Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
01.02.2021

Krievija kļūst arvien līdzīgāka Ķīnai

Komentē
3

Protesti Krievijā nesasniegs nevienu no to dalībnieku izvirzītajiem mērķiem.

Tālākajā tekstā paudīšu savu skeptisko attieksmi pret reformu iespējamību Krievijā, bet, lai nebūtu pārpratumu, vispirms piezīmēšu, ka nupat notikušās un turpmāk plānotās protesta akcijas Krievijā tomēr ir pamatotas. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Vladimira Putina režīms nav "tikai" ar specifisku izpratni par cilvēka tiesībām – tas ir plēsonīgi autoritārs. Atšķirība ir. Singapūrā jau desmitiem gadu valdošais režīms uzskata, ka vislabāk iztikt bez opozīcijas, un skaļākos oponentus regulāri "izslēdz no spēles", piespriežot tiem ievērojamus naudas sodus, tomēr vismaz nemēģina viņus noindēt vai sapūdēt cietumā. (Tas gan nav attaisnojums demokrātijas trūkumam, tomēr objektivitātes labad jānorāda, ka režīms Singapūrā nav korumpēts un nodrošina kopumā efektīvu valsts pārvaldi – ko nevar teikt par Krieviju.) Īsi sakot, protestu dalībnieku pretenzijas ir pamatotas.

Kāpēc salīdzinājumam minēta tieši Ķīna? Tāpēc, ka redzama teju pilnīga autoritāro režīmu pazīmju sakritība. Piemēram, agresīva ārpolitika: ja militārs uzbrukums Taivānai nenozīmētu patiešām nopietnu, iespējams, arī militāru konfliktu ar ASV, Pekina jau sen būtu īstenojusi citas valsts (Taivānas) "atkalapvienošanos ar dzimteni" tieši tāpat, kā Krievija to izdarīja Krimas gadījumā. Biznesa atkarība no valsts: gadījumi, kad t.s. oligarhi Krievijā zaudē īpašumus un dažkārt arī brīvību, ir labi zināmi. Ķīnā ir tieši tas pats. Pagājušā gada nogalē par to varēja pārliecināties pat viens no šīs valsts starptautiski pazīstamākajiem uzņēmējiem, tehnoloģiju giganta "Alibaba" izveidotājs, miljardieris Džeks Ma. Abās valstīs tiek ignorētas cilvēktiesības un preses brīvība, pastāv vienpartijas sistēma.

Pagaidām gan ir saglabājusies viena atšķirība. Lai arī Krievijā pašcenzūra un pielāgošanās zinātnē ir sākusi plaukt un zelt, tomēr tik traki kā Ķīnā vēl nav – par valdošās partijas un dārgā Līdera vēsturiskās nozīmes apšaubīšanu darba zaudēšana vēl nav neizbēgama. Tomēr salīdzinājums ar Ķīnu man šķiet produktīvs arī citā aspektā, kas jau tuvāks šī teksta tapšanas tiešajam iemeslam, – proti, ko autoritāra valsts vispār atļauj pilsoņiem papildus iespējai īstenot sevi kā patērētājiem (protams, ar nosacījumu, ka pilsonim ir pietiekami daudz naudas)? Gan Ķīnā, gan Krievijā režīms kopumā piecieš nevalstiskās organizācijas, kas strādā ar sociāliem jautājumiem. Jau aizdomīgāka ir attieksme pret aktivitātēm, kas saistītas ar ekoloģiju. Ja vara sadomā, ka nostāties vides aktīvistu pusē kādā konkrētā jautājumā ir tai izdevīgi, aktīvisti kaut ko panāk. Ja zaļo prasītais varai nepatīk, represijas pret viņiem ir visnotaļ bargas. Tomēr pats galvenais – dievs nedod, ja pilsonis izrāda vēlmi līdzdarboties tiesiskuma, demokrātijas, cilvēktiesību vai pat vēstures politikas tēmās! Citiem vārdiem sakot, gan Ķīnā, gan Krievijā vara sabiedrībai ierāda ļoti precīzu, ļoti ierobežotu vietu – viņi ir iedzīvotāji, bet ne pilsoņi. Kamēr tu sevi realizē, pērkot arvien jaunas lietas vai ievietojot sociālajos tīklos "smieklīgus video" no paša virtuves, guļamistabas vai atpūtas brauciena, tu vari justies samērā droši. Pārkāpjot šīs robežas, sākas reālas nepatikšanas. Punkts.

Pieņemu, ka vienam otram no lasītājiem var būt stereotipi par Ķīnu kā "Āziju" un Krieviju kā "tomēr kaut daļēji Eiropu", no kuriem savukārt izriet jautājums: vai tad tiešām ar kaimiņvalsti ir tik skumji? Sākam skatīties.

Lai cik vizuāli daudzskaitlīgas bija nesenās protesta akcijas Krievijā, piekrītu politologam Dmitrijam Bolkuņecam, kurš atgādina, ka jāņem vērā valsts iedzīvotāju kopējais skaits. Ja rēķina tā, tad "nepieredzēti plašie" protesti Maskavā nebija lielāki par protestiem pat ne Minskā, bet arī Baltkrievijas reģionālajos centros. Pat ja 23. janvāra protesta akcijās kopumā valstī piedalījās 110–120 tūkstoši cilvēku, der atcerēties, ka Krievijas iedzīvotāju skaits ir 141 miljons. Visu cieņu protesta dalībniekiem, tomēr viņi ir un būs nepārprotams mazākums. Pat ne dažādās spekulācijās laiku pa laikam minētā "kritiskā masa" – 10 procenti no pieaugušajiem. Te, protams, var iebilst, ka dažkārt vēsturē arī ļoti nelielas grupas spēj sagraut "milzi", bet tas notiek tad, ja "milzis" jau ir sabrukuma fāzē. Putina izveidotā sistēma tādā nav.

Aleksejs Navaļnijs, manuprāt, ir pēdējo gadu laikā viens no drosmīgākajiem politiķiem pat starptautiskā kontekstā. Tomēr nedaudz ironiski, ja par Putina galveno oponentu pat demokrāti atzīst cilvēku, kurš 2008. gadā dedzīgi aizstāvēja Krievijas agresiju pret Gruziju, aicinot izsūtīt no Krievijas visus Gruzijas pilsoņus, un arī piecus gadus vēlāk paziņoja, ka savu nostāju nemaina – viņš vienīgi nebūtu 2008. gadā lietojis apzīmējumu "grauzēji" (pretīga vārdu spēle: "gruzini" – "grizuni"). Īsi sakot, Putina Krievijā progresīvās cilvēces cerība un mīlulis ir cilvēks, kurš politikā iesaistījās kā viens no nacionālistiskās kustības "Narod" ("Tauta") izveidotājiem 2007. gadā, vairākkārtīgi piedalījās šovinistu un impēriskās domāšanas piekritēju rīkotajā "Russkij marš" ("Krievu maršā") un pie politiskajiem sabiedrotajiem pieskaitīja rakstnieku Zaharu Priļepinu, kurš savukārt pēdējos gados vairāk pazīstams ar karošanu pret Ukrainu Krievijas okupētajās teritorijās Austrumukrainā. Es pilnīgi pieņemu pretargumentu, ka cilvēki gadu laikā maina savus uzskatus, tādēļ atgādināt par Navaļnija – šovinista – pagātni 2021. gadā nav korekti. Un tomēr nevaru atturēties no žultaina jautājuma: kur bija šie desmitiem tūkstošu protestētāju, kad tika aizskartas citas valsts tiesības, kad tika slepkavoti cilvēki citā valstī, proti, Ukrainā? Zīmīgi, ka daži atlikušie liberālie komentētāji dažos atlikušajos neatkarīgajos medijos Krievijā vairākkārtīgi un tieši norāda – lūk, beigusies eiforija pēc "Krim – naš" un ar to saistītajiem augstajiem Putina reitingiem, nu tauta kļūstot dusmīga. Tā nu gan ir savdabīga izpratne par demokrātiju un cilvēktiesībām – uzgavilēt tirānam, kamēr viņš slaktē citu tautu, un nāvīgi apvainoties, ja viņš atbaidoši izturas arī pret "savējiem".

Arī PSRS laikā Krievijā bija cilvēki, kuri nebaidījās protestēt pret, piemēram, PSRS iebrukumu Čehoslovākijā 1968. gadā. Tāpat arī šodien Krievijā ir cilvēki, kuri publiski nosoda agresiju pret Ukrainu. Tomēr atļaušos apgalvot, ka visos laikos runa ir bijusi par dažiem desmitiem, labākajā gadījumā – par dažiem simtiem cilvēku. Krievijā arī "demokrāti" vairumā gadījumu ir impēriski noskaņoti, atšķirības ir agresivitātes un intelektuālās aprobežotības līmeņos. Arī šajā ziņā redzama līdzība ar Ķīnu, kur drosmīgākie atļaujas kritizēt varas korumpētību un konkrētas neizdarības, bet ievēro kapsētas klusumu jautājumos par Pekinas nelietībām, kas tiek īstenotas Tibetā, pret uiguriem, Honkongu, Taivānu utt.

Tomēr galu galā runa nav par šī teksta autora subjektīvo attieksmi pret demokrātisko vērtību Krievijā, diplomātiski izsakoties, izpratnes īpatnībām arī aprindās, kas sevi uzskata par šo vērtību nesējiem. Sāls ir tā, ka šādas īpatnības vajadzības gadījumā ļauj varai protesta noskaņas mazināt, pametot publikai kārtējo ārējā ienaidnieka, apdraudējuma vai impēriskā patriotisma kaulu. Krievijā tas jau notika, piemēram, pēc šķietami enerģiskajiem t.s. Bolotnaja laukuma protestiem 2011. gadā, kad Kremlis prasmīgi īstenoja naida kampaņu pret Ukrainu. Šāds modelis, starp citu, pavisam nesen bija novērojams arī Ķīnā. Pēc šīs valsts kontekstam salīdzinoši aktīvas iedzīvotāju kritikas par varas iestāžu īstenoto informācijas par Covid-19 slēpšanu 2020. gada sākumā gads beidzās ar komunistu propagandas veikli konstruēto masu urrāpatriotismu par to, cik labi Ķīna – atšķirībā no Rietumiem – tikusi galā ar pandēmiju, cik apšaubāmas ir Rietumos izstrādātās vakcīnas, salīdzinot ar brīnišķīgajiem Ķīnas sasniegumiem, un kā par to visu jāpateicas Vadonim Sji Dziņpinam. No šī viedokļa raugoties, vienīgais jautājums, kas mani personīgi interesē Navaļnija un protestu kontekstā, ir – ko Kremlis izvēlēsies par "objektu", uz kuru novirzīt Krievijas sabiedrības dusmas un fobijas. Jācer, ka tā nebūs Baltija.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!