Foto: Ingus Bajārs.
 
Teātris
21.09.2021

Koncerts tereminam un rakstāmmašīnai

Komentē
0
Saglabā

Turpinām ekspresrecenziju ciklu par festivāla "Homo Novus" izrādēm. Šajā publikācijā – Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu tehniskais koordinators Jevgenijs Sisojevs par mūziķu Jēkaba Nīmaņa, Maksima Šenteļeva un dzejnieces Ingas Gailes performanci Elizabetes ielā 2 un  komponistes Oļesjas Kozlovskas, dzejnieces Elvīras Blomas, mūziķu Jāņa Frīdenfelda un Sarmas Gabrēnas performanci Lielajos kapos no cikla "Liecinieku tribīne".

Ēka Elizabetes ielā 2 vienmēr fascinējusi mani ar 70. gadu arhitektūras kvalitāti, otru tādu Latvijā nevar atrast. Stingra un lakoniska, bet tajā pašā laikā neaprakstāmi eleganta un stilīga, tā paceļas virs jūgendstila ēkām, kas nodalītas ar kādreiz populārajām šķirnes eglēm. Savulaik svarīgus cilvēkus pie galvenās ieejas pieveda volgās un ZILos, kuru balstiekārtas kompensēja kratīšanos, kas radās, šķērsojot piebrauktuves vēsturisko bruģi, bet parastie cilvēki pēdējos 100 metrus līdz ieejai mēroja kājām, iespējams, lai labāk izjustu brīža svarīgumu. Bet ēkas otrā pusē atrodas neliels iekšpagalms ar dažām garāžām un saimniecības ieeju. Te arī viss notiks.

Gadās, ka forma pievērš tikpat vai pat vairāk uzmanības nekā saturs, un tu lielākoties baudi to, KĀ kaut kas ir izdarīts. Skaņas, kas ierakstītas tukšās ēkas telpās, tiek atskaņotas ar pašas ēkas palīdzību. Pie logu stikliem piestiprinātas vibrējošas ierīces, kas padara katru no tiem par atsevišķu skaļruni. Sanāk daudzkanālu simfonija – skaņas rodas visās pusēs un atspoguļojas no pretējās sienas, aiz kuras, iespējams, slēpjas ierīces, kas atbildīgas par zemajām frekvencēm. Un es esmu visa epicentrā. 

Mūs uzreiz brīdina, ka performance ir interaktīva. Klausītāji varēs jebkurā brīdi piecelties no savas vietas un pieiet pie ejā stāvošā teremina, lai ar tā palīdzību ievērptu skaņu ainavā ierakstītu stāstu par ēkas vēsturi. Vai apsēsties pie rakstāmmašīnas un drukāt vārdus, kurus mikrofonā uzreiz lasīs blakus sēdošā Inga Gaile. Viņas balsi uzķers elektroniskā atbalss un nesīs vārdus pa vadiem uz logiem, no logiem uz pretējo sienu un no turienes mums ausīs. "Cenšos saprast, cenšos saprast, saprast, saprast, saprast, saprast…"

Kādā šīs meditācijas brīdī saprotu, ka aplūkoju nevis skanošo logu, bet tornīti, kas paceļas virs Eizenšteina ēkas uz Vīlandes ielas stūra. Vēroju tā atspulgu. Kādreiz, kad te dzīvoju, varēju to redzēt pa savu logu. 90. gadu sākumā notika ugunsgrēks un tornītis pilnībā sadega, pēc tam to ilgi restaurēja. Atceros: kad noņēma sastatnes, tornītis bija no kapara, kaut vecais bija pilnīgi melns. Un tagad arī šis ir melns.

Un tad atceros citu meditācijai līdzīgu performanci, kas notika iepriekšējā dienā. Mēs sēdējām uz tādas pašas tribīnes Lielo kapu vidū. Būtībā tas bija koncerts (lat. concertāre — 'sacensties') čellam un trompetei, kas sarunājās, dažreiz apstājoties, lai var izskanēt zvana skaņas un daži vārdi. 

Tribīnes priekšā uz soliņiem sēdēja cilvēki — iespējams, ne visiem pietika vietas, bet varbūt tie bija nejauši garāmgājēji. Mūziķi sēdēja uz tās pašas tribīnes, un no malas varēja likties, ka skatītāji kādā brīdī, piemēram, sāks dziedāt. Iespējams, kāds no tiem, kas sēdēja uz soliņiem, arī to gaidīja. Bet tribīnē sēdošajiem pavērās neparasta perspektīva: citos koncertos var redzēt mūziķu sejas, bet šeit, paskatoties tuvāk, varēja saskatīt notis. Kaut kādā ziņā ieskatīties nākotnē. 

Atrodoties cilvēkiem pilnajā vietā un esot tikai formāli nodalīts no tās ar kaut ko postamentam līdzīgu, uztvēru visu, kas notiek apkārt, kā daļu no performances. Garām brauca kurjers ar čīkstošu riteni. Cilvēki stūma bērnu ratus, skaļi sarunājoties un nepievēršot uzmanību šeit notiekošajam. Pa Kluso ielu aizbrauca ātrā palīdzība, un tās sirēnas kļuva par daļu no mūzikas. Kāds no cilvēkiem, kas sēdēja uz soliņiem, ļoti ilgi un ritmiski klepoja. Vai tiešām arī mūziķi spēlēja klepus ritmā?

Bija vējains, no kokiem ik pa brīdim nobira pirmās rudens lapas, skaļi atsitoties pret kapuci. Pakāpeniski palika tumšs un pilsētas skaņas kļuva arvien klusākas. Es iztēlojos, ka mēs, paši to nemanot, nomirām un kļuvām par pieminekļiem — vai nu katrs sev, vai arī visi kopā kaut kam — bet nav skaidrs, kam.

Un tad viņš piecēlās un aizgāja. Viņa trompete periodiski turpināja elsot no tumsas, bet ar katru reizi arvien klusāk, līdz apklusa pavisam, pazūdot aiz horizonta. Šķiet, ka esam atpakaļ. Laiks iet mājās.

Jevgenijs Sisojevs

Jevgenijs Sisojevs kopš 2014. gada ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu tehniskais koordinators. Pirms tam ilgstoši sadarbojies ar tekstgrupu "Orbīta" kā tehniskais speciālists. Strādājis arī pa...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!