Kultūras projektu un veselības aizsardzības izmaksu pretnostatījums nav nekas jauns, Latvijas faktiem un apstākļiem unikāls. Iespējams, viens no pasaulē skaļākajiem ar abām šīm jomām saistītajiem skandāliem ir angļu rakstnieka Mārtina Eimisa nedienas ar zobiem vai, precīzāk sakot, to trūkumu. Reiz tie bija nonākuši tik bēdīgā stāvoklī, ka visi līdz pēdējai saknei bija izraujami. Arī rakstnieku un dzejnieku ķibeles ar zobiem nav nekas oriģināls.
Zināms jau, ka arī Osips Mandelštams par visu vairāk savā mūžā esot baidījies no zobārstiem, taču šīs bailes viņu nekā nepasargāja no krišanas čekas nagos un bojāejas 1938. gadā. Mišels Velbeks pilnīgu savu zobu zaudēšanu uz bēdīgi slavenā žurnāla "Charlie Hebdo" vāka publicētā karikatūrā pravietoja jau 2015. gadā. Taču atgriezīsimies pie mierīgākiem laikiem, kad 20. gadsimta 90. gados Eimisam ar savu zobu veselības problēmām izdevās satracināt vai visu pasauli. Lai segtu zobārstniecībai nepieciešamos tēriņus, par savu nākamo romānu "Informācija" viņš ne vien pieprasīja 500 000 mārciņu avansu (apsolīto nieka 300 000 vietā), sakasījās ar savu iepriekšējo grāmatu izdevēju – Džonatana Keipa apgādu –, sanīdās ar savu aģenti Petu Kevanagu un viņas vīru rakstnieku Džūljenu Bārnsu, bet arī uz visai ilgu laiku kļuva par Lielbritānijas tabloīdu zvaigzni.
Vārdu sakot, ir pilnīgi skaidrs: ja uz spēles ir likta veselība, par kultūru un labām manierēm vienkārši jāaizmirst. Un otrādi – jo mēs taču zinām, ka naudu, ko stipendijā, avansā vai honorārā vēlas saņemt, piemēram, rakstnieks, viņš jau negrasās tērēt savu vai savu radinieku zobu labošanai (atkal – tikai piemēra pēc), bet kārtējo zelta apakšbikšu iegādei, priekšlaicīgai kapavietas ierīkošanai vai vēl kaut kam tādam, kas nav tieši saistīts nedz ar kultūru, nedz veselību. Tāpēc zobus labāk pakārt vadzī, jo par dažiem honorāriem, ja vien, protams, tu neesi Mārtins Eimiss, kādu zobu reizēm var nevis izraut vai iestādīt no jauna, bet gan vienīgi noraut.
1