Kārlis Vērdiņš Krievijā – bildēts uz ziemeļiem no Sanktpēterburgas, agrākajā Somijas teritorijā (foto no autores arhīva).
 
Sleja
05.04.2022

Krievija un es

Komentē
5

Šī sleja būs par Krieviju, par zemi, no kuras 1946. gadā uz Rīgu atbrauca manas mātes ģimene. Zemi, par kuru domājot, kādreiz visvairāk izjutu skumjas un ilgas, tad tās pakāpeniski nomainīja žēlums, pēc tam sāka dominēt bailes. Pēdējos gados, bet visvairāk, protams, pēdējos mēnešos es izjūtu galvenokārt riebumu un bailes. Kad tās sākās? Kad 2000. un 2001. gadā viesojos Pēterburgā, man lielākoties viss patika. Padomju dzīves reālijas, kas tobrīd Latvijā jau sāka izzust, uztvēru kā romantiskas; cilvēki, ko sastapu, bija sirsnīgi, un kopumā šķita – Krievija ir sākusi elpot, šķita – šī zeme varētu uzplaukt.

Taču tobrīd desmit-, vienpadsmitgadīgajai Gaļinai Rimbu, augot Omskā, bieži nācās iet gulēt izsalkušai – vismaz tā viņa raksta savos dzejoļos, ko pašlaik tulkoju, un man nav pamata domāt, ka tā būtu dzejnieces fantāzija. Lūk, daži viņas dzejoļi, kas jau publicēti latviski:

https://www.punctummagazine.lv/2017/06/14/vien-musu-rajona-bija-tik-daudz-rupnicu-publ-14-06/
https://satori.lv/article/mana-vagina

Gaļinas Rimbu dzejā varone un runātāja ir ļoti tuvu biogrāfiskajai autorei, un līdz ar manām pārējām zināšanu lauskām un atmiņām par postpadomju Krieviju šie dzejoļi palīdz iztēloties, kā dzīvoja un dzīvo, jutās un jūtas gan visai lielais Krievijas iedzīvotāju procents (baidos samelot, cik precīzi, turklāt šis skaitlis mainās, taču atceros lasījusi par 70–80%), kuri atbalsta iebrukumu Ukrainā, gan arī daudz mazākā iedzīvotāju daļa, kas ir pret šo karu, un vēl mazākā saujiņa disidentu, kas ir nopietni protestējuši pret esošo varu jau gadiem – un pie tiem pieder arī Gaļina un viņas dzejas varone.

Rimbu raksta par bērnību rūpnīcu rajonā: visapkārt ir skaista Sibīrijas daba – taču dažādu industriālu reāliju caurausta; raksta par tēti – rūpnīcas strādnieku, kurš atbraucis no Moldāvijas un pat citiem strādniekiem un pudeles biedriem tāpēc bijis "melnais". Aprakstītās strādnieku ģimenes dzīvo daudzstāvu mājās – līdzīgās kā visās bijušajās PSRS zemēs, sarindotas gar prospektiem ar skaistiem nosaukumiem – Miera (vai Pasaules, jo krieviski vārdam "мир" ir divas nozīmes) prospekts, Kosmosa prospekts. Arī pie mums Purvciemā joprojām ir Andromedas gatve un Zvaigznāju gatve. Tomēr Omskas apkaimē mājas visticamāk ir līdzīgākas tām, ko redzu feisbukā apkārt klīstošajos attēlos ar parakstiem, ka Krievija gribot, lai visa pasaule kļūtu tai līdzīga. Tajos nofotografēti dzīvojamie rajoni Vorkutā, Murmanskā un vēl vairākās vietās, kas visi izskatās līdzīgi un saistās ar vārdiem "slīkšņa", "postaža" un "grausti". Tajos dzīvo izmisuši, noguruši cilvēki, kas vakarā uznes no "puvušu dārzeņu pagrabiem" nedaudz kartupeļu un sīpolu vakariņām. Gaļina Rimbu raksta arī par to, ka šie cilvēki "agrāk" vēl piedalījušies strādnieku vai skolotāju streikos, taču "tagad", šķiet, zaudējuši cerību. "Agrāk" varētu būt bijis pirms 2008. gada, kad, pēc maniem aprēķiniem, Gaļina devās uz Literatūras institūtu Maskavā. Varbūt vēl mazliet agrāk, jo, cik saprotu, Krievijā vidusskolu vidēji absolvē 17 gadu vecumā, pēc desmitās klases (kad pēdējo reizi biju Maskavā, man iznāca taisnoties, kāpēc mans tobrīd astoņpadsmitgadīgais dēls vēl iet skolā), un arī vienkāršo ļaužu izjūta, ka vērts protestēt, liek domāt drīzāk par 2000. gadu sākumu vai pat deviņdesmitajiem gadiem.

Rimbu raksta arī par vardarbību ģimenē kā tradīciju vairākās paaudzēs, par lēmumu pamest "rajonu" un par protestiem, kuros piedalījusies Maskavā un Pēterburgā – sākumā spontāni, pēc tam jau organizēti. Par to, kā pie viņas īrētajā istabā Pēterburgā pulcējušies gados jaunie kreisie aktīvisti, organizējušies šūniņās pēc veco revolucionāru parauga. Ka uz plakātiem bijuši uzraksti "Maijs – visiem" (ziedu, randiņu, mīlestības mēnesis homofobā zemē), / "Darbs, nevis vergošana" (oligarhātam, valdībai, kapitālismam), / "Miers, nevis karš" (Krievijas, pret Ukrainu, iekarojošs, truls un vienlaikus viltīgs)" [1]. Te runa ir par laiku līdz 2018. gadam, kad Gaļina pārcēlās pie vīra uz Ļvivu, kur, kā pausts viņas feisbuka joslā, pirmoreiz jutusies kā mājās. Par to es nebrīnos.

Pati Krievijā pēdējo reizi biju 2016. gadā. Pavadīju mammu uz Maskavu. Brauciena mērķis bija aplūkot mammas dzimto apkaimi toreizējā Maskavas nomalē, kā arī aizvest uz Mandelštama muzeju Piemaskavā publikācijas par mammas vectētiņu pulkvedi Cigaļski, kas savulaik ir izglābis Mandelštamu no nāvessoda. Mamma pēcāk tāpēc izpelnījusies Mandelštama atraitnes Nadeždas labvēlību. Brauciens uz muzeju izdevās, uzrakstīšu citreiz; uz bērnības vietām – daļēji, jo mamma nezināja precīzu adresi. Apkaimi sauca Pokrovskaja strežnaja; tās centrā bija saglabājusies paliela muiža līdz ar baznīcu un milzu pastaigu parku visapkārt. Mamma šajā apkaimē bija dzīvojusi no dzimšanas līdz divu gadu vecumam (līdz evakuācijai). Kādreiz šī vieta bijusi Maskavas nomale, bet tagad vairs ne. Vēlāk mums pastāstīja, ka vienā parka stūrī esot saglabājusies vecā koka arhitektūra, bet to mēs tobrīd nezinājām, un mammai pietika ar to, ka ir atzīmējusies, izkāpjot no mašīnas.

Lai gan mammas Maskavas kolēģe, ar kuru mamma mūža pēdējos gados bija satuvinājusies, un kolēģes ģimene mūs uzņēma viesmīlīgi, šajā reizē es Maskavā nejutos omulīgi. Sākās jau lidostā: vēl pirms pasu kontroles, rindā stāvot, ekrānos tika rādīta kādas partijas reklāma – vispirms lozungi, ka minimālajai algai jābūt divdesmit tūkstoši rubļu u.tml., bet tad piepeši aicinājums "atjaunot PSRS robežas". Pilnīgi atklāti! Kad izteicu mammai izbrīnu un sašutumu par atklāto aicinājumu uz karu, viņa latviski mani lūdza par to nerunāt, "tagad visu ko, tikai ne šito". Taču "šitais" neatstājās visu brauciena laiku. Tas smacēja, vērojot pelēki sarkanos vagonus uz dzelzceļa peroniem, uz kuriem mums neļāva brīvi iziet, kamēr netuvojās īstā vilciena atiešanas laiks; tas Arbata ņudzoņā lika brīnīties – kā, visi šie cilvēki sēž kafejnīcās un priecājas, it kā šī valsts nebūtu autoritāra (vārdus "fašisma iedīgļi" es toreiz galvā vēl neformulēju). Arī mēs ar mammu, protams, sēdējām kafejnīcās. Tas bija mūsu pēdējais kopīgais brauciens, ko tagad daudzējādā ziņā pieminu ar pateicību, bet tā laikā mani pārņēma iracionālas bailes, ka netikšu no Krievijas prom, un, lidmašīnai pamazām laižoties lejup pār Vidzemes mežiem un metot loku pār Rīgas jūras līci, lai nosēstos Rīgas lidostā, jutos tik laimīga un atvieglota, kā nebiju jutusies ne pēc viena cita ceļojuma.

Ja tagad padomāju un paskatos gadskaitļus, saprotu: kad 2000. gadā apmeklēju Krieviju, tajā jau bija nācis pie varas tas pats prezidents, kas tagad no bunkura dod pavēles nogalināt cilvēkus Ukrainā, un Krievija viņa vadībā jau 1999. gada augustā bija uzsākusi Otro Čečenijas karu. Iespējams, brīvās elpas sajūta 2000. sākumā bija palikusi no Borisa Jeļcina laika, ar visu to, ka deviņdesmito vidū jau bija noticis Pirmais Čečenijas karš. Vai arī tā bija tikai manā galvā. Es biju jauna un gribēju būt apolitiska – taču arī pārējiem latviešiem, šķiet, bija ilūzijas par Krieviju, kurā praktiski bez pārtraukuma jauni vīrieši tika sūtīti slepkavot citus, bet tie, kas nebija aizsūtīti vai bija atgriezušies, nevarēja pabarot ģimenes ar rūpnīcās nopelnīto. Viņi varēja atļauties vienīgi kandžu, un viņu sievas un meitas cerībā izvairīties no piekaušanas slēpās no viņiem zem segas. Daži no viņu bērniem izauguši piedalījās protestos, daži tika apcietināti un tad palaisti, bet citi (un citas!) nonāca cietumā un atrodas tur joprojām.

Bet mēs šeit pamazām šausmās novērsāmies un skatījāmies tikai rietumu virzienā.

 

[1] Рымбу, Галина. Ты – будущее. Москва: Центр Вознесенского, 2020, стр. 78–79. Latviešu tulkojums pagaidām manā arhīvā (grāmatu krieviski pašā februāra sākumā nopirku veikalā "Novaja Kniga" pretī Mākslas muzejam).

Tēmas

Anna Auziņa

Anna Auziņa ir četru dzejas krājumu autore, kas raksta arī prozu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!