Vispirms par viņu mēs dzirdējām no tālu zemju iedzīvotājiem, bet šiem pastāstiem uzmanību īpaši nepievērsām. Tomēr stāsti nemitējās, draudīgas ziņas mūs sasniedza arvien biežāk, un mēs sākām ieklausīties. Sadzinām rokā piemirstus ekspertus, lai stāsta, kas par lietu. Noklausījāmies, mājām ar galvu, bet tā īsti teikto nesapratām. Iespējams. Kaut kad. Varbūt. Tad jau redzēs. Tomēr nevajadzēja saprast, ar ko nieres no aknām atšķiras, lai no kartes nolasītu, ka viņš ar katru dienu nāk tuvāk. Drīz parādījās pirmie bēgļi, kuri ar viņu bija sastapušies aci pret aci. Vēl kāds viņu bija redzējis izbraucam cauri Latvijai autobusā. Bet pagājušajā nedēļā tapa skaidrs – viņa ierašanās ir nenovēršama. Ceturtdiena sākās nervozi, man bija nodarbības Latvijas Universitātē, un koridoros cilvēki par viņu vien runāja. Un tad, valdības preses konferences laikā, beidzot tika oficiāli paziņots – Covid-19 ir klāt.
Kā jau daudzi pamanījuši, šajā vīrusa epopejā ir kaut kas mītisks un mūžīgs. Ne velti klasikas cienītāji sniedzas pēc Bokačo "Dekamerona", lai pārlasītu vismaz "Pirmās dienas" ievadu. Tajā pašā ceturtdienā ar vēsturnieku kolēģi pārrunājām situāciju, un viņš ieminējās, ka pašreizējā atmosfēra palīdz iztēloties noskaņu pirms Pirmā pasaules kara. Man tas patiešām radīja tādu kā laika mašīnas izjūtu. Draudu nojausma, nenoteiktība, vienlaicīgi neticība, ka sliktākais var notikt. Visi cenšas, cik vien ilgi iespējams, saglabāt ierasto rutīnu un, par spīti draudīgiem signāliem, gandrīz vai māņticīgi nedomā par iespēju, ka būs jāatceļ ieplānotās lietas. Un tad pienāk šī daudzmaz skaidrā ziņa, ka turpmāk nekas nenotiks tā, kā līdz šim.
Koronavīruss ir pateicīgs temats šādām pārdomām, jo tas tomēr nav tik dramatisks notikums kā mēris vai karš. Estētisko distanci ir vieglāk ieturēt. Diez vai, piemēram, Ebolas slimniekiem pietiek spēka novērtēt analoģijas ar Albēra Kamī "Mēri". Atbilstoši daudzu cilvēku iztēli ir kairinājušas domas par to, kā tas bija – dzīvot mēra laikmetā vai Pirmajā pasaules karā, bet šaubos, vai nākamās paaudzes īpaši fantazēs, kā tas bija – piedzīvot koronavīrusa karantīnu 2020. gada Latvijā. Vismaz es ceru, ka tas nebūs tā vērts.
Vienlaicīgi man ir aizdomas, ka pašreizējiem notikumiem varētu būt tālejošas sekas. Te divas piebildes. Pirmkārt, vēsturisku notikumu ietekmi var pa īstam saprast un novērtēt tikai no pamatīgas distances laikā. Mūsdienu vēsturei ir raksturīgi tas, ka mēs to ne tikai piedzīvojam pietuvinājumā, bet no rīta līdz vakaram tiekam bombardēti ar ziņām par to, kas "šobrīd" notiek. Koronavīrusa gadījums šajā ziņā ir tipisks, jo tas nepārprotami ir arī mediju notikums. Mēs tā izplatīšanās procesam sekojam līdzi gluži kā nepārtrauktai reportāžai vai pat realitātes šovam. Turklāt attālumam telpā nav nozīmes – mediji vāc informāciju no visas pasaules, lai ziņu plūsma neapsīktu. Šī informācijas pārbagātā klātbūtne ir spēks, kurš aktīvi pretojas visiem mēģinājumiem distancēties, tāpēc mums psiholoģiski ir grūti nošķirt situāciju, piemēram, Itālijā no situācijas Latvijā, vienlaicīgi tieši tāpēc mēģinājumi distancēties ir veselīgi. Gluži kā "Dekameronā".
Otra piebilde. Kā daudzi ir norādījuši, mūsu normas un tradīcijas mums lielā mērā šķiet dabiskas un pašsaprotamas tāpēc, ka neapzināmies to vēsturi. Dažkārt mēs par to aizdomājamies, piemēram, mēģinot izskaidrot, kāpēc sasveicinoties paspiežam roku. Viens pastāsts vēsta, ka tādā veidā bruņinieki esot nodemonstrējuši – viņu rokā nav zobena, lai gan, ja tā padomā, nav skaidrs, kāpēc rokas paspiešana būtu labākais veids, kā to demonstrēt, un vai bruņinieki kreiļi šo tradīciju izmantoja, lai uzbruktu pretiniekam, kurš pārbauda tikai labo roku. Bet, no otras puses, patiešām var būt dažnedažādi cēloņi, kāpēc viens uzvedības modelis nostiprinās, bet cits ne. Es, piemēram, ik pa laikam domāju par Ričardu Rīdu, kurš 2001. gadā mēģināja uzspridzināt lidmašīnu, ievietojot savu apavu zolēs sprāgstvielu. Viņam savas kurpes uzspridzināt neizdevās, bet pēc tam šīs spārnotās idejas dēļ miljoniem cilvēku katru dienu bija un vēl aizvien ir jānovelk apavi lidostu drošības pārbaudēs. Un arī koronavīruss var būt cēlonis uzvedības izmaiņām. Lūk, daži hipotētiski piemēri.
Vai cilvēki pēc pāris gadiem vēl sarokosies? Šobrīd šī senā bruņinieku tradīcija ir kļuvusi problemātiska. Un, manuprāt, var saskatīt zināmu ačgārnu analoģiju ar jaunvārdu ienākšanu valodā – sākumā visi to uztver kā joku, daži atsakās lietot, bet pēc kāda laika tas kļūst par normu. Arī šobrīd, sastopoties ar pazīstamiem cilvēkiem, regulāri var dzirdēt jokus par to, ka nedrīkst spiest roku, jāsasveicinās ar elkoņiem u.tml. Bet vienlaicīgi var just arī zināmas aizdomas – ja nu tiešām man kāds nodod vīrusu, paspiežot roku. Varu diezgan viegli iedomāties scenāriju, kurā pēc pietiekami ilga karantīnas laika roku spiešanas tradīcija neatjaunojas vai vismaz kļūst par cilvēku draudzības ciešuma un intimitātes apliecinājumu: "Mēs pirmo reizi paspiedām viens otram roku!"
Vai eiropieši pēc dažiem gadiem regulāri valkās medicīniskās maskas? Vēl nesen tā bija eksotiska Tālo Austrumu tradīcija. Kad Japānā bija izplatījusies kāda liga, žurnālisti obligāti filmēja tās iedzīvotājus medicīniskajās maskās. Rietumniekiem šī tradīcija nešķiet pašsaprotama. Neesmu pētījis jautājumu, bet mans minējums būtu, ka aizsegta seja asociējas ar dažāda veida draudiem. Pirmkārt, varam atcerēties kaut vai diskusijas dažādās Eiropas valstīs par to, vai ir pieļaujama atsevišķu musulmaņu grupu tradīcija sievietēm valkāt sejas aizsegu. Otrkārt, iespējams, ka mums ir tradīcija slimošanu no citiem slēpt un slimošanas fakta atklāšana nozīmē – slimība ir tik nopietna, ka to nav iespējams noslēpt. Atbilstoši iespējams, ka rietumniekiem medicīniskais aizsegs asociējas tikai ar nopietnu slimību un tā valkātājs tiek uztverts kā iespējams apdraudējums apkārtējiem. Kā zināms, Japānā tas tā nav, ir dažādi iemesli, kāpēc cilvēki valkā maskas, – cita starpā, lai izvairītos no saslimšanas un pasargātos no ziedputekšņiem. Šobrīd neizskatās, ka vismaz Latvijā medicīniskās maskas būtu normalizētas, bet laika gaitā tas var mainīties.
Vai pēc dažiem gadiem vēl iesim uz darbu vai mācību iestādēm? Visi zina, ka šobrīd pastāv dažādas tehnoloģiskas iespējas, kā strādāt un sastrādāties attālināti. Tomēr šīs darba un mācību formas nav ieviesušās tik strauji, kā pirms dažiem gadiem paredzēja pētnieki. Darba vietās pastāv vēlme pieskatīt darbiniekus, kas daļēji saistīts ar pamatotu un nepamatotu neuzticēšanos darbinieka gatavībai strādāt patstāvīgi. Un skaidrs, ka tiešs kontakts gan darbā, gan studijās ir būtisks un patiesībā ir viena no tām lietām, kuras diez vai jebkad varēs pilnībā aizvietot. Tomēr tas, ka kaut ko nevar aizvietot "pilnībā", nenozīmē, ka to nevar aizvietot daļēji. Karantīnas sākumā, kad rakstu šo sleju, "mācības attālināti" pastāv tikai pavēles formā, proti, ir norādījums, ka tā tam jānotiek, bet nav skaidrības, ko tas īsti nozīmē. Tomēr domāju – pastāv liela iespēja, ka koronavīruss būs liela pieredze un stimuls attīstīt šīs darba un mācību formas ikdienā.
Vai koronavīrusa krīze piespiedīs medicīnas aprūpes sistēmas pārraudzītājus to sakārtot? Diemžēl teiciens "kas mani nenogalina, tas padara stiprāku" ne vienmēr ir patiess. Cerēsim, ka epidēmija nebūs tik plaša, ka Latvijas aprūpes sistēma sagrūs, bet neņemos paredzēt, vai tai būs arī kādas pozitīvas sekas.
0