Redakcijas sleja
29.04.2022

Kristāli un šaujamie

Komentē
0
Saglabā

Pirmdien mamma vacapā atsūtīja bildi, kur redzami uz kartona glīti izkārtoti dažādu krāsu kristāli, bet tiem blakus ar roku pierakstīti nosaukumi. Skaistākais no tiem man šķiet violetais ametists – tas, kurš neslīpēts. Viņa smīnīgi rakstīja, ka cer – tie palīdzēšot sakārtot auru. Savu smīnu paturēju pie sevis, jo, lai gan pēdējo gadu laikā dažādas pusezoteriskas prakses man sākušas šķist aizvien saistošākas, jo saredzu tajās psihoemocionālas dziedniecības vai vērtīgas pašrefleksijas potenciālu, aurām es neticu.

Nākamajā dienā viņa atrakstīja: "Esmu noskaņojusies iegādāties šaujamo. Sākšu staigāt un mācīties šaut, tad gribu nokārtot visus eksāmenus. Nu, tādi plāni." (Mamma ziemā slēpojot traumēja celi un tagad, pēc operācijas, mācās staigāt bez kruķiem.)

Ziņa par šaujamo mani drusku šokēja. Atcerējos vienu no saviem mīļākajiem mammas jaunības stāstiem – par to, kā viņa studējot (mamma ir vecmāte) obligātās militārās apmācības laikā nejauši izšāva skolas logu un tika atbrīvota no visām turpmākajām nodarbībām. Tomēr tas nav galvenais iemesls, kāpēc apšaubīju mammas plāna jēdzīgumu – es ticu, ka pasaule būtu labāka vieta, ja tajā būtu mazāk ieroču. Proti, izjutu ētisku pretestību šādam lēmumam. Vienlaikus skaidrs, ka mēs esam (un mani šķebina šī vārdkopa) tajā ģeopolitiskajā situācijā, kur esam, un atgūt drošības sajūtas minimumu bieži palīdz zināma gatavība ļaunākajam – 72 stundu mugursoma (ko pats sāku kārtot kara pirmajās nedēļās, bet pārstāju), iestāšanās zemessardzē vai mazs šaujamais kabatā. Pat ja mamma liedzoties saka, ka šaujamais būšot tāpēc, ka lauku mājās nav suņa.

Kara fiziskā realitāte mūs šobrīd skar diezgan maz, daudz sāpīgāka ir informatīvās telpas viļņošanās un šausminošās liecības par vardarbību. Manu darbu, izmantojot drusku neveiklu metaforu, var aprakstīt kā sērfošanu pa informatīvās telpas viļņiem: es pasūtu, laboju, lasu un rakstu tekstus, e-pastus, zvanu un piedalos sapulcēs. Esmu pieradis šos informācijas viļņus absorbēt savā ķermenī kā molā, un man ir svarīgi neļaut tiem sevi pārāk satricināt vai graut, jo amortizēt īsti neprotu.

Sāpīgā nesakritība starp fizisko un psiholoģisko telpu kara pirmajās nedēļās manī radīja konstantu spriedzi – cik neiespējami, ka ir karš, krīt bumbas, krievi slepkavo un izvaro ukraiņus, bet es ar riteni braucu uz darbu pa to pašu maršrutu, dzeru trešo kafiju, bet veikalu izkārtnes reklamē brilles, telefonus un šampūnus, it kā būtu 23. februāris. Šķita, ka gribu paņemt pie rīkles savu fizisko realitāti un sapurināt to, lai novērstu kognitīvo disonansi. Otra iespēja bija aizvērt ziņas: jo karš – tas taču ir tikai mediju notikums, manā ikdienas trajektorijā nekas nav mainījies, ziņas var nolikt malā tāpat kā sliktu grāmatu. Bet novērsties no kara man šķita ētiski nepieņemami – pēdējos gados aizvien vairāk apzinos sevi kā politisku būtni, tāpēc nevaru apiet jautājumus par to, kā ir pareizāk, labāk un godīgāk. Tā mana empātija un morālā pienākuma sajūta plešas aizvien tālāk, šobrīd mokoši mēģinot absorbēt arī to, ko ziņās dēvē par ģeopolitiku.

Mana dzīve ir iegrozījusies tā, ka brīvo laiku pavadu diezgan līdzīgi darbam – liela vieta tajā ir kultūras notikumiem un informācijai, bet esmu ja ne gluži ignorējis, tad mazāk uzmanības pievērsis materiālām lietām un nodarbēm. Savā prātā nenošķiru ķermenisko no garīgā, bet par vienu no tiem noteikti daudz biežāk aizmirstu un mazāk rūpējos. Vienlaikus tie brīži, kad aplaistu telpaugus vai palīdzu draugiem krāsot sienas, man sniedz gandarījumu un labsajūtu, jo redzu, kur palicis mans laiks un kā esmu padarījis pasauli ap sevi labāku – publicējot rakstus vai ziedojot, ieguvumu novērtēt ir grūti.

Tagad, kad informatīvo telpu apdzīvot ir tik sāpīgi, es domāju par mammas kristāliem un šaujamo un saprotu, ka tā patiesībā ir dziednieciska prakse – kristālu kārtošana, pat ja neattīra auru, sniedz prieku un ļauj atpūtināt nobrāzto prātu, bet šaušana ir jauna prasme un tās apgūšana sniedz kontroles sajūtu. Šādi fiziskā pasaule palīdz amortizēt un izlīdzsvarot informatīvās telpas viļņus, bet vienlaikus nenovērsties no kara un nezaudēt ētisko kompasu. Tāpēc es biežāk gribu atcerēties par sevi arī kā ķermenisku būtni un to izmantot.

Andrejs Vīksna

Andrejs Vīksna ir "Satori" redaktors. Mēdz rakstīt prozu un par prozu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!