Šīgada martā biedrība "Ascendum" izsludināja eseju konkursu "Viena diena nākotnei", aicinot jauniešus rakstīt savas pārdomas par vairākiem ar vidi saistītiem tematiem. No vairāk nekā 200 lieliskām esejām žūrija izvēlējusies septiņas labākās, un šajā publikācijā ar prieku piedāvājam izlasīt četru uzvarētāju darbus vidusskolas grupā (labākās pamatskolēnu esejas lasāmas šeit). Vairāk par konkursa rezultātiem un video izaicinājumu, kurā iespējams laimēt trīs "Bottachia" velosipēdus, var izlasīt šeit, savukārt par vērtīgajām balvām mīļu paldies sakām veikalu tīklam "Sportland" un apdrošināšanas sabiedrībai "ERGO".
Mazo lietu spēks klimata pārmaiņu novēršanā
Katrīna Kalniņa, PIKC NMV Jaņa Rozentāla Mākslas skolas 2. kurss
Es "Rimi" paņēmu plastmasas maisiņu. Nemaz nebiju ievērojusi, ka tas ir par 5 centiem dārgāks nekā papīra. Tas vienkārši ir ieradums – pasniegties uz sarkanā izstrādājuma pusi. Liekas pašsaprotami, ka kūka atrodas cietās plastmasas ieskāvienā, bet augļi jāliek polietilēna maisiņā.
Cilvēkam ir tendence pieturēties pie ierastā un saprotamā (loģiski), taču, neko nemainot savā rīcībā, nevar mainīt arī iznākumu jeb šajā gadījumā – klimata pakāpenisku degradāciju. Gribētos ikdienas prāta burzmā lieliem, trekniem burtiem ierakstīt: "Viss sākas ar rūpēm."
Atgriežoties pie tā "Rimi" maisiņa – sajutos tik nesaprātīga, ka sāku izdomāt tam visvisādus pielietojumus. Tā kā plastmasas maisiņus ir diezgan viegli iztīrīt, vispirms tas turpināja kalpot kā atkārtoti izmantojams iepirkumu maiss, tad – paliktnis puķu podam, bet citkārt, kad aiz slinkuma negribēju mazgāt savas otas, ietinu tās maisā, lai neizžūst. Mans sarkanais maisiņš, tiesa, ne pārāk pievilcīgā veidolā, tika vadāts gar pārtikas ailēm un ņurcīts ziepju vannās. Mana vainas izjūta to bija apšmulējusi un nobērusi ar zemi, pieķēpājusi ar eļļu, un maisiņā bija izdilis caurums.
Atverot internetu, atradu tik daudz iespēju, ko ar to darīt – uztaisīt sev somu no plastmasas maisiņiem vai, sasienot tos kopā, izveidot lecamauklu, kas šķita jau nedaudz amizanti un ne pārāk noderīgi. Lai gan ieteikumi vairākkārtējam pielietojumam var šķist avangardiski, galvenais jau ir aizvien vairāk domāt par savu rīcību. Otrreizējā izmantošana tomēr ir diezgan sarežģīts process, tāpēc to nevajadzētu uztvert par nenozīmīgu sīkumu. Ja veikalā uzreiz būtu nopirkts papīra maisiņš, būtu cita runa. Tāda pieeja kā uzmanības pievēršana savām darbībām un rīcības seku apzināšanās ļoti palīdzētu videi.
Šobrīd ceļā dabas labklājībai stāv gan dabas vienvirziena pārvēršana atkritumos, gan gaisa un ūdens piesārņojums. Ikdienišķā braukšana ar mašīnu vai kūlas dedzināšana pavasarī, ilgās dušas vai karbonāde pusdienās ietekmē vidi – pat ja tikai minimālā veidā, tik un tā ietekmē. Un visas šīs izvēles veic cilvēki, nevis uzņēmumi vai valdības. Ik dienu vienā rokā turam zilo, otrā – sarkano tableti, bet pārsvarā to nemaz nepamanām, jo skatu aizmiglojis kārtējais smogs.
Visgrūtāk ir pieņemt tieši apziņu par nepanesamo vai dzīvi mainošo patiesību. Neviens negrib domāt, ka tieši viņa rīcība ir tā, kas nodara kaitējumu pasaules nākotnei, negrib saprast, cik patiesībā bezpalīdzīga ir sajūta, kad apziņu pārmāc pasaules apmēra vides problēmas… Mazākais, ko cilvēks pašreiz var darīt klimata labā, ir atrast alternatīvu savām izvēlēm, lai neatstātu kaitīgu pēdas nospiedumu vidē. Ja mazo pie mazās izmaiņas neliksi, pie lielās netiksi.
Mūsu planēta ir pakļauta siltumnīcas efektam, kas apdraud gan cilvēkus, gan dabu. Tā ir liela apmēra problēma, ar kuru cīnoties nepietiek ar dabai draudzīgu veļas mazgātāja vai papīra maisiņa izvēli. Es laukos iestādīju ķirsi, taču nebiju to redzējusi veselu gadu. Koks jau bija paspējis nedaudz paaugties un izplaukt, tam pat bija augļi, kurus neuzdrīkstējos aizskart. Kociņš, iesakņojies zemē, iekļāvās dabā un neaizgāja bojā. Dabai nav jāpielāgojas cilvēkam, tas ir cilvēks, kuram jāņem vērā planētas iekārtojums un tam jāpakļaujas. Zeme var izdzīvot bez mums, bet mēs nevaram bez tās.
Beigu beigās iesēju sarkano maisiņu staba galā, un tagad tas ir mans vējrādis.
Kāpēc mana paaudze izglābs pasauli?
Elizabete Dzalbe, Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas 12. klase
Man tīkams ir salīdzinājums, ka zemeslode ir kā cilvēces kosmosa kuģis. Kosmosa kuģim vienmēr jābūt vislabākajā kārtībā, tā detaļas nedrīkst būt bojātas pat tad, ja astronauti ir sakašķējušies. Par spīti tam, ka šobrīd citu alternatīvu dzīvei Visumā mums nav, sabiedrībai trūkst pietātes pret planētu Zeme. Tomēr daudz kritizētā mūsdienu jaunatne, ko daži vispārinot sauc par atkarīgu no sociālajiem tīkliem, cīnās par labāku pasauli.
Viena no lietām, ko darīt, kad uz kosmosa kuģa valda haoss, ir salabināt strīdniekus, lai tie pēcāk varētu iesaistīties kuģa labošanas darbos. Mūsu situācijā šie vidutāji ir sastopami ik dienas. Ja filmā "Vai viegli būt jaunam?" attēlotajiem jauniešiem neesot bijis, par ko cīnīties, tad tagad to apgalvot nevar. Internets ir devis iespēju jebkuram būt aktīvistam pret seksismu, rasismu, homofobiju utt., kaut tikai dažu savu sekotāju lokā diskutējot un daloties ar informāciju, petīcijām. Vides problēmas mēs risinām, arī apzinot un mazinot sociālo nevienlīdzību, jo nereti tieši nabadzīgākie slāņi ir spiesti izvēlēties videi nedraudzīgus, bet lētus produktus.
Otrs variants, kā labot kosmosa kuģi, ir pašam ķerties pie darbarīkiem un mēģināt saglābt, kas glābjams. Es sevi pieskaitu pie otrajiem – mīlēt dabu, tās skaistumu un pilnīgumu man iemācīja ģimene, kura deva arī pamatzināšanas dabas aizsardzībā. Tālāk cīņai mani uzkurināja māsu Brontē darbi, kas, lai gan ir feministiski, tomēr iedvesmo arī vides netaisnību šķetināšanā. Visbeidzot tie bija sociālie mediji – neskaitāmie raidieraksti, raidījumi un vides aktīvisti internetā. Mani stipri ietekmēja aktrise Bonija Vraita, kurai sekoju Instagram, jo viņa spēlēja Džinniju "Harijā Poterā". Viņa brauca "Greenpeace" ekspedīcijās, devās uz lietusmežiem, popularizēja bezatkritumu dzīvesveidu un skaļi runāja par plastmasas piesārņojumu un klimata pārmaiņām. Nedaudz vēlāk sāku klausīties vides žurnālistes Sandras Kropas raidījumus, kas mani ieveda vēl dziļāk zinātnē. Tur arī uzzināju par klimata depresiju, eko-stresu.
Ir tik nenormāli sāpīgi vērot notiekošo – visapkārt esošos atkritumus, mežu izciršanu, ugunsgrēkus, biotopu un sugu izmiršanu. Uzturēt cerību man palīdz raidieraksts "Zaļgalvis" un dabas pētnieces Džeinas Gudālas veidotais "Hopecast", kur vienā no sērijām bērni un jaunieši no visas pasaules stāstīja par dabas labā paveikto un aicināja iesaistīties citus. Vienkārši sākt darīt. Un tā vietā, lai ietu pa mežu un, pieri saraukusi, sūkstītos par drazām uz katra soļa, es paņēmu maisu un vācu atkritumus. Izjutu par to patiesu gandarījumu un teju tikpat pacilāta jutos arī, kad, daloties ar paveikto, iedvesmoju pie talkošanas ķerties citus. Jaunieši domā un runā par vidi, meklē ierastajām lietām videi draudzīgas alternatīvas, brauc ar velo, pamazām atsakās no ātrās modes un veido paši savu stilu, lieto daudzkārt izmantojamās pudeles un nemēslo.
Mums ir vismaz divi varianti, kā saglābt šo cilvēces kosmosa kuģi – Zemi. Es redzu visapkārt, ka mani līdzcilvēki un jaunieši visā pasaulē ir cīnītāji. Viņiem ir mērķis un spars, un es ticu, ka soli pa solim mums izdosies atkopt dabu – ļaut tai zelt un plaukt –, ka mēs iemācīsimies uztvert sevi kā daļu no tās, nevis kā visvareno cilvēku, kam ir tiesības izslaukt visu, lai nopelnītu. Jo beigu beigās – ja mēs sabojāsim kuģi, ar ko tad lidosim kosmosā?
P.S. Īlona Maska ceļojumā pietiks vietas tikai dažiem.
Ko es varu iemācīt pieaugušajiem par vidi?
Annija Melece, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas 12. klase
Bērnībā vēlējos kļūt par skolotāju, tomēr, redzot, kā fizikas skolotājs mums atkārtoti skaidro jau sen apgūtus konceptus, sapratu, ka es nespētu izturēt tik daudz nepilngadīgu idiotu. Turklāt nesen minūtes laikā divreiz nolamājos draudzenes sešgadīgās māsas priekšā, tādēļ vismaz saskaņā ar sabiedrības vairākuma uzskatiem neko vērtīgu jauniešiem dot es nespētu. Bet varbūt šis blondais, bet gudrais pirmģimnāzistes prāts spētu kaut ko iemācīt vismaz pieaugušajiem?
Es varētu viņus iepazīstināt ar veselīgāku un videi draudzīgāku uzturu. Kad izlēmu, ka pievērsīšos vegānismam, biju apmāta ar domu, ka mani jaunie uzskati aizraus arī citus. Kad atbraucu mājās, man ar mammu bija ilga saruna, kurā, cik vien aizrautīgi spēju, stāstīju par vegānisma priekšrocībām. Tomēr viņa kļuva pasīva un novērsās. Tovakar sapratu, ka cilvēki pārsvarā necieš mainīties un nav svarīgi, cik liels ir mans entuziasms. Kad vien sarunā parādās kāds jautājums par vegānismu, es noslēdzos sevī, jo neviens patiesībā negrib dzirdēt par to, kas notiek lopkautuvēs. Dažu draugu padziļinātu uzmanību gan esmu pievērsusi, bet pieaugušie izvēlas palikt neziņā.
Tomēr neziņu es neatzīstu un, kad vien varu, cenšos uzbāzties ar, manuprāt, visinteresantākajiem fizikas faktiem vai vienkārši ko noderīgu. Pēc vectētiņa nāves pieaugušie bija izlēmuši viņa mantas sadedzināt. Žēl, ka nevienam neradās ideja drēbes ziedot un neienāca prātā, ka plastmasas dedzināšana gaisā izdala vielas, kas stimulē nelabvēlīgu audzēju veidošanos. Visiem jauniešiem ir zināma atziņa, ka "izteikt savu viedokli ir runāt pretī". Es gan laikam izsakos tik reti, ka manu viedokli neviens necenšas apslāpēt, bet tā uzklausīšana jau ir cits jautājums. Ja es biežāk izteiktu savas idejas, zinu, ka dzirdēšu vecākus nopūšamies: "Jādara, kas jādara." Man arī jādara, kas jādara, un jāpaliek klusējam.
Klusēdama staigāju pilsētas ielās un atskāršu, ka vēl vairāk par bezrūpīgi izmestiem atkritumiem ainu bojā tikai skaļās un masīvās automašīnas. It īpaši vasarā, kad gaisa jau tā trūkst un gribas dzirdēt putniņus, – tad gribu pasludināt visas ielas par vasaras ielām. Bērnībā centos pierādīt vecmāmiņai, ka mašīna ir labāka nekā sabiedriskais transports, bet tagad visiem, kas vien klausās, uzskaitu sarakstu ar iemesliem, kādēļ labprātāk pārvietojos ar kājām. Tomēr tie, kam ģimenē uz katru ir pa automobilim, pieturēsies pie argumentiem, ko pirms 10 gadiem prezentēju vecmāmiņai.
Izsakot savas domas vārdos, sāk šķist, ka tā ir mana vaina, ka necenšos pietiekami, lai pastāstītu par jaunāko, ko esmu izlasījusi zinātniskā žurnālā, vai par sen zināmām alternatīvām. Bet cik daudz enerģijas es varu veltīt, lai apgaismotu vecos prātus? Cik skolēniem vēl jākļūst par Grētām Tunbergām un jāpavada gads prom no skolas klimata problēmu izpētē un cilvēku aktīvā piesaistē, lai pieaugušie ne tikai klausītos un deklarētu, ka ir svarīgi runāt par vides problēmām, bet arī paši sāktu mainīt savus ieradumus? Un ko gan es varu iemācīt pieaugušajiem, ja viņi kā astotklasnieki tēlo, ka pēc mācību gada beigām par nākotni vairs nav jāuztraucas?
Konkursa ietvaros tika pasniegta arī apdrošināšanas sabiedrības "ERGO" specbalva, ko par savu eseju ieguva Rūta Saulespurēna.
"ERGO kā uz ilgtspējīgu attīstību vērsts uzņēmums ar prieku atbalsta iniciatīvas, kas mudina sabiedrību domāt un rūpēties par vidi. Esmu priecīga, ka jauniešus ir uzrunājis aicinājums kļūt par vides vēstnešiem, par ko pārliecinājāmies, saņemot daudzās esejas. Arī mēs, ERGO, šajā eseju konkursā izvirzījām savu īpašo nomināciju "Rūpēties par nākotni ir mūsu dabā", kas sasaucas ar mūsu uzņēmuma pozicionējumu. Tomēr jāatzīst, ka izvēlēties labāko eseju nebija vienkārši, jo tās visas ļāva mums sajust jauniešu patiesās rūpes par vidi. Mūsu jaunieši ir mūsu nākotne, un, kā minēja mūsu nominācijas uzvarētāja Rūta Saulespurēna, šī paaudze mainīs pasauli, jo viņi var mainīt domāšanas veidu. Viņi apzinās, ka tas, ko darām šodien, ietekmē to, kā dzīvosim rītdien," uzsver ERGO valdes locekle Baltijas valstīs Ingrīda Ķirse.
Kāpēc mana paaudze mainīs pasauli
Rūta Saulespurēna, PIKC NMV Jaņa Rozentāla Mākslas skolas 1. kurss
Pasaule ir jāmaina. Zemes resursi ilgtermiņā nespēs nodrošināt dzīvesveidu, pie kura esam pieraduši, – to pierādījuši zinātnieki un tam piekrīt saprātīgākā cilvēces daļa. Kuram būs drosme mainīt pasauli? Kuram pietiks gribasspēka atteikties no ierastajām ērtībām? Esmu pārliecināta, ka mana paaudze to spēs. Nav viegli izrauties no ikdienas rutīnas. Labā apņemšanās mainīt ieradumus tiek atlikta uz rītdienu, no rītdienas uz parītdienu, un tā joprojām. Pasaule ir jāmaina, jo laika vairs nav. "Mēs esam pirmā paaudze, kura izjūt klimata pārmaiņu ietekmi, un pēdējā paaudze, kas var ko darīt tās labā," teica bijušais ASV prezidents Baraks Obama, un viņa sacītais mani uzrunā dziļi personīgi.
Mana paaudze mainīs pasauli, jo mēs varam mainīt savu domāšanas veidu. Ir arvien vairāk cilvēku, kuriem kopīgās intereses ir nozīmīgākas par individuālo labumu. Klimata pārmaiņu cēlonis ir cilvēku egoistiskā vēlme pēc arvien lielākas materiālās labklājības. Pati par sevi šī vēlme nav peļama, jo tā darbojas kā dzinējspēks, taču līdz šim pietrūcis izpratnes par to, kādas sekas tā atstāj uz apkārtējo vidi. Mana paaudze saprot un runā par to, ka mēs vairs nevaram atļauties piepildīt šauri egoistiskus mērķus, nerēķinoties ar apkārtējiem un mūsu pēctečiem. Domāšanas izejas punkts no "es" un "man" pozīcijas jāmaina uz domāšanu no "mēs" skatpunkta. Ticu, ka, šādi mainot domāšanas veidu, tiks panākts arī individuālo mērķu piepildījums un beigās ieguvēji būs visi! Piemēram, sākot pārvietoties ar velosipēdu, kļuvu gan līksmāka, gan veselīgāka, bet pilsēta – kaut mazmazītiņ tīrāka. Kad sāku ņemt līdzi ūdeni daudzkārt izmantojamā metāla pudelē, PET ražošana saruka par mikroskopisku iedaļu – es tam ticu!
Mana paaudze mainīs pasauli, jo mēs nekautrējamies par savu viedokli. Konservatīvi domājošie pārmet, ka jaunieši spēlējas ar savu identitāti, daudzi "iztaisās" par vegāniem, atsakoties lietot dzīvnieku izcelsmes produktus, – pārmet vēl visu ko. Jā, mums ir viedoklis, un mēs nekautrējamies par to! Piemēram, es un daudzi mani draugi iepērkamies lietoto apģērbu veikalos, jo esam pārliecināti, ka tādā veidā samazināsim pieprasījumu pēc jaunu preču ražošanas. Prasme uzlabot veco tā, lai tas pildītu savu funkciju un izskatītos estētiski, ir daudz vērtīgāka nekā jauns luksusa labums. Mūsu uzskati ir pretrunā ar apkārt valdošo tirgus sistēmas masveida patēriņa kultu, kurš izvirza neiespējamus standartus un liek justies bezvērtīgam, ja īpašumā nav jaunākā produkta.
"Mana paaudze mainīs pasauli! Mana paaudze mainīs pasauli!" Varbūt tie ir tikai lozungi, ko tagad vicinu, pati baudīdama komfortu? Varbūt domāju klišejās? Varbūt neredzu savu divkosību – ja man atņemtu kaut mazumiņu to ērtību, ko baudu ikdienā, varbūt es tūdaļ pārdotu savus ideālus? Vai tā būtu? Es nezinu. Taču esmu absolūti pārliecināta, ka APZINĀŠANĀS jau ir solis uz priekšu. Pat ja manai paaudzei tiek pārmesta liekulība, nepateicība un divkosība pārticībā, notiekošais tomēr liecina, ka mēs vismaz apzināmies, cik sarežģītās krustcelēs pasaule nonākusi patērnieciskā dzīvesveida dēļ.
Pasaule ir jāmaina. Tā ir mainījusies līdz šim un mainīsies mūžīgi. Katrai paaudzei ir savi uzdevumi, un daudzas no bijušo paaudžu izcīnītajām vērtībām mēs uzskatām par pašsaprotamām. Bija paaudzes, kas cīnījās pret verdzību, pret dzimtbūšanu. Bija paaudzes, kas panāca, ka melnādainie ir līdztiesīgi baltādainajiem. Bija paaudzes, kas izcīnīja sievietēm tiesības vēlēt, tiesības katram bērnam apmeklēt skolu. Manas paaudzes uzdevums ir sasmelt jau līdz kaklam sakāpušo ūdeni. Es ticu, ka mēs to izdarīsim!
Projektu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds.
0