Pandēmija ir nodrošinājusi emociju pārpilnību, bet ne vēlmi iegūt jaunas zināšanas.
Vasaras saulgriežus var pavadīt dažādi. Kā vēsta "The Economist" [1], ir ļaudis, kuri šajā dienā sešdesmit dažādās pasaules pilsētās – sākot no Bogotas Dienvidamerikā, beidzot ar Kualalumpuru Āzijā – dodas uz publiskām vietām, lai savāktu mikroorganismu paraugus. Ziņas, kas apkopotas par iegūtajiem paraugiem 2015., 2016. un 2017. gada 21. jūnija akcijās, liecina – apmēram puse no šādi savāktajiem vairākiem tūkstošiem paraugu ir mikroorganismi, kas iepriekš nav bijuši zināmi. Tas nenozīmē, ka tie ir cilvēkiem potenciāli bīstami, tomēr jebkurā gadījumā šāda statistika norāda uz to, cik maz mēs joprojām zinām par apkārtējo pasauli.
Lai gan šis starptautiskais "Metagenomics and Metadesign of Subways and Urban Biomes Consortium" projekts sākās vēl pirms kovida, varētu šķist, ka tas organiski iekļaujas pandēmijas izraisītajā pastiprinātajā interesē par apkārtējo pasauli un nepieciešamībā kritiski pārvērtēt cilvēka vietu tajā. Formulējot citādi: pandēmijas izraisītajam šokam vismaz teorētiski vajadzēja dot spēcīgu stimulu novērtēt situāciju, kādā cilvēce nonākusi 21. gadsimta otrajā desmitgadē (arī tiem cilvēkiem, kuri apšauba pandēmiju, toties ir šokēti par ierobežojumiem). Tēlaini izsakoties, mazāk šausmināšanās, vairāk racionālas attieksmes.
Piemērs. Var, protams, turpināt bojāt viens otram nervus, strīdoties par aizsargmasku lietderīgumu un par to, cik taisnīgi vai netaisnīgi ir "šķirot" apmeklētājus, piemēram, teātrī vai koncertos. Var arī pieņemt, ka pandēmija vienkārši aktualizējusi tēmu par gaisa plūsmu slēgtās telpās, un lūgt palīdzību fiziķiem, kuri, pētot konkrētas zāles, modelē veidus, kā izvietot, piemēram, pūtējinstrumentu mūziķus tā, lai viņu radītās gaisa plūsmas mazāk ietekmētu telpā klātesošos. Dažkārt saka: jebkura krīze ir arī iespēja. Šo apgalvojumu visbiežāk min tie, kurus konkrētā krīze skar vismazāk, tādēļ apgalvojums ir mazliet blēdīgs, tomēr pamats tam ir – vēsturē ir piemēri, kad lielas nepatikšanas mobilizē cilvēkus, nācijas un valstis. Tātad jautājums ir par to, vai Covid-19 mākonim ir arī zelta maliņa?
Visbiežāk dzirdētais arguments par labu apstiprinošai atbildei saistās ar nepieredzēti īso periodu, kādā pētnieki un industrija piedāvāja vakcīnas pret Covid-19. Tam grūti iebilst, lai gan, cik saprotu, iestrādnes jau bija arī pirms 2020. gada. Te jāpiezīmē, ka vakcīnu gadījumā lietoto modeli "nepieciešamība ir tik liela, ka var nogriezt dažus stūrus" nevajadzētu izmantot kā precedentu. Skaidrs, ka neirodeģeneratīvo traucējumu grupa, kas pazīstama ar Alcheimera slimības nosaukumu, jau tagad smagi ietekmē 50 miljonus cilvēku pasaulē un situācija tikai pasliktināsies. Tomēr tas, ka ASV kontrolējošās iestādes šāgada 7. jūnijā ieslēdza ja ne koši zaļu, tad vismaz dzeltenu signālu "Biogen" piedāvātajam "Aduhelm", negaidīti mainot savu iepriekš skeptisko attieksmi pret šo medikamentu, daudziem nozares ekspertiem izraisa bažas [2]. Taču jebkurā gadījumā var teikt, ka zinātnes sadaļā krīze tiks izmantota lietderīgi vai, ja vēlaties ciniskāku formulējumu, dabaszinātnes Covid-19 prasmīgi ekspluatēs kā pamatojumu finansējuma saņemšanai – līdzīgi kā elementārdaļiņu fizika to ilgstoši ir darījusi, atsaucoties uz kodolieročiem un kodolenerģiju.
Neskaidrāka ir situācija jautājumā par plašākas publikas attieksmes maiņu. Paskaidrojumam lietošu vienkāršotu aprakstu. Interneta meklētājsistēmas prognozējami un nepārprotami kopš pandēmijas sākuma uzrāda cilvēku lielāku interesi par Covid-19 simptomiem, slimības gaitu utt. Tajā pašā laikā vismaz es personīgi neesmu saskāries ar pētījumiem, kas apliecinātu, ka cilvēki vairāk interesējas arī par tādu pandēmijas kontekstā daudz piesauktu jēdzienu kā imūnsistēma. Respektīvi, šis visnotaļ izplūdušais jēdziens tiek bieži lietots savstarpējā komunikācijā, tomēr nav statistikas par to, cik lietotāju mēģinājuši noskaidrot, ko tas patiesībā nozīmē (vai nenozīmē). Citiem vārdiem sakot, nav pamata domāt, ka pandēmija veicinājusi dziļāku interesi par dabaszinātnēm. Rodas iespaids, ka mēs joprojām konkrēto pandēmiju uzskatām par, ja tā var teikt, ļoti nelāgu incidentu, bet ne vairāk. Vai, izsakoties nedaudz žultaini, pēdējā pusotra gada laikā esam iegaumējuši vārdu "antivielas" bez vēlmes kaut ko vairāk par šo vārdu uzzināt. Un vispār – vienkārši nevajag ēst visādus sikspārņus, tad nekādu pandēmiju nebūs!
Savdabīga ir arī situācija, kas saistās ar pandēmijas ierobežošanas metodēm. Paralēli nemainīgajai t.s. sazvērestības teoriju piekritēju kopienai daudzi no mums pēdējā pusotra gada laikā vismaz dažas reizes ir secinājuši, ka vara indivīda privātajā dzīvē iejaucas pārmērīgi un/vai neloģiski. Vispirms gan jāpiezīmē, ka nekas jauns tas nav – iesaku vācu reliģiju pētnieka Štefana Veidnera analīzi par līdzībām starp "karu pret globālo terorismu" pēc 2001. gada 11. septembra un "karu pret pandēmiju". Tomēr nevar noliegt, ka ar pandēmiju saistītās indivīda kontroles metodes ir pastiprinātas uzmanības vērtas, lai padomātu, kas notiek ar indivīda privātumu mūsdienās vispār. Mans subjektīvais iespaids ir tāds, ka mēs tomēr netiekam līdz šim plašākajam kontekstam. Diezgan labi atceros diskusijas par t.s. kontaktu fiksēšanas aplikācijām viedtālruņos, kurās no skeptiķu un pretinieku puses kaut kā reti izskanēja atzinums, ka viedtālrunis vispār mūsdienās ir indivīda izsekošanas (tātad zināmas kontroles) instruments. Saistībā ar prasībām valkāt maskas arī uz ielas (Latvija, par laimi, tādas nepiedzīvoja) ASV un Rietumeiropā bija ērcīgas piezīmes par videonovērošanas iekārtu izmantošanu šīs prasības ievērošanas kontrolei. Šāds "Lielais Brālis tevi vēro" režīms, protams, ir nepatīkams, bet tikmēr kaut kur sabiedrības uzmanības perifērijā parādās ziņas par algoritmu, kas ļauj identificēt cilvēku arī pēc viņa silueta un gaitas, pat ja seja nav redzama, vai par algoritmu, kas ļaušot pēc skolēna uzvedības un mīmikas prognozēt, vai jaunais pilsonis nav noskaņots nedarbiem un tādēļ savlaicīgi, kā saka, izolējams. Respektīvi, lai gan mēs labprāt pārspriežam kaitinošo varas "totalitārismu" saistībā ar kovid ierobežojumiem, mēs dīvainā kārtā it kā neredzam kontroles mehānismus, kas mūsu dzīvē ir parādījušies jau pirms kovida un – tas ir būtiski! – acīmredzot saglabāsies arī pēc tam, kad sabiedrības vairākumam par prieku kovid ierobežojumi tiks atcelti. Respektīvi, mēs, manuprāt, neesam izmantojuši trigeri (pandēmiju), lai, tēlaini izsakoties, apstātos un novērtētu situāciju kopumā.
Mums vēl ir visas iespējas šīs kļūdas labot – kaut vai tā nelāgā iemesla dēļ, ka pandēmija vēl turpināsies. Kā jau minēju, cilvēki vēstures laikā ir demonstrējuši spēju smagās problēmās atrast impulsu nevis emocionāliem izvirdumiem, bet jēdzīgai refleksijai, jaunu zināšanu ieguvei un lietišķiem risinājumiem (piemēram, kari kā medicīnas attīstību veicinošs faktors). Šim retoriski skanošajam vēlējumam ir izmērāmi atskaites punkti. Piemēram, ir iespējams samērā korekti novērtēt – caur meklētājsistēmām, grāmatu tirgus statistiku, galu galā pieprasījumu izglītības sistēmā –, vai paralēli situatīviem mēģinājumiem atrast informāciju par kādu šauru aspektu (teiksim, vakcīnu efektivitāti vai blaknēm) parādās interese par dabaszinātnēm kopumā. Dabaszinātņu vietā tikpat labi var "ievietot" pētījumus/saturīgas diskusijas par t.s. lietu internetu un cilvēka radītajiem neirotīkliem. Rezumēju: iespējams, pie tēmas "krīze kā iespēja" būs jēga atgriezties arī 2022. gada vasarā.
[1] The Economist, 2021. gada 19. jūnijs, 73. lpp.
[2] The Economist, 2021. gada 12. jūnijs, 62.–63. lpp.
1