Pārņemot varu tādā samērā lielā struktūrā kā Rīgas municipalitāte, būtiskākais jautājums ir: cik strauji un cik vērienīgi veikt "mantojuma" revīziju?
Pirms vairākiem gadiem pastaigājoties gar Tibru, pamanīju, ka Romas ietves, kas arī agrāk neizcēlās ar tīrību, nu ir pavisam piegružotas. Vēlāk uzzināju, ka municipalitātei ir jauna politiskā vadība (no partijas M5S), kas, gribēdama būtiski reformēt ielu uzkopšanas saimniecību, saplūkusies ar vietējām arodbiedrībām un aizkadra darboņiem. Rezultāts bija ielu uzkopēju streiks ar visām no tā izrietošajām sekām.
Nesaku, ka jaunā koalīcija Rīgas domē neizbēgami saskarsies ar sabotāžu un pretdarbību formālo un neformālo lojalitātes tīklojumu murskulī, ko desmit gadu laikā izbūvējusi iepriekšējā koalīcija. Tajā pašā laikā varu ieguvušos sagaida virkne izvēļu, par kurām saka: labu risinājumu nav.
Piemēram, ņemot vērā "Saskaņas" un GKR darba stilu, vispareizāk būtu īsā laikā nomainīt vadošos kadrus pilsētas izpildvaras atzaros un pašvaldības uzņēmumos. No otras puses, tad droši var prognozēt pārmetumus par "politiski motivētu vēršanos pret profesionāļiem", lai ieceltu amatos "savējos". Pareizi arī būtu uz laiku apturēt dažādus iepirkumus un līdz šim uzsāktos projektus pilsētā, bet tad jārēķinās ar pārmetumiem, ka šādi tiek grauta "uzņēmēju uzticība", "investīciju vide" pilsētā, ko partijas priekšvēlēšanu laikā taču solījās tieši uzlabot. Lietojot virsrakstā izmantoto salīdzinājumu, neatkarīgi no tā, kāda apmēra remonts tiks veikts, – tas būs iemesls kritikai. Mārtiņam Staķim jāsaprot, ka par jauno koalīciju balsojušajiem plikā apziņa, ka pie varas vairs nav Nils Ušakovs, sildīs sirdi un mudinās iecietīgi izturēties pret domes jauno vadību apmēram līdz šīgada beigām.
No tāda viedokļa raugoties, vispragmatiskāk ir sākt ar negatīvo programmu, proti, ar to, kas vēlētājus – pilsētas iedzīvotājus – kaitina visvairāk (vai potenciāli tracinās visvairāk), dažādus labos un skaistos darbus atliekot uz vēlāku laiku. Šādā "sarakstā" dažādas grupas, protams, problēmas sarindos atšķirīgā secībā, tomēr dažas, manuprāt, skar visus segmentus. Piemēram, Staķim & Co. jādara viss, kas no RD atkarīgs, lai "Rail Baltic" projekts nepārvērstu pilsētas centrālās daļas dzīvi par murgu. Skaidrs, ka šajā problēmu lokā pašvaldība nebūt nav tas galvenais spēlētājs, tomēr tā paralēli "Rail Baltic" projekta darbiem vismaz var neuzlauzt ielas ilgiem un vērienīgiem remontiem, jo tas cilvēkus nokaitinās papildus. Tēlaini izsakoties – ja jūsu mājokļa apkaime kļūst par skaļu un putekļainu būvlaukumu, "pilnai laimei" pietrūkst vēl tikai ūdens un kanalizācijas atslēgšanas. Savukārt taisnošanās, ka patiesībā vainīgs ir Ušakovs, kurš kaut ko neizdarīja, nekomunicēja utt., netiks ņemta vērā. Pilsētnieki gadiem ir sūdzējušies (bieži pamatoti) par sliktas kvalitātes ietvēm un ielām, bet – primāri ir apzināt tās transporta infrastruktūras sadaļas, kur var notikt nelaime ar cilvēku upuriem. Respektīvi – lai cik kārdinoši būtu ierīkot jaunu veloceliņu vai sakārtot iekšpagalmu, vispirms ir jātiek skaidrībā ar tiltiem. Jo atkal – ja kaut kas notiks, nevienu neinteresēs, ka nelaime briedusi ilgākā periodā. Formulēšu citādi: potenciālo nepatikšanu novēršana no politiskā PR viedokļa, protams, nav tik pievilcīga kā "lentīšu griešana" kādā jaunā projektā, tomēr, ja nepatikšanas notiks, tad nekāda pozēšana uz velosipēda vai koku stādīšana nelīdzēs.
Otrs, un es gribētu teikt, arī tuvākā pusgada pēdējais virziens, kuram jaunajai koalīcijai Rīgā jākoncentrējas, ir izglītības sistēmas darbība pandēmijas apstākļos. Iemesls ļoti vienkāršs: pat tiem rīdziniekiem, kuri uzskata, ka Covid-19 riski ir pārspīlēti, un tādēļ uzvedas tā, kā nu viņi uzvedas, ir no svara, vai dārgās atvases atkal sēž mājās un apgrūtina darbu, vai izglītības sistēma tomēr funkcionē kaut cik ierastā formā. Strādājošos pilsētniekus potenciāli sarežģījumi personīgajā ikdienā, proti, iztikas līdzekļu nopelnīšanā, uztrauc daudz vairāk nekā tas, ka, piemēram, Rīga atpaliekot no Viļņas ārvalstu kompāniju piesaistē. Runa ir par to, ka nozares ministrijas rekomendācijas objektīvi būs samērā vispārīgas un nekonkrētas, jo tikai katras skolas vadītāji un attiecīgā pašvaldība pārzina savu specifisko situāciju (piemēram, skolu iekštelpu izkārtojumu) gana labi, lai praktiski risinātu epidemioloģiskās drošības jautājumus. Pirmsskolas, pamata un vidējās izglītības iestāžu gadījumā tas, ka vēlētāji atbildību vispirms prasīs no savas pašvaldības, ir un būs pamatoti.
Pieļauju, ka šāds, nosauksim to tā, minimālisms var būt psiholoģiski nepatīkams jaunajai RD vadībai, kas taču saviem vēlētājiem solījusi "restartu", "dinamismu" (un nevis banālu s…du savākšanu), tomēr man šķiet, ka šie vēlētāji ir ar pietiekamu gaumi apveltīti, lai novērtētu arī to, ka kaut kas netiek sacūkots (vienalga, strūklaka Vērmanes dārzā, parks vai arhitektūras piemineklis) un – ka RD struktūrās retāk viesojas KNAB.
To, ka Rīgā pie varas nonākusi gandrīz tā pati koalīcija (AP, JV, NA un JKP), kas veido valdību, var interpretēt kā ieguvumu, jo, lūk, būšot mazāk domstarpību un politiskās greizsirdības starp Rātsnamu un Valdības māju. Es tik optimistisks neesmu, jo neredzu iemeslu, kādēļ lai konservatīvie nemēģinātu apturēt partijas reitingu kritumu nacionālajā līmenī ar skaļāku retoriku galvaspilsētas pārvaldē. Tomēr koalīciju līdzīgumam ir tā priekšrocība – ar nosacījumu, ka Rīgas domes jaunā vadība to izmantos – ka varētu būt gaidāma pragmatiskāka komunikācija nodokļu izmaiņu jautājumos. Proti, skaidrs, ka Rīgas budžetu negatīvi ietekmēs valdības plāns samazināt to daļu no iekasētā iedzīvotāju ienākumu nodokļa, ko saņem pašvaldības. Tāpat viegli nebūs ar topošajām izmaiņām nekustamā īpašuma nodokļa regulējumā. Nedomāju, ka valdība šīs ieceres atliks tikai tāpēc, lai nekaitētu savējiem RD, tomēr regulāra savstarpēja komunikācija vismaz ļaus RD jaunajai vadībai savlaicīgi plānot finanšu resursus. Domāju, ka šo resursu tuvāko gadu laikā būs mazāk, tādēļ jārēķinās ar lielāku taupību. Te, protams, var atcirst – ja naudu mazāk tērēs nelietderīgi (lasi: neizzags), jostu savilkt nevajadzēs. Šis arguments nedaudz atgādina gadiem ilgi plaukstošo priekšstatu: ja vien nolikvidētu ministrijas, naudas pietiktu visām vajadzībām. Te nevajadzētu jaukt kopā divas tēmas. Mazāka korupcija ir vēlama, lai būtu jēdzīgāka uzņēmējdarbības vide, kas, protams, būtu sasniegums pats par sevi. Savukārt ekonomikas atdzišanas apstākļos sarūkošie nodokļu ieņēmumi ir objektīva realitāte arī korupcijas neesamības apstākļos. Tādēļ, manuprāt, RD jaunajai vadībai tuvāko nedēļu laikā jātiek skaidrībā, vai un kādas izdevumu pozīcijas var samazināt. No šādas nepieciešamības var izvairīties, ja pašvaldība pārdod tai piederošos nekustamos īpašumus, tomēr nevar galvot, vai neskaidra tirgus apstākļos tas jēdzīgi izdarāms.
Nobeigumā jāpiezīmē, ka situāciju vēl vairāk sarežģī grūtības saprast, cik daudz laika ir jaunās koalīcijas rīcībā, pirms Kariņa valdības bezdarbība pandēmijas risku mazināšanā mūs novedīs pie jauniem ierobežojumiem.
0