Ja tas viss nebūtu tik bēdīgi, varētu pajokot, ka muzejs Ogrē, pateicoties strīdam ar vietējo pašvaldību, nu ir daudz labāk zināms visā Latvijā.
Pirms izklāstu savas subjektīvās pārdomas par to, kādēļ šī saskriešanās ir būtiska plašākā varas un kultūras institūciju attiecību kontekstā, divas piezīmes.
Pirmā pat ir vairāk nedaudz ironiska replika, atceroties aizsākumu strīdam, vai vismaz tā tas parādījās informatīvajā telpā. Proti, par Pjotra Avena kolekcijas izstādīšanas ieceri. Mūsdienu māksla, pieļauju, daļai sabiedrības asociējas ar t.s. kosmopolītismu un t.s. kreisajām idejām. Kur nu vēl, ja runa ir par mūsdienu mākslu "vecajā Eiropā", kurai ierasti piekabināt dažādus ne visai glaimojošus apzīmējumus. Tad, lūk, Antverpenes Laikmetīgās mākslas muzejs (MUHKA) pērn pārtrauca jebkādu sadarbību ne tikai ar Krievijas valsts muzejiem, bet arī ar privāti finansētajiem un uz zināmu brīvdomību pretendējošajiem "V-A-C" fondu un Mūsdienu mākslas muzeju "Garaž" Krievijā. Ja jau "liberāļi" tik nepārprotami formulē savu nostāju pret sadarbību ar Krieviju kultūras jomā, tad "konservatīvajiem" par tādu domāt nepiestāv vēl jo vairāk. Nevarēju atturēties, atvainojiet.
Otrā piezīme savukārt saistīta ar privāti dažkārt dzirdētiem jautājumiem, ko par šo Egila Helmaņa saķeršanos ar muzeju un tā atbalstītājiem domā citi "nacionāļi". Vai, pareizāk sakot, kādēļ viņi klusē – ja neskaita kultūras ministru, kurš, kā saka, izlikties par beigtu banāli nevarēja atļauties? Mana subjektīvā versija ir saistīta ar to, ka Nacionālā apvienība (NA) izveidojās, 2010. gadā apvienojot spēkus TB/LNNK un "Visu Latvijai!" (VL). Viens no VL līderiem bija Raivis Dzintars, kurš nu ir viens no līderiem NA. Savukārt Egils Helmanis ir viens no VL vecbiedriem. Ir viedoklis, ka "tēvzemiešu" pozīcijas NA laika gaitā ir vājinājušās (daži, piemēram, Gaidis Bērziņš un Dzintars Rasnačs no aktīvas darbības politikā ir attālinājušies, citi, piemēram, Roberts Zīle, vairāk orientējas uz darbību starptautiskās struktūrās). Īsi sakot, Helmanis, manuprāt, objektīvi ir tajā "nacionāļu" daļā, kuri ir seni cīņu biedri, turklāt ar dominējošu ietekmi partijā (attiecīgi te nevajadzētu meklēt kādus slēptus iemeslus). Šādu skaidrojumu katrs var tālāk attīstīt atbilstoši savai attieksmei pret Helmani (labi–slikti), runa šajā gadījumā vienkārši ir par spēku samēru nofiksēšanu.
Labākajās žanra tradīcijās tēma par kultūras institūciju patstāvību un plašākā nozīmē arī par ekspertu vietu sabiedrībā ieguva politisku nokrāsu. Domāju, ka nav jāpierāda, ka Helmanis, viņa domubiedri un t.s. liberāļi lolo abpusēji "siltas jūtas". Rezultātā partijas "Progresīvie" frakcija Saeimā mēģināja parlamenta 23. februāra sēdes dienaskārtībā iekļaut lēmuma projektu "Par Ogres novada pašvaldības domes darbības izvērtējumu", kas gan neizdevās ("par" – 16, "pret" – 35, "atturas" – 30). Savukārt "Progresīvo" politiķi, ja palasām partijas tviterkontu, neskopojās ar apzīmējumiem "orbānisms, bezkaunība, autoritārisms vai birokrātija, kas apklusina" (Antoņina Ņenaševa), tika piesaukta nepieciešamība "nosargāt demokrātiju Latvijā" un līdzīgi. Es teiktu, ka Helmaņa noģīmja likšana plakātā blakus Putina noģīmim – muzeja aizstāvju akcijā Ogrē – ir pārspīlējums, tomēr varu arī rekomendēt kādu politikas pētnieka Džona Kīna nesenu tekstu. Tajā viņš, manuprāt, pamatoti secina, ka autoritārismam nav obligāti jābūt ar Krievijas vai Ziemeļkorejas diktatoru sejām. Demokrātiju var vājināt (un to veiksmīgi dara) arī demokrātiski ievēlētie Viktors Orbans Ungārijā vai Narendra Modi Indijā.
Lai kā arī būtu, ja es mēģinu iztēloties Helmaņa un līdzīgi noskaņotu ļaužu domu gaitu, tad man tuvākas asociācijas rodas ar… Floridu ASV. Domāšanas loģiku varētu vienkāršoti aprakstīt tā: esmu demokrātiski ievēlēts (taisnība!), tātad pārstāvu vairākumu (tā varētu teikt, jā), attiecīgi man ir kāds stiprs vārds sakāms arī izglītības un kultūras jautājumos "manā teritorijā". Pērn atkārtoti Floridas štata gubernatora postenī ievēlētais republikānis Rons Desantiss t.s. kultūrkaros iesaistās labprāt, turklāt, pieļauju, ar patiesu pārliecību, ka rīkojas kā ievēlēts politiķis iepretī visādiem neievēlētiem personāžiem (tostarp biznesā) un aktīvistiem. Šo gadu Desantiss iesāka ar mācību priekšmeta "African American studies" nokancelēšanu štata vidējās izglītības iestādēs, savukārt pērn atcēla visas priekšrocības (lēmums stāsies spēkā 2023. gada vasarā), kādas štatā līdz tam baudīja "Walt Disney World" (starp citu, lielākais darba devējs štatā), jo izklaides giganta un politiķa domas dalījās par to, kas un kā jaunajai paaudzei šajā štatā mācāms par bioloģisko dzimumu un dzimtes identitāti. Respektīvi, runa ir par politiķiem vietvarās (štatos, prefektūrās, novados utt.), kuri vēlētāju mandātu saprot kā paplašinātas pilnvaras – kā deleģējumu nodarboties ne tikai ar tādām, kā saka, tradicionālām tēmām kā nodokļi, ceļi un uzņēmējdarbības vide, bet arī ar t.s. vērtību jautājumiem konkrētajā teritorijā, it sevišķi, ja iesaistīta ir vietējā publiskā nauda. Taisnības labad jāpiebilst, ka šāda loģika novērojama arī politiski pretējā daļā – kad Londonas mērs (2000–2008) bija "sarkanais Kens" Livingstons, viņš darbojās tā, it kā pilsētā nedzīvotu neviens britu konservatīvo vai liberāldemokrātu vēlētājs. Ja kāds vēlas paziņot, ka "jaukšanās kultūrā" ir kaut kā specifiski labējiem piemītoša, tā nebūs taisnība – ASV t.s. progresīvie štati šajā aspektā bieži rīkojas tikpat enerģiski (un manā subjektīvajā skatījumā nejauki). Citiem vārdiem sakot, nekā unikāla vai pat postpadomju sabiedrībai raksturīga Ogres "stāstā" nav.
Te nu mēs nonākam līdz jautājumam: kas šādās situācijās darāms? Cik var izlasīt lakoniskajā Kultūras ministrijas vēstījumā presei par Muzeju padomes ārkārtas sēdi 24. februārī, jāsaprot, ka Helmaņa partijas biedri ministrijā risinājumu redz šādu: "izstrādāt priekšlikumus grozījumiem Muzeju likumā, kas stiprinātu muzeju autonomiju to pamatdarbības – pētniecības, krājuma veidošanas un komunikācijas ar sabiedrību – jautājumos". Izklausās saprātīgi, tomēr man, pirmkārt, nerodas skaidrība, kas tālāk notiks konkrēti Ogrē. Otrkārt, pamatdarbības uzskaitījumā man pietrūkst izstāžu rīkošanas kā pamatdarbības skaidras un nepārprotamas minēšanas (vai arī izstāde iekļaujas "komunikācijā ar sabiedrību"?). Vienkāršoti izsakoties, atbilstoši jums piešķirtajam budžetam jūs varat segt savas ikdienas izmaksas, bet citas aktivitātes jāsaskaņo ar naudas piešķīrēju? Tā? Atvainojiet, ja esmu pārāk aizdomīgs.
Jebkurā gadījumā liekas, ka ministrija un Muzeju padome cenšas izdarīt to, ko tā var izdarīt. Arī nav slikti. Tomēr nekur nepazūd viedoklis, kuru laiku pa laikam turklāt dažādās valstīs (arī demokrātijās) pauž politiķi, visnotaļ precīzi atspoguļojot nostāju, kas valda daļā sabiedrības. Nostāju var aprakstīt tā: vai ir pareizi, ka publiski finansēti speciālisti (muzejos, bibliotēkās, teātros utt.) atsaucas uz savu ekspertu un/vai "kultūras cilvēku" statusu un paģēr pilnīgu neatkarību no politiskās varas (būtiskas vēlētāju daļas)? Kādā sakarā?! Citiem vārdiem, Helmaņa saplūkšanās ar muzeju Ogrē ir tikai viena epizode dziļākā problēmā.
Lietpratēja jēdzienu sāka apšaubīt, sākot ar brīdi, kad šāds jēdziens vispār parādījās. Nav pat runa par mūžīgi strīdīgo jautājumu: "Kurš nosaka, vai šī ir māksla vai nav un vai tā ir vērtīga?" Es varētu rekomendēt divas grāmatas [1] par muzeju vēsturi, kur rodams arī piemērs par konfliktu šķietami daudz nevainīgākā izstādes tematikā nekā, teiksim, mūsdienīgā māksla. Tātad – entuziasti Francijā 19. gadsimta septiņdesmitajos gados saskatījās, kā zviedri eksponē savu "lauku dzīves" kultūrmantojumu un, neko ļaunu nenojaušot, vēlējās kaut ko līdzīgu atkārtot arī Parīzē. Izrādījās, ka Francijā – atšķirībā no Zviedrijas – dažādi eksponāti "no zemnieku dzīves" tiek uztverti kā tādas pagātnes liecības, par kurām "progresa laikmetā" drīzāk jākaunas. Tēlaini izsakoties, vieniem tautas tērps vai pašdarinātas koka mēbeles ir ļoti interesantas, citiem – labākajā gadījumā smieklīgas ("dīvainas bretoņu zemnieču cepures" utt.). Te varētu aizrādīt, ka teksta autors (proti, es) kārtējo reizi ir "aizpeldējis" vēsturē – Ogres gadījumā runa esot par elementāru (?) administratīvo spiedienu un t.s. bosingu, nevis par diskusijām kultūras vēstures jautājumos. Varbūt, ka tā ir, bet – šādas situācijas būtu mazāk nospriegotas, ja "aiz" tām nebūtu šī senā rīvēšanās starp vienu grupu, kas vai nu profesionālā, vai plašākas pašidentitātes izpratnē sevi uzskata par ekspertiem, un daļu sabiedrības, kura šo apgalvojumu apšauba. Un ar dažādu intensitātes pakāpi atbalsta amatpersonas, kuras ekspertiem "ierāda vietu".
Tādēļ atbilde uz šī teksta virsrakstā formulēto jautājumu ir noraidoša – nē, šādi konflikti ir neizbēgami.
Viegli, protams, pamācīt, bet – vienkārši jābūt tiem gataviem. Vai arī – "ziloņkaula tornis". Abi varianti cienījami.
P.S. 24. februārī izlasīju ziņu, ka Somijā Turku pilsētas vietvarai daļēji (39%) piederoša izstāžu zāle atcēlusi kāda mākslinieka izstādi, uzskatot, ka viņa pret Putinu vērstās gleznas var radīt riskus drošībai. Kā saka, spēlētāji mainās, bet sacensība kultūras (un zinātnes) jomā starp atšķirīgām pretenzijām uz zināšanām "kā vajag?" turpinās.
[1] Watson, S. (2021). National Museums and the Origins of Nations : Emotional Myths and Narratives. Routledge. Baycroft, T. & Hopkin, D. (Eds.). (2012). Folklore and Nationalism in Europe During the Long Nineteenth Century (National cultivation of culture, vol. 4). Brill Academic Pub.
0