Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
14.06.2021

Kremlis ir tuvāk, nekā var likties

Komentē
2

Saeimas deputāta Jāņa Ādamsona – kuru tur aizdomās par spiegošanu Krievijas labā – apcietināšana ir spēcīgs atgādinājums par kaimiņvalsts ietekmi Latvijā.

Lai cik dažādas ir konkrētās spiegošanas epizodes, šī modeļa sastāvdaļas ir samērā vienkāršas, ja raugāmies no motivācijas aspekta: cilvēkam tiek piedāvāti materiāli labumi, cilvēks tiek šantažēts un, jā, cilvēkam piemīt pārliecība, ka viņš rīkojas pareizi. Arī tālāk ir samērā vienkārši: pieķer vai nepieķer. Citiem vārdiem sakot, visa epizode risinās kā spiega un viņa kolēģu sacensība ar izspiegotās valsts specdienestiem. Spiegu noķer, un viņš saņem sodu – publika atzīst, ka specdienesti strādā apmierinoši. Te gan atļaušos būt riebīgs un apgalvošu, ka arī paši specdienesti ir visnotaļ specifiska kompānija. Galu galā daļa Latvijas politiskās policijas darbinieku turpināja strādāt vēl 1940. gadā un piedalījās pat pirmajos padomju represīvo iestāžu rīkotajos arestos [1]. Tomēr jebkurā gadījumā duelis "spiegs–specdienests" ir puslīdz skaidrs un nepārprotams.

Pavisam cita lieta – apzināti un neapzināti ietekmes aģenti. Uzreiz jāpaskaidro, ka man nepatīk bieži lietotais apzīmējums "noderīgi idioti". Pareizāk sakot, apzīmējums ir gluži labs, tomēr neredzu iemeslu tam, lai to lietotu galvenokārt attiecībā uz Krievijas ietekmes aģentiem. Manā skatījumā par "noderīgiem idiotiem" tikpat pamatoti var saukt dažādās "dzīves stila zvaigznes", kuras palīdz mežonīgajam kapitālismam cilvēkus padarīt par, jā, idiotiem. Es lietošu apzīmējumu "ietekmes aģenti".

Ja mēģinām saprast šo ļaužu kopu, mums jāsaskaras ar divām īpatnībām. Pirmkārt, jāsecina, ka svešas valsts – konkrēti Krievijas – klātbūtne ir nesalīdzināmi lielāka, nekā var secināt pēc dažiem noķertiem spiegiem, izsūtītiem diplomātiem vai nepiešķirtām pielaidēm valsts noslēpumam. Otrkārt, ir ļoti viegli iebraukt vieglā paranojā. Vēl pieminot starpkaru Latviju, grūti spriest, cik adekvāti bija tas, ka, piemēram, jau 1922. gada oktobrī Politiskās apsardzes kartogrāfijā bija ziņas par aptuveni 40 000 Latvijas iedzīvotājiem [2].

Citiem vārdiem sakot, man šķiet, ka problēma ar ietekmes aģentiem ir tā, ka nereti viņi būtu pārsteigti un aizvainoti, uzzinot, ka viņus par tādiem uzskata. Lai gan viņi vairumā gadījumu tādi tiešām ir.

Daži piemēri. Kādas valsts politiskajā un biznesa elitē ir grupas, kas vienkārši izmanto sakarus ar Krieviju, lai nostiprinātu pozīcijas savā valstī. Tēlaini izsakoties, šādām grupām liekas, ka tās varen prasmīgi izmanto Krieviju, gūstot bonusus tajā sabiedrības daļā, kas Krievijai simpatizē, tikai nepatīkamais jautājums ir – vai nav tā, ka lielāka ieguvēja vienalga ir Krievija. Ja paskatāmies uz, piemēram, sociālistiem Moldovā, tad es nedomāju, ka viņi visi kā viens ir indivīdi, kuri vieglu roku atteiktos no nacionālās valsts vai piekristu visam, ko dara Putina režīms. Visticamāk, ka viņi vienkārši pozicionējas kā "konstruktīvu attiecību ar Krieviju" aizstāvji tādēļ, lai nodrošinātu stabilu elektorātu un, protams, arī izdevīgus biznesa kontaktus. Domāju, ka arī mūsu elitē "konstruktīvo attiecību" sludinātāji no tīras sirds sevi uzskata par Latvijas patriotiem, kuri turklāt māk "izmantot" Krieviju. Tomēr, kā jau minēju, visticamāk, tā ir Krievija, kas izmanto viņus.

Vēl ķēpīgāk ir ar t.s. tradicionālo vai konservatīvo vērtību aizstāvjiem, kuriem viņu oponenti ar lielu prieku pārmet "pūšanu Kremļa stabulē". Nesen Austrumeiropai veltītais portāls "Vsquare" publicēja visnotaļ detalizētu pētījumu par konservatīvo katoļu organizāciju tīklu, kurā kā sabiedrotais pret t.s. liberāļu dienas kārtību ir arī par konservatīvām sevi dēvējošas struktūras Krievijā. Principā es saprotu šo katoļu grupu neizpratni par to, kādēļ tām "kabina klāt" Kremļa ietekmes aģenta statusu. Noliekot malā diskusiju par šo konservatīvo kristiešu grupu uzskatiem, jāatzīst par loģisku tas, ka minētās grupas meklē domubiedrus. Ko darīt, ja tādi ir Krievijā? Jautājums: vai konservatīvo katoļu aktīvisti apzinās, cik lielā mērā t.s. tradicionālās vērtības un reliģija ir kļuvusi par Krievijas autoritārā režīma ietekmes instrumentu? Baidos, ka ne, jo vienkāršāk ir izlīdzēties ar prātulu "mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans sabiedrotais". Tāds pats niķis, protams, piemīt arī pretējai pusei Rietumos, kura savā nepatikā pret kapitālismu arvien bijusi gatava iegūt dīvainus sabiedrotos – sākot ar jūsmošanu par Mao pagājušajā gadsimtā, turpinot ar "kreiso" režīmu Kubā & Co. idealizēšanu mūsdienās. Lai kā arī būtu, pēc šādas loģikas dzīvojošam aktīvistam vienmēr jārēķinās, ka "kopīgu vērtību" vārdā – kuras taču ir svarīgākas, mērķis attaisno līdzekļus, vai ne? – viņam var nākties piekrist ļoti nepatīkamiem kompromisiem. Šajā ietekmes aģentu tipoloģijā zināmā mērā iekļaujas arī pareizticība kā pamats, uz kura cilvēks var nonākt delikātās situācijās. Es ļoti labi saprotu, ka pareizticīgs cilvēks Bulgārijā, Serbijā vai Latvijā dzīvo senā un izcilā vienotu kultūras simbolu un vērtību telpā un viņš nav vainīgs, ka pareizticība Krievijā apkalpo politisko varu. Viņam tāpēc nav jāatsakās no savas ticības. Tomēr paliek jautājums – cik neatkarīgas no Maskavas ir pareizticīgās hierarhijas konkrētā cilvēka mītnes zemē un vai ar to starpniecību nenotiek manipulēšana.

Vēl cita neapzināto ietekmes aģentu grupa ir ļaudis, kuri kaut kādu iemeslu dēļ uzskata Krievijas kultūru par dziļāku, "plašāku logu paverošu" utt. Tiem, kuri par šo tēmu interesējas, varu piedāvāt pētījumu par intelektuāļiem Centrālāzijas reģionā. Mūsdienās deģenerācijas rezultātā kultūras vietā vairumā gadījumu nonākuši surogāti – "Krievijas seriāli un šovi ir interesantāki!" –, tomēr tas nemaina lietas būtību.

Te var iebilst, ka nevajag kļūt paranoiskam un likt vienādības zīmi starp ietekmes aģentiem un, ja tā var teikt, vienkārši simpatizētājiem. Tad mēs nonākam pie jautājuma, ko nozīmē "ietekme". Manuprāt, ietekmes aģents nav tikai cilvēks, kurš spiego vai klaji lobē citas valsts intereses. Ietekme un tās apkalpošana var izpausties arī kā nevēlēšanās ar konkrēto valsti, piemēram, Krieviju "strīdēties", lai ko šīs valsts režīms darītu. Tas nozīmē doties koncertēt uz Krimu – "nejauksim kopā politiku un mākslu (sportu utt.)!" – vai balsot par politiķiem, kuri sola veidot "konstruktīvas attiecības ar visām kaimiņvalstīm". Lai gan šādu attiecību ar Krieviju nevar būt a priori.

Rezumēju. Esmu diezgan drošs, ka vairākums aprakstītajās "riska grupās" – paši to pat īsti neapzinoties – nekad nepārkāps t.s. sarkanās līnijas. Tomēr iedomāties, ka ar viena (divu, triju, četru…) spiega noķeršanu Krievijas ietekme Latvijā tiek būtiski mazināta, nav pamata.

 

[1] Bērziņa, Aiga, Vāveris, Guntis. Drošības dienests starpkaru Latvijā, 1918–1940: vēsture. VDD, 2020. 51. lpp.

[2] Turpat, 146. lpp.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!