijas, kas pārvietotos no jēdziena un jēdzienu, teiksim, no rezignācijas izpausmēm uz darbību. Tādējādi iegūstam jau iepriekšminēto sublimāciju ar hipnoparalizējošām ietekmēm, tikai tagad tas jau skan ticamāk. Un visbeidzot kāds man varētu pārmest manu patvaļīgo fāžu izvēli un to secību (resentiments, pieklājība, flegmatisms un apātija), bet tas ir mans uzskats un secība, turklāt šīs fāzes ir tikai, lai skaidrotu sublimāciju. Un reizē tas attiecas uz kultūru.

Un tagad, kāpēc protests? Kāpēc ne darbība? Protests tāpēc, ka tas atspoguļo šo ainu vislabāk. Protests ir jēdzienu starpfāze starp rakstura īpašībām un darbību. Un resentiments arī ir šī pati starpfāze. Jautājums ir tāds: uz ko kultūras invāzija sliecas? 1) Resentimentālais protests var sliekties un pārtapt darbībā, 2) resentimentālais protests var sliekties un pārtapt rakstura īpašībās, 3) bet, pieņemot, ka pastāv mikrosublimācijas, tas var arī palikt resentimentālais protests. Pagaidām kultūra nekas cits kā tāds protests nav bijis, kas liek domāt, ka mikrosublimācija tiešām pastāv.

Bet tieši tagad es atklāšu parādību, kas attaisno kultūru: resentimentāls ir tāds, kas atceras, un šājā gadījumā resentimentāls protests ir vēlme atriebties, nevis uzbrukt, tas darbojas un ir iecerēts kā pretuzbrukums. Un līdz ar to kļūst saprotama kongruentās fāzes esamība, jo, tā kā resentiments pāc idejas ir starpfāze, ir vērojamas pieklājības paliekas. No tā izriet, ka kongruentā fāze ir tikai pieklājības palieka, bet, meklējot dziļāk, tā varētu nākt no takta sajūtas. Un tātad kongruentā fāze nemaz nav vajadzīga un revolūcija vēlas uzreiz otro fāzi, bet nevar, jo pieklājības un takta sajūtas paliekas ir izveidojušas šo kongruento fāzi, un pretinieks jau ir kādreiz ― pirms uzbrukuma, jo, kā zināms, resentiments ir pretuzbrukums, sumināts. Līdz ar to es atļaušos teikt, ka kultūras invāzija un revolūcija ir attaisnota. Pēc „bezgalīgā algoritma” katra kultūras invāzija tagad ir pretuzbrukums.

1999