Nolēmuši savas valsts simtgadi svinēt visu gadu, nevis tikai vienu dienu, mēs esam uzdāvinājuši sev lielisku iespēju – ieraudzīt valsts jēdzienā kaut ko vairāk par simbolu, kas ierakstīts kalendārā, karogā vai pasaules kartē.
Mēs esam ieguvušu laiku padomāt par to, kas tieši notiek ar valsti, kad skatāmies uz to no laika dimensijas viedokļa. Un tad kļūst skaidrāks, ka valsts – arī tāda maza un kautrīga valstiņa kā Latvija – ir mainīga un definīciju rāmjos nenoslēpjama būtne. Jā, tādu ir daudz grūtāk mīlēt. Tai ir savas labās un savas sliktās dienas. Tai ir savas rakstura īpatnības, arī tādas, par kurām godīgam cilvēkam mēdz būt kauns. Tai ir ne tikai sapņi par nākotni, bet arī pelēkā ikdiena un vēstures melnie plankumi. Mums to ir grūti notvert un aprakstīt, jo herbārijā nospiests zieds ir tikai sakaltusi lapiņa, kas gatava sadrupt pirkstos.
It kā mums vajadzētu lepoties ar savu valsti un aizstāvēt to sarunās ar draugiem un kaimiņiem, bet reizēm tam pietrūkst spēka vai arī gribas pateikt kādu stiprāku vārdu.
Mēs esam pieraduši domāt par attiecībām kā noteiktu uzvedības kodeksu – ar dzīvesbiedru ievērojam vienus noteikumus, ar vecākiem – mazliet citus. Savi likumi valda draugu, savi – darbabiedru starpā. Lai sadzīvotu, mēs esam pieraduši piekāpties citiem un audzināt sevi. Domāju, ka ar valsti ir mazliet citādāk.
Gluži kā ar augošu bērnu, ar valsti nevar "nokārtot rēķinus", ar valsti vajag "uzturēt attiecības", augt kopā ar to, būt nemitīgā nemierā un rūpēs, vienlaikus ziedot sevi un prasīt no otra neiespējamo. Un vēl ar valsti vajag gribēt būt kopā – rīt, parīt un pēc tam. Valsts daudz vairāk ir tas, ko mēs vēlamies piedzīvot, nevis tas, ko mēs atceramies no kopā pavadītiem laimes brīžiem. Un šajā nozīmē svinēt pagājušos simts gadus ir smieklīgi un bezjēdzīgi, ja mēs nedomājam par nākamo simtu.
2