Kovidnieki 2021

Iepriekš viņš lieliski tika galā ar pilnīgi visu. Savā klasē bija pirmajā trijniekā, florbolā kandidēja uz jauniešu izlasi, piedalījās skolas pašpārvaldē un ar ģimeni divas reizes gadā brauca slēpot uz kalniem. Pirms nedēļas mammai bija piezvanījis skolas sociālais pedagogs. Pusaudzim esot tik daudz sliktu atzīmju, ka būšot problemātiski tikt uz nākamo semestri. Neviens nesaprata – kas īsti notiek? [1]

Tas bija novembris, 2020.

Terapijas kabinetā mēs valkājam maskas. Es zinu, kā sauc manu pusaudžu labākos draugus un reizēm viņu dvēseles dziļākos noslēpumus, bet bieži nezinu, kā viņi izskatās. Spraugā starp cepuri vai matu šķipsnām un sejas masku var redzēt tikai acis. Kad tajās sariešas asaras, tad daži prasa, vai drīkst uz brīdi noņemt masku, lai izšņauktu degunu.

Daži nopuņķojas turpat maskā.

Kad 2019. gadā sākās Covid-19 pandēmija, pusaudži likās drošākā grupa, par kuru būtu jāuztraucas vismazāk. Izskatījās, ka vīruss viņus vai nu neķer, vai skar relatīvi viegli. Uztraukties vajadzēja tikai par to, kā viņus ierobežot – lai neiznēsātu vīrusu vecākajiem un vārīgākajiem.

Nevarēja īsti saprast, kādas ir epidemiologu norādes psihologiem un psihoterapeitiem. Nevarēja zināt, vai tādas vispār ir. Tomēr tāpat pirmajā vilnī nokļuvām milzīgā stresā. Uz attālināto formātu pārgāja visi psiholoģiskās palīdzības sniedzēji.

Pēc pirmajām nedēļām attālinātā formātā sāku domāt, ka šī profesija vairs nav piemērota man. Lai arī vienmēr bijis pa kādam Skype klientam, nosēdēt visu dienu pie datora sāka šķist neiespējami un ātri pārņēma bezjēdzības sajūta. Tie pusaudži, kas līdz tam bija mana specialitāte – problemātiskie, agresīvie, vielu lietotāji –, bija pirmie, kas pazuda no ekrāna, pēc tam no skolas, pēc tam no terapijas un pēc tam no aprites pavisam.

No skolām sāka pienākt ziņas, ka ir skolēni, par kuriem neviens neko nav dzirdējis kopš pandēmijas sākuma. Viņi vienkārši neslēdzas klāt zoom stundām. Bet satikt viņus nevar, jo noteikumi to neļauj.

Sākumā es uztraucos par vīrusu tāpat kā visi. Mazgāju rokas un dezinficēju durvju kliņķus. Pēc divām nedēļām man tas apnika. Izrēķināju savus relatīvos riskus – tie bija nelieli – un pārstāju uztraukties. Psiholoģijā to sauc par kognitīvo pārstrukturēšanu, tautā saka – viss ir galvā. Slimību profilakses centrs atļāva pakalpojumu sniegšanu maskās un divos metros. Mēs pielāgojām drošības noteikumus un atsākām pieņemt psihoterapijas centra pusaudžus klātienē.

Atgriezās liela daļa veco klientu. Vislielākās problēmas bija tiem, kam problēmas bija arī iepriekš. Tie, kas graizījās, sāka graizīties vairāk. Tie, kas daudz sēdēja pie datora, vairs no tā nepiecēlās. Tie, kas bija trauksmaini, atteicās iet ārā no mājām, dzīvojot paniskās bailēs no saslimšanas. Tie, kas klaiņoja un lietoja vielas, pazuda no mājām un izgaisa no speciālistu redzesloka pilnībā.

Tobrīd speciālists vēl varēja valkāt vizieri, bet pusaudžiem jau vajadzēja vilkt maskas. Ne visi pusaudži tām redzēja jēgu. Daži tā arī atklāti teica – tie jūsu ierobežojumi ir bezjēdzīgi, tāpat kā visa jūsu pieaugušo pasaule. Citi uzvedās ļoti uzmanīgi. Maska un roku dezinfekcija kļuva par diagnostikas instrumentu – ja jaunietim precīzi uzlikta maska un viņš dezinficē rokas vairākas reizes, tad visticamāk būs trauksmes traucējumi. Ja maska šķība, dezinficēt neko nesteidzas, tad opozicionārie vai varbūt depresija, jo nekam tāpat vairs nav jēgas. Taču kopumā visi jaunieši maskas valkāja un noteikumus kabinetā ievēroja, ar to ne reizi nebija problēmu. Pusaudži visam pielāgojas ļoti ātri.

Cilvēka smadzenes tīņu vecumā ir neticami elastīgas – to sauc par neiroplasticitāti. Tieši tādēļ pusaudži spēj tik ātri un intensīvi apgūt visdažādākās lietas. Pieredze, kas gūta šajā vecumā, ievelk smadzenēs neironu lokus, pa kuriem mūsu domas un emocijas virzīsies reizēm pat visu turpmāko dzīvi. Tāpēc mentālā veselība pusaudžu vecumā ietekmē daudzus svarīgākos dzīves iznākumus – karjeru, romantisko attiecību kvalitāti, atkarību riskus un apmierinātību ar dzīvi vispār.

Kas ir elastīgs, tas var locīties abos virzienos. Aptuveni puse no visām mentālās veselības problēmām sākas līdz 14 gadu vecumam. Teju visas pārējās – līdz 25. Pēc tam smadzenes jau ir nobriedušas un izpaužas tikai tas, kas pusaudzībā jau ir sācies vai nav laicīgi apturēts. Vēl pēc tam draud tikai demence. Tāpēc ir vērts tik ļoti koncentrēties uz pusaudžiem.

R. mamma atcēla vizīti – dēlam esot pozitīvs Covid-19 tests. Tā bija pirmā reize, kad manā tuvumā vīruss ieņēma realitātes formu. Tas pārvērtās no cipariem, ko katru rītu apskatīju tviterī, par konkrētu jaunieti, kuru pazinu un ar kuru nesen biju runājis. Sēžot karantīnā, gaidīju ziņas par R. un uztraucos.

No slimošanas R. atgriezās izteikti pacilātā noskaņojumā – bija labi atpūties un Covid-19 diagnoze piešķīra zināmu reputāciju, kā arī labu materiālu viņa Instagram postiem vairāku nedēļu garumā. Pašu slimību puisis nekā īpaši nebija izjutis.

Ātri tas kļuva par jauno normu, gluži kā masku valkāšana kabinetā. Katru nedēļu dažiem jauniešiem vajadzēja pārcelt vizīti – vai nu tādēļ, ka paši bija saņēmuši pozitīvu rezultātu, vai kļuvuši par kontaktpersonām. Daži pusaudži pamanījās izslimot vai vismaz paziņot par slimošanu pat vairākas reizes. Nevienam nekas slikts nenotika, un vīruss no dzīvības apdraudējuma kļuva par drīzāk organizatorisku jautājumu kalendārā.

- Mums nav notikusi neviena nodarbība kopš aprīļa.
- Viss, ko es daru – pārkopēju tekstus no interneta.
- Es nesaprotu: mums būs eksāmeni vai ne?
- Skolotāja neko nemāca, tikai liek taisīt prezentācijas.
- Es nevaru sakoncentrēties.
- Nekam nav jēgas.

Eiropā un citur pasaulē parādījās pirmie ziņojumi par depresijas un trauksmes pieaugumu starp pusaudžiem. Dati nebija viennozīmīgi. No vienas puses – pusaudžu grupās arī pirms tam šie rādītāji bija auguši. No otras – kāpēc lai pusaudžus ierobežojumi skartu īpaši smagi? Viņi taču tāpat pārsvarā sēž ierīcēs, tad kas tagad mainījies?

Atzīmes sāka liecināt, ka lielai daļai pusaudžu neder attālinātais mācību formāts. Bija gan cerība, ka problēma vienkārši ir ieradumos un, iespējams, metodikā – skolotājiem vajadzīgs laiks, lai pielāgotos, un nepieciešams iepirkt vairāk tehnikas. Mēs taču virzāmies digitalizācijas virzienā, un jauniešiem nāks par labu apgūt to, ko dažādos plānos sāka dēvēt par "pašvadītu mācīšanos".

Pedagoģija ir sarežģīta zinātne. Daudzi lielākie pasaules prāti domājuši par to, kā labāk mācīt bērnus. No Platona līdz Ruso, starp sholastisko tradīciju un mūsdienu integrālistiem – pedagoģijas idejas bijušas dažādas. Taču pārsvarā visas vienojas ap vienu reāliju – bērniem vajag īpaši sagatavotus pieaugušos, kas viņus katru dienu māca. Un vajag piemērotu vidi, kur tā mācīšanās var notikt.

Daudzi vecāki ātri attapa, ka "pašvadīta mācīšanās" reālajā dzīvē nozīmē "vecāku vadītu mācīšanos". Liela daļa vecāku nebija gatavi pārņemt tādas vadības funkcijas, un vairums pusaudžu ne tuvu nevēlējās šādi tikt vadīti. Bet paši vadīties arī nespēja. Lai arī pastāv izņēmumi, pārsvarā pusaudža smadzenes tomēr nav nobriedušas, un to var redzēt, īpaši jau mācību procesā.

Kad tev ir 14 vai 16 gadi, katrs dzīves gads ir milzīga daļa no tavas dzīves. Un tu attīsties tik ātri, ka ikvienam lielajam notikumam ir eksistenciāla nozīme – tas iezīmē punktu, pēc kura tu būsi pavisam cits cilvēks un nekas vairs nebūs tā, kā bijis. 9. klases izlaidums, Žetonvakars, vidusskolas atestāts. Viens pusaudzis ķiķinot stāstīja, ka viņu izlaidumam tēma būs "Kovidnieki -2021". Tobrīd vēl izskatījās, ka izlaidumi notiks.

Pienāca vasara, viss uz brīdi aizmirsās. Ierēdņi sāka runāt, ka attālināta mācīšanās varētu atrisināt pedagogu trūkuma problēmu. Sēž viens labs skolotājs Rīgas centrā, un visi Latvijas skolēni slēdzas viņam klāt kā tādā gigantiskā Coursera kursā. Nākotnes skola kā nepilngadīgo panoptikums.

Coursera tipa kursiem ir ļoti zema efektivitāte – cilvēki, kas tos iesāk, pārsvarā nepabeidz un nenoklausās līdz galam. Turklāt tie ir augsti motivēti pieaugušie, nevis skolā izbesījušies tīņi. Bet tās bija nianses un 2020. gada septembris pienāca pat optimistiski.

97% vispārizglītojošo un profesionālo vidējās izglītības iestāžu direktoru norāda, ka viņu iestādē ir izstrādāta kārtība attālināto mācību īstenošanai, par kuru ir informētas visas iesaistītās puses – skolēni/audzēkņi, pedagogi un vecāki [2].

86% skolotāju vērtē, ka turpināt mācības attālināti izdodas diezgan labi vai ļoti labi, kas ir augsts rādītājs [3].

Lavīna sākas kaut kur ap oktobri. Tiem, kam pirms pandēmijas bija slikti un pirmajā pandēmijas vilnī bija kļuvis sliktāk, tagad kļuva ļoti slikti. Tiem, kam nekad nebija bijušas īpašas problēmas, tās sākās tagad. Pārsvarā viņi vienkārši pārstāja mācīties.

- Es vairs nevaru viņu piedabūt pieslēgties stundām.
- Viņa vienkārši sēž visu laiku telefonā un nekam nepievērš uzmanību.
- Mēs visu laiku strīdamies.
- Es nesaprotu, kas ar viņu notiek!

Dažiem pusaudžiem pieredze ar Covid-19 kļuva sāpīga. Viņi paši joprojām slimoja maz vai nemaz, bet aizvien biežāk smagi slimoja radinieki un vecāki. Daži piedzīvoja nāves gadījumus. Pusaudžu centra kabinetos līdzās dusmām, naidam un bezspēcībai sāka virmot sēras. Es apjautu jaunu pavedienu – nospiedums, kādu tēva vai mātes nāve atstās uz bērnu, būs ļoti atkarīgs no veida, kādā mediķi viņam par to pastāstīs. Komunikācija ir izšķirošā prasme ne tikai psihoterapijā.

Covid-19 no medijiem nonāca manā personiskajā telpā līdz ar ziņām par vienu no manām tantēm, mammas māsu. Viņa bija saķērusi klepu, kas izklausījās slikti. Un viņa jutās slikti. Pēc dažām dienām sliktas jušanās izsauca ātro palīdzību. Mediķi ieteica dzert ūdeni.

No citām valstīm pienāca ne pārāk pozitīvas ziņas. Pētījumi aizvien skaidrāk rādīja mentālo problēmu pieaugumu. Visvairāk auga depresija, paškaitējums un vielu lietošana. ASV dažos štatos varēja redzēt daudzkārtēju tīņu pašnāvību pieaugumu. Lielbritānijā izdeva valsts mēroga rīkojumu nekavējoties pievērsties jauniešu mentālajai veselībai un mēģināt novērst augošo krīzi. UNICEF pētījums uzrādīja, ka 1 no 3 jauniešiem vēlas saņemt kāda veida palīdzību.

Aiz aizvērtām guļamistabas durvīm: briest pusaudžu mentālās veselības krīze – "The Guardian".

Apdrošinātāju dati parāda, cik ļoti tīņu mentālā veselība ir cietusi Covid-19 pandēmijā – "TIME".

Covid-19 krīzei turpinoties, jauniešu izmisums palielinās. Mentālās veselības pandēmija jāierobežo tāpat kā slimības izplatība – "The New York Times".

Latvija neizskatījās pēc izņēmuma. Bērnu psihiatriskā slimnīca ziņoja par pieplūdumu – pusaudži aizņēmuši visas gultasvietas. Mēs ar kolēģiem Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centrā veicām aptauju jauniešiem Latvijā – 1 no 3 savu mentālo veselību novērtēja kā sliktu. Ap 70% norādīja, ka šobrīd cieš no kādas mentālās veselības problēmas. Visvairāk problēmu bija ar skolu un mācīšanos [4].

Es ienīstu viņus visus! T. kliedza cauri maskai, kurai viņš neticēja, bet tāpat valkāja, lai arī bija diezgan opozicionārs un citus likumus pārkāpjošs tīnis. Es ienīstu valdību, es ienīstu skolu, es viņus visus ienīstu!

Tantei pēc dažām dienām ūdens dzeršanas labāk nebija palicis. Ātrie viņu aizveda uz slimnīcu. Naktī bija pieslēgta pie elpināšanas aparāta. Telefona numurs ir vienīgā atļautā distance. Kad radinieki bija sazvanījuši kādu no mediķiem slimnīcā (vai nu dežūrārstu, vai medmāsu, to nekad nevarēja zināt – ja paveiksies un kāds vispār pacels), viņiem paskaidroja, ka elpināšana tiekot nodrošināta, bet diemžēl tā neesot panaceja. Pēc sarunas ar ārstu viņi uzreiz satraukti zvanīja man, kurš ar medicīnu ģimenē vairāk saistīts, lai noskaidrotu – kas īsti ir tā panaceja? Un vai nevar to panaceju dabūt kādā citā slimnīcā, ja reiz šajā nav, vai varbūt nopirkt privāti?

Tēmas darbā šodien: pašnāvības domas. pašnāvības domas. nevaru saņemties mācībās. ieslēdzu zoom un eju atpakaļ gulēt. pašnāvības domas. man ir pārāk daudz NV, nezinu, no kura gala vispār ķerties klāt. pašnāvības domas. mēs pa maiņām pieslēdzamies zoomam, un tad viens padod ziņu pārējiem, ja skolotāja prasa kaut ko atbildēt. neviens kameru neslēdz. es neesmu neko mācījusies kopš pagājušā gada, bet man joprojām ir labas atzīmes. es tikai kopēju no interneta, tas ir tik stulbi. pašnāvības domas. narkotikas tagad piegādā ēdienu kurjera formā ar lielo somu, nevienam nav aizdomīgi, ka braukā apkārt pa dzīvokļiem un kaut ko izvadā. pašnāvības domas. es visu dienu guļu gultā, man nav vispār nekā, ko darīt. es nevaru vairs izturēt savu mammu, mēs visu laiku strīdamies. es izsitu sienā caurumu, kas ar mani notiek? es gribu šito gadu izlaist. nevaru vispār nekam koncentrēties. es neticu nekādam vīrusam. es ticu vīrusam, bet man ir vienalga. kad vienreiz viss šitas beigsies? pašnāvības domas. kas attur? kaķis. žēl vecāku. breketes nupat ieliku. negribas nomirt covid laikā, jo tad neviens klasesbiedrs nevarēs atnākt uz bērēm. izlasīju internetā, ka ir pārāk liels risks sakropļoties vai palikt invalīdam. man dažreiz liekas, es esmu pārāk smuks, lai mirtu. derēs – tiekamies nākamnedēļ.

Lai arī esmu veidojis speciālu programmu pašnāvību mazināšanai un rakstījis vadlīnijas par darbu ar paškaitējošiem pusaudžiem, nekad iepriekš neesmu bijis pa īstam tik tuvu kāda sava pacienta nāvei. Absolūtais vairums pusaudžu, kas runā par pašnāvību, to nekad nemēģina, un vairums no tiem, kas kaut ko mēģina, nekad neizdara līdz galam. Viena mēneša laikā tuvu pie nāves atgadās vairāk nekā manas pieredzes iepriekšējos gados.

Ir 2021. gada janvāris.

Tik daudz pieteikumu centrā vēl nekad nav bijis. Mums pieaug rindas, un arī citās iestādēs gaidīšana uz palīdzību var ilgt mēnešiem. Labie pusaudžu speciālisti, kas strādā privāti, jaunus pierakstus ir aizvēruši vispār. Gandrīz katrs jaunais pieteikums ir saistīts ar skolu. Nav motivācijas. Nevar piedabūt mācīties. Nevar piedabūt iziet no mājas. Neko nedara. Apsola, bet nevar saņemties. Es skaidroju vecākiem, ka pusaudžu motivācija ir sarežģīta lieta, tā nav atkarīga tikai no viņiem pašiem. Es salīdzinu motivāciju ar motoru – lai tas strādātu, vajag degvielu, eļļu un kādu no ārpuses, kas piešķiļ dzirksteli. Bet tā nav pārāk laba metafora. Pusaudžiem vajag daudz vairāk nekā tikai degvielu – viņiem, atšķirībā no motora, vajag arī kaut kādu jēgu.

Man ir pasūtīts pēcvārds grāmatai par mentālo veselību. Es nokavēju termiņu par kādu mēnesi, bet beigās tomēr uzrakstu un ar atvainošanās vēstuli nosūtu redaktoram. Šo tekstu rakstu nedēļām ilgi, lai arī parasti tas man prasītu dažas dienas. Kad esmu pabeidzis, saglabāju, bet aizmirstu nosūtīt. Lietas sadalās it kā pa fragmentiem – viens gabaliņš, no kura jātiek pie nākamā. Sāku ieviest daudzus no tiem ieradumiem, kurus līdz šim biju mācījis saviem pusaudžiem. Sadalīt darbus mazākās daļās. Kaut vai lēnāk un vēlu, bet izdarīt. Uzturēt labas attiecības, cik nu tas ir iespējams. Un skriet, skriet, skriet.

Katoļu teologs Deivids Treisijs raksta, ka visa mūsu dzīves pieredze sastāv no fragmentiem. Vienalga, vai runa ir par filozofiju, zinātni, mākslu, reliģiju, profesiju vai attiecībām ar tuvu cilvēku – mēs neko nekad nespēsim pieredzēt un saprast visā pilnībā. Mūsu iespējas ir pārāk mazas un dzīve pārāk īsa. Viss, kas mums atliek – samierināties ar pieredzes fragmentiņiem. Un cerēt, ka pastāv kāds punkts attālinātā realitātē, no kura skatoties tā bilde iegūst kādu nebūt jēgu.

Ziņas no slimnīcas nav labas. Ārsts esot teicis, ka tante stipri mokoties, stāvoklis neuzlabojas. Bet lai neuztraucoties, viņi tādos gadījumos "varot iedot špricīti". Radinieki satraukti zvana, mēģinot saprast: kas tā, dieviņ pasargā, vēl par špricīti?

Ja ikdienā redzi tikai pusaudžus ar problēmām, tad sāk piemirsties, ka citiem problēmu nav – ir arī tādi bērni, kas labi mācās, labi satiek ar vecākiem un vienaudžiem, nedomā tikai par to, kā uztaisīt pašeni, un vispār attīstās atbilstoši vecumposmam. Es nopriecājos, kad man palūdz vadīt stundu par mentālo veselību ģimnāzijas 9. klasei. Stundas laikā neviens neieslēdz kameru. Es sēžu viens pats pie datora un it kā runāju pats ar sevi bezgalībā. Tā ir viena no bezjēdzīgākajām stundām manā dzīvē. Tie, kas otrā pusē, pie tā jau ir pieraduši.

Internetā izlasu rakstu par pusaudžu pašnāvībām. Divas psiholoģes dod padomus, kā no tām izvairīties. Esot svarīgi nerunāt ar pusaudžiem par dzīves jēgu, jo tā katram varot atšķirties. Svarīgi esot saprast emocijas. Identificēt depresiju. Iet pie speciālista.

Neadekvātas skolu sistēmas, nabadzības, sociālo risku, nepiemērotas ģimenes aprūpes efektus mēs aizvien biežāk saucam medicīniskos terminos – par depresiju, trauksmi, atkarību – un sākam ārstēt, it kā mentālās veselības problēmas būtu kāds vīruss, ar kuru bērns var nejauši "saslimt". Mēs esam radījuši kultūru, kurā katram bērnam ir pieejams psihologs, psihiatrs vai valsts apmaksāti antidepresanti. Bet reizē tā ir kultūra, kurā bērniem aizvien mazāk ir pieejamas vienkāršās lietas, kuras ļauj attīstīties un tikt galā ar dzīvi, – kustības, zaļa vide, laba pārtika, plašas, stabilas ģimenes un arī jēga – kur un kādēļ dzīvē doties. Pandēmijā mēs daudz spriežam par izdzīvošanu. Bet ļoti maz par to – priekš kam mēs īsti izdzīvojam? Šķiet, pieaugušie vairs īsti nespēj sarunāties par dzīves jēgu. Varbūt tas mums tiešām vairs nav svarīgi un, tiklīdz smadzenes nobriest, izdzīvošana kļūst labs mērķis pats par sevi. Bet pusaudžiem jēga ir centrālais jautājums. Kāda jēga dzīvot, ja mēs visi tāpat kādreiz nomirsim… Un ko? Normāls jautājums!

Mana tante nomira. Ar viņas nāvi Covid-19 kļuva kaut kādā īpašā veidā īsts un reāls. "Vai kovidnieks?" krematorijā diskrēti klusinātā balsī prasa administrators. Kovidnieks nozīmē, ka nedrīkst vērt vaļā zārku. Ar nelielu nokavēšanos atsteidzas mācītājs. Viņš izskatās noguris, izspūrušiem matiem, noteikti nav pirmās bēres šodien. Vijolniece spēlē skaisto rozīti. "Kā sauc aizgājēju?" mācītājs pieliecas pie manis. "Dzintra," es saku. "Dzintars?" – "Nē, nē, Dzintra". Tā ir visa informācija, kas viņam nepieciešama aizkustinošai 15 minūšu izvadīšanas runai (tik ilgi drīkst atrasties krematorijas zālē). Dzīvē esam atšķirīgi, bet nāvē kļūstam diezgan līdzīgi – visi esam bijuši mīlēti bērni saviem vecākiem, cienīti kolēģi starp darbabiedriem un dvēseles, bez kurām pasaule nekad vairs nebūs tāda pati, kā bijusi.

Covid-19 ir īsts. Slimība ir īsta. Nāve ir īsta. Un pusaudžu problēmas ir īstas. Katrs fragments pats par sevi ir īsts, pat ja daži īsti nelīmējas kopā. Arī mentālās veselības ciešanas ir īstas, lai arī mentālā veselība nav tas pats kas fiziskā un jauniešu depresija vai trauksme ne tuvu nav līdzīga sirds vai infekciju slimībām. Mēs nekad nevarēsim izārstēt sliktas skolas, vecumam neatbilstošu režīmu un nesaprotošus pieaugušos ar psihofarmakoloģisko špricīti vai parunāšanos pie psihologa. Bet – vismaz tuvākā nākotnē – nav saskatāma arī kāda cita panaceja.

Skola drīz beigsies. Kļūs arvien siltāks. Pētījumi rāda, ka saules gaisma pozitīvi ietekmē garastāvokli. Vasara 2021 sāk izskatīties cerīgāk. Tas liek atcerēties, ka justies puslīdz normāli – arī tā var būt jēga, uz kuru dzīvē tiekties. Un cerēt, ka arī aiz tumšākajiem fragmentiem ir bilde un tajā bildē mēs visi izskatāmies laimīgi un cerīgi, un piepildīti. Gluži kā vidusskolas izlaidumā, kurš dažiem tā arī nepienāca.

[1] Visiem aprakstītajiem gadījumiem ir mainītas detaļas, un tie ir anonimizēti, lai aizsargātu pacientu konfidencialitāti.

[2] https://home.edurio.com/izm-attalinato-macibu-rezultati

[3] https://home.edurio.com/izm-attalinato-macibu-rezultati

[4] https://www.pusaudzis.lv/pētījums