I
Te tas sākas. Te. Attālinās. Lēnītēm, kusiņām. Viss vēl ir balts. Klusums tavās lūpās. Elpa. Kaijas. Mūsu nepieskaršanos pār jūru aizklaigā. Kaijas. Es
Tavs plecs. Baltais, ai, baltais! Te sadzīst un noveco. Te. Bālganajā rīta gaisā sasodīti sakodīti palagi. Elso. Sasodīti. Saplosīta. Atmiņu lenta tinas. Ir bijis. Viss vēl ir tīrs. Tava auguma siltums. Dzīvs!
Un nav neviena, kas solītu laimīgas beigas. Un vispār vēl neviena nav. Dievs vien zina, vai tu pratīsi pedot. Piedot aizejot. Piedot nepieskaroties. Aizcērtot durvis.
II
Zaļš. Tavs augums ir no zaļiem stiebriņiem izausts. Tās ir tavas rokas, kas tur taustās. Zaļš. Maigi zaļš klusums. Tavs pieskāriens stiklam.
Dumjā! Dumjā skrandaine meitene! Vai nu klaigājot, Vai nu kliedzot. Čukstot arī. "Ejellēejellēejellē!" Nemanot tavu tuvumu. Tagad mati jau pelniem pilni, Atklāsme sāja - visa mana istaba tevis pieklusēta zaļa.
III
K. Elsberga motīvs
Sarkana saule noriet. Zobiņi atiezti smaidā. Sarkanās maliņas. Sarkans samta tepiķis atritinās, Četri pliki kretīni danco. Četri pliki ketīni un maestro.
Gali. Gali. Gali. Kailas pēdiņas pasaules maliņā. Nu jau pavisam sarkani pirksteļi stīgas raksta. Tā jau mēs arīdzan izaugām. Kļuvām par pīlādžogām. Tagad tādi apgramstīti visi mūsu divi gali.
Sarkana saule noriet. Zobiņi atiezti smaidā. Kliedzam. „Sagriezties! Sagriezties!" un ,,Viva la sarkanvīns!" Līdzi četriem plikiem un skumjiem ketīniem uzgriežam. Umpampā, umpampā pa asu, asu zāli un valgām smiltīm. Ainiņa tāda absurda, bet - nekas. Vēl vienu! Un vēl, mans mīļais maestro!
IV
Dzeram to pašu vismelnāko. Bez cukura un bez piena. Lēnītēm. Melns stīgo kapilāros. Lēnītēm. Tava acs kļūst melna. Tava acs absorbē nakts melnumu. Tava acs savelk melnas strīpas, Mūžīgais cikls. Tava acs un mana roka,
Tik daudz melna visriņkī. Gramafons griež melnu plati riņķī. Lēnītēm. Mēs lēnītēm kļūstam nedzirdīgi. Bet gramafons tik griež un griež to pašu veco, labo, mello. Aizver logu. Pagriez skaļāk. Tas ir mūsu pēdējais. Mūžīgais cikls.
0