Šomēnes populārzinātnisko lekciju ciklā "Latvijas ceļš uz neatkarību 1905.–1918. g. Austrumeiropas kontekstā" notika Dr.hist. Inetas Lipšas priekšlasījums "Kur palikuse vecā mīkstā raudulība? Emocijas un latviešu prese revolucionārajā 1917. gadā". Lipša no metodoloģijas viedokļa korekti norāda, ka runa ir par ierobežotu avotu loku ("latviešu prese"), tomēr arī šādi viņas izvēlētais pētniecības un refleksijas virziens ir ļoti interesants. Proti, ja mēģinām iegūt priekšstatu par kādu vēsturisku epizodi, laikmetu vai personību, ir jāpatur prātā, ka notikumus ietekmē arī nejaušības, notikumu dalībnieku, lietojot Inetas terminoloģiju, emocijas. Kā piemēru izmantošu arī paša sarunu ar citu vēsturnieku, profesoru Ēriku Jēkabsonu, kurā spriedām par to, kādi faktori mudināja cilvēkus stāties jaundibinātās Latvijas valsts militārajās vienībās. Profesors nenoliedza, ka starp iemesliem varēja būt ne tikai patriotisms, kas publiskajā telpā izskan kā teju vai vienīgais, bet arī vēlme sajukuma apstākļos iegūt puslīdz regulāru uzturu vai ieroci.
Domāju, ka nevajadzētu būt iebildumiem pret tēzi, ka, lietosim šādu izplūdušu apzīmējumu, subjektīvais, indivīda līmeņa novērtējums kaut kam ir tikpat interesants un svarīgs kā, piemēram, valdības sēžu protokoli vai ieraksti īpašumu reģistros. Šī teksta mērķis attiecīgi būtu uzzināt lasītāju viedokļus par to, kā strādāt ar šiem subjektīvajiem avotiem, kā mēģināt saprast, kas savukārt tos veidojis. Kā piemēru minēšu Valsts Kancelejas šogad izdoto krājumu "1920.–1925. Latvijas Republikas Ministru kabineta sēžu protokolos / notikumos / atmiņās". Krājuma veidotāji tātad tieši vēlējušies "oficiozu" (protokolus) papildināt ar subjektīviem avotiem, piemēram, rakstnieces Ivandas Kaijas piezīmes. Lūk, fragments: "Par Ulmaņa un Čakstes nesaskaņu jau runā visa mūsu pasaule, un vāci smej, tā taču nedrīkstot būt. Kad sarīko oficiālus rautus sveštautiešiem, tad nekad abi nav kopā. Č. pie Ulmaņa nenāk, bet U. pie Č. gan iet. Č. kundze esot nemierā, ka viņiem sliktāks automobilis kā Ulmanim. Stāsta anekdotes: Č. kundze žēlojas, ka sabiedrotie dod Ulmanim ordeņus un goda zīmes, viņas vīram ne; uz U. taisa atentātus, uz viņas vīru – ne!" (167. lpp.). Šādi subjektīvi iespaidi neapšaubāmi ir ļoti noderīgi heroizēto "nācijas tēvu" personību novērtējumam; jautājums ir par rakstnieci kā avotu. Kādas bija viņas pašas politiskās simpātijas, angažētība, informācijas avoti? Skaidrs arī, ka jautājums par avotiem ir mūžvecs un akadēmiski korekti pētnieki ar to tiek galā puslīdz labi Tiesa, ir ķēpīgāki gadījumi. Kā piemēru izmantošu Rēzeknes linu fabrikai okupācijas gados veltīto tekstu izdevumā "Latvijas Arhīvi". Skaidrs, ka ne mazāk interesants avots kā rūpnīcas dokumentu korpuss laika un vietas raksturošanā ir šādas epizodes: "1966. gada 25. aprīlī tika izskatīta fabrikas dežurējošā elektriķa bezpartejiskā strādnieka I. I. K lieta. Viņš tika apsūdzēts par to, ka 1966. gada 12. aprīlī, esot reibuma stāvoklī, uz ielas traucējis garāmgājējiem. Pēc paša liecībām, viņš todien esot gājis pa ielu un ieraudzījis, ka kārtībnieki (tā sauktie družiņņiki) ķēruši dzērājus pa pilsētu. Strādnieks I. K. K. esot piegājis pie viņiem un pajautājis, vai viņiem neesot vajadzīgs akordeonists. Pēc tā kārtībnieki esot savākuši arī viņu." Mēs diez vai varam uzzināt, kas strādnieku I. K. K. pamudinājis tā rīkoties – vēlme "pakasīties" ar kārtībniekiem (varbūt tā savukārt bija izpausme viņa attieksmei pret tā laika lietu kārtību) vai reibuma stāvoklis? Bet varbūt tieši padomju cilvēka jūsma par kārtībniekiem un vēlme palīdzēt viņiem to sabiedrībai tik nepieciešamajā darbā? Vienlaicīgi iemeslu zināt būtu diezgan būtiski, jo tas ietekmē avotā aprakstītā interpretāciju.
Te pamatoti var iebilst, ka jebkuram avota analīzes dziļumam ir savas robežas. Protams, bet šī teksta mērķis, atkārtošu, nav kaut kādi polemiski un tajā pašā laika abstrakti aicinājumi kritiski izturēties pret avotiem. Runa ir par to, ka sabiedrības daļa, kas vispār lasa pētnieciskus tekstus, ir radināta pie lielajiem "stāstiem" un publikācijas, kas veltītas kāda avota aprakstam un analīzei, dažkārt uztver kā pārāk "šauri specifiskas". Nemelošu, apgalvojot, ka pašam nekad neviens teksts tāds nav licies, tomēr, manuprāt, ir svarīgi, lai lasošā sabiedrības daļa novērtētu tos pētniekus, kuri strādā ar mazāk pierastiem avotiem un/vai nevairās savu laiku veltīt detaļu izpētei. Citiem vārdiem sakot, ja pētnieks raksta par, teiksim, pareizticīgo draudzi Kolkasragā starpkaru periodā vai papīra ziedu vainagiem Latvijā, tad šis cilvēks nevis nodarbojas ar kaut kādām "marginālām lietām", bet gādā par kvalitatīvu izejvielu tālākai refleksijai.
Atsevišķs, ļoti interesants virziens ir pētīt pētniekus – kādēļ viņi izvēlas to vai citu tēmu, kā viņu darbs ietekmē priekšstatus sabiedrībā par šo tēmu utt. Šis virziens, protams, jau tiek kopts, un atļaušos apgalvot, ka tā nav "matu skaldīšana". Te kā piemēru varētu minēt Mišelu Espaņu, ko, franču valodu neprotot, esmu lasījis nesen iznākušā tulkojumā krievu valodā. Viņa pētījumu tēmas, piemēram, ir tas, kā vispār veidojusies mākslas vēsture kā zinātne, un tas, protams, cieši saistīts ar izpratni par mākslu kopumā; viņa darbi rāda, ka, piemēram, Fihtes vai Hēgeļa interpretācija Francijā un attiecīgi Francijas publikas priekšstati par šiem domātājiem ir bijuši tieši saistīti ar konkrētiem abu filozofu pētniekiem un tulkotājiem utt. Latvijā šis virziens vēl salīdzinoši maz sastopams – gan tāpēc, ka pētnieku ir tik, cik ir, viņu situācija ir tāda, kāda nu tā ir, turklāt viņiem raksturīga, iespējams, ir atturēšanās no kolēģu darba publiskas vērtēšanas, kas tik salīdzinoši mazā kopienā cilvēciski arī saprotama. Tomēr derētu. Kā piemēru te var minēt LU Teoloģijas fakultātes izdevuma "Ceļš" jaunāko numuru. Neesmu vēl sasniedzis tādu nekaunības pakāpi, lai atļautos kritiskas piezīmes, bet satura rādītājā redzamās tēmas ļauj nojaust, ka teksti citiem ekspertiem ir lasīšanas un komentēšanas vērti. Un atkal – tā, manuprāt, nebūtu pašmērķīga "ņemšanās", jo krājums ir, tēlaini izsakoties, nospiedums tai daļai Latvijas sabiedrības, kas pastiprināti interesējas par to garīgās un emocionālās dzīves jomu, ko var apzīmēt par reliģiju, reliģisko pieredzi. Vai, atgriežoties vēsturnieku jomā, būtu visnotaļ interesanti papētīt, kā profesionāli aktīvo vēsturnieku vecuma grupā, teiksim, 40 – 60 gadi, pētītais un publiskotais par Latvijas valstiskuma veidošanās procesiem vai par 15. maija režīmu ir ietekmējis (ja ir ietekmējis) priekšstatus par šīm tēmām Latvijas sabiedrībā.
0