Koncerts ar šmurguli

Filosofēt un teoretizēt var bezgalīgi :) "...mīli savu tuvāku kā sevi pašu." Neņem bērnu, kamēr nav iemācījies citiem netraucēt uz pasākumu, kur katrs troksnis var traucēt - vislabāk ar bērnu apmeklēt bērnam piemērotus pasākumus:) Ja tomēr bērns sagādā nepatīkamu pārsteigumu un nav noskaņots mierīgi klausīties - atvaino, pasākums priekš Tevis&Co ir beidzies :) Ja kāds bērns tomēr trokšņo un viņa vecāks nesaprot, ka citi nevēlas papildus trokšņus - pārlieku neskaities, bet diplomātiski aizrādi.
Vienīgās patiesības meklējumi a priori lemti neveiksmei - tik dažādi pieaugušie, tik dažādi bērni, tik dažādi pasākumi...

2 bērnu tēvs

Tā kā piemērā minat savu māsīcu, pieļauju, ka pašam savu bērnu Jums vēl nav. Un, jādomā, arī sunīša, kuru audzināt, lai tas neapčurā kaimiņa paklāju, nav. :)
Ne sunīti, ne bērnu nevar iemācīt uzvesties vispār. Tas ir - varēt jau var, un lielākoties vecāki tieši uz to arī tiecas, bet pārbaudīt iemācīto iespējams tikai, ja tā var izteikties, "kaujā". Nav iespējams bērnu iemācīt labi uzvesties koncertā vai teātrī, viņu uz tādiem nekad nevedot. Jo bērniem ir tendence atšķirīgi reaģēt uz dažādām vidēm, un lielākoties tieši nepazīstama vieta izraisa īpaši asu reakciju - protams, tas lielā mērā atkarīgs arī no temperamenta, tā, vai izrāde / koncerts piesaista vai nepiesaista bērna uzmanību, vai viņš/ -a tieši šajā dienā nelaimīgas sagadīšanās pēc nejūtas paguris un citiem visnotaļ nekontrolējamiem faktoriem.
Savukārt brīdī, kad bērna psihe ir gana nobriedusi, lai mierīgi reaģētu arī uz nepazīstamiem apstākļiem, var izrādīties par vēlu, lai viņš kļūtu par kultūras sarīkojumu baudītāju, jo kaut kas jau būs nokavēts.
Un vēl jāsaka - autore gluži pareizi atzīmējusi, ka lielākoties kultūras iestādēs pastāv vecuma cenzs. Tā ka klausītāju - un arī mākslinieku - trauslajai psihei būtu lielā mērā jābūt pasargātai no brēkulīgiem blakussēdētājiem.

Nekad neesmu iedomājusies, ka bērni neiederas kultūras dzīvē, tieši otrādi - esmu PAR bērniem šādā vide. Tikai viena nianse - bērns ir jaaudzina. Man ir nācies saskarties ar bērniem un viņu vecākiem, bērniem nepiemērotā vidē. Šajā gadījumā jāmin kas līdzīgs vijoļkoncertam - bērnam nav ko darīt klasiskās mūzikas koncertā, atvainojiet, bet nav. Bērns nesaprot šo mūziku, koncertu un viņam ir garlaicīgi. Es uzskatu, ka bērns ir jāved uz savam vecumam piemērotiem kultūras pasākumiem, nevis jāvelk par visām varītēm uz divdaļīgiem klasiskās mūzikas vijoļkoncertiem, kuri viņiem neinteresē.

Cik pazīstama situācija... Ja sievietei ir vairāki bērni, tad šis izolācijas periods var ilgt daudzus gadus... Tur tu nedrīksti iet ar bērnu... citur nemaz netiec klāt ar bērnu ratiem... Tad atkal tevi neņems darbā, jo tev ir mazi bērni... Un vēl apgalvo, ka sabiedrība "grib" paaugstināt dzimstību...

Diemžēl mazi bērni klasiskās mūzikas koncertos nav ne izdomāts, ne rets stāsts.
Pirmkārt, apkārtējiem traucē ne tikai brēcošs bērns, bet arī garlaikots bērns, kas savā nodabā spēlējas, tiek piebarots ar konfektēm utt. Atvainojiet, mīļie vecāki, tas ka bērns uzvedas klusu parastā izpratnē, koncertā nozīmē diezgan lielu troksni - visi jautājumi, vecāku aizrādījumi, bērna spēlēšanās, švīkāšana ar kājām - apkārtējiem traucē. (Protams, traucē jau arī pieaugušie krekšķinātāji, klepuskonfekšu tinēji, pļāpātāji utt).
Otrkārt - doma par nepamanāmu izlavīšanos no koncertzāles reāla var likties tikai tiem, kas nekad nav bijuši ne uz vienu koncertu. Jebkura cilvēka mēģinājums ienākt vai iziet no zāles skaņdarba atskaņošanas laikā ir nozīmīgs traucējums, nemaz nerunājot par mēģinājumiem "neuzkrītoši" iznest kliedzošu bērnu.
Treškārt - koncertu organizatoriem ir jāņem vērā pašiem savi noteikumi - ja koncerts nav paredzēts bērnam līdz 7 gadu vecumam, tad bērnu iekšā nedrīkst laist.

man šķiet, ka te ir pilnīgi sajauktas notiekošā nozīmes. pub;iskajā telpā ņerkstošs un saniķojies bērns parāda savas un vecāku attiecības, savstarpējā respekta trūkumu. vispār jau bērni, tāpat kā visi cilvēki ir dažādi. un pat vienā ģimenē auguši bērni ir dažādi. mana pieredze kopā ar bērniem apmeklēt koncertus un izrādes ir ļoti ilga un daudzveidīga. un nav jau nekādu problēmu, ja bērnam patīk, ir interese - esmu gājusi ar 4-5 gadīgiem bērniem gan uz senās mūzikas koncertiem, gan uz operu. ir bērni, kas mūzikai sākoties vienkārši cītīgi klausās. ir tādi, kas klausās , piespiežas savam pieaugušajam un ...iemieg, bet ir bērni, kuriem šāda aktivitāte sagādā diskomfortu, viņiem nav patīkami un viņi protestē, dīdoties, gražojoties, pat bļaustoties. šajā gadījumā vecāks, kurš turpina sēdēt un ļauj savam bērnam niķojoties izjaukt koncerta noskaņu visiem citiem, īstenībā neaudzina bērnā nekādu ne mākslas mīlestību, ne kultūras izpratni. šāds vecāks parāda tikai to, ka viņš nespēj saprasties ar savu bērnu un nespēj ar viņu vienoties. loģiski taču būtu, ka tad, kad bērns paziņo, ka viņš vairs nevar klausīties, nosēdēt, viņam vajag dzert, čurāt vai vēl ko, tad vecāks šo viņa vēlmi respektētu, klusiņām aizejot prom no koncerta. pie reizes vienojoties ar bērnu par to, lai nebūtu nekādas brēkas. jo mazi bērni, ja tie nav īpaši sagatavoti šādiem pasākumiem, patiešām ļoti mokās, viņiem taču ir cita laika izjūta un laiks stiepjas lēnāk, un nepatīkamais koncerts šķiet bezgalīgs.

Ja lidmašīnā blakus čīkst bērņuks, nopūties un samierinies. Neko darīt.
Ja esi aizgājis pusdienās laikā līdz plkst. 20 - 21 un viens blēņojas pie blakus galda - pārdzīvosiet!
Brīvdabas pasākumā skraidīs un bļaustīsies bērneļi - ar to jārēķinās.
Klasiskās mūzikas koncertā ar nopietnu uzstādījumu vai vecumam neatbilstošā teātra izrādē... manuprāt vecākiem nevajadzētu spīdzināt mazo šādos pasākumos tikai tāpēc, ka viņi grib tos apmeklēt un negrib organizēt pieskatīšanu. Lai nedomā, ka bērnos audzina mīlestību pret mākslu. Drīzāk alerģiju pret to. Koncertzāle būs tā vieta, kur viņam bija jānīkst. Jo galvenā problēma jau tā, ka pieaugišo pasākumi bērniem ir par garu, lai nosēdētu vietā. Tas - pat tad, ja saturs ir interesants.
Reiz gadījas braukt ekskursijā ar autobusu uz Šveici, kur bija līdzi paņemts puišelis. Pārbraucienu laikā beidzās vai nost no garlaicības! Skaidrs, ka viņu neinteresēja arhitektūra u.c. kultūras pieminekļi. Žēl viņu bija, ne tikai ceļa biedrus.

awesome! precīzi kā naglai pa galvu imho :)

tiesa, man bērnu nav, turklāt uzreiz atzīšos, ka savā jaunības maksimālismā un nīgrumā arī es savulaik pilnīgā nopietnībā esmu domājusi tieši tikpat aprobežoti paštaisni, kā visi pārējie, kas nelokāmā pārliecībā spēj apgalvot, ka bērniem nav vietas sabiedriskā telpā. taču ar laiku šī poza imho allaž ir jāatmet, ja gribam dzīvot laimīgu, mierīgu dzīvi, izbaudot to, ka esam daļa no kolektīva nevis vientuļa sala. jo izbēgt no citu cilvēku ietekmes varam vien pārvācoties uz mežu, savukārt, paliekot citu tuvumā, agri vai vēlu nākas izrunāties ar savu iekšējo četrgadnieku, kurš aizvien domā, ka visiem jālēkā pēc viņa stabules, un cita ceļa uz laimi vienkārši nav. alternatīvi, protams, varam šo sarunu atlikt un turpināt ciest, aizvien vairāk saskābstot par to, ka viņi, viņi un viņi nav tādi, kā mums vajag. galu beigās, ja tā labi ieskatās, visi, izņemot mūs pašus, ir kaut kādi kaitinoši nepareizi, vai ne? ;)

Dārgie koncertu apmeklētāji, autore taču skaidri raksta: "Fakts, ka šādi gadījumi ir, nenozīmē, ka tā ir norma." Problēma ir cita - ka šīs "koncerta situācijas" tiek izmantotas kā argumenti arī citās situācijās, tieši vai netieši vēršoties pret mazu bērnu vecākiem vispār.

Tomēr drīzāk piekrītu Uldim nevis autorei.
Bērnus, protams, ir jāradina pie koncertiem, citādāk viņi no maziem dzīvnieciņiem izaugs par lieliem dzīvniekiem, bet radināt vajag tādējādi, ka pie pirmā ņerkstiena viņi ir no zāles ārā - jo jāmāca gan cienīt mākslinieku (viens ņerkstiens un var būt visa māksla vējā), gan citi koncerta apmeklētāji (arī kafejnīcas apmeklētāji, arī kino skatītāji). Un varbūt vispirms jāizvērtē, vai apmeklējamais pasākums tiešam ir bērnam piemērots - katram vecumam nosacīti ir citas intereses ne tikai mākslā un mūzikā, bet pat ēdiena izvēlē - diez vai 3gadnieks būs sajūsmā par austeru porciju vai rokfora sieru pusdienās, var jau spiest, lai rij tik nost.
Eksperimentēt, protams, var un vajag - citādi savu grūti iepazīt, bet nevajag pirmos testus veikt sabiedriskā vietā ar apgrūtinājumu šo vietu nekavējoties pamest.
Man (tāpat kā Uldim) nav bērnu (jo es līdzīgi, kā daudzi suņu saimnieki savus suņus, nemāku bērnus audzināt, tāpēc, atšķirībā no viņiem, šādu atbildību neuzņemos) , bet ir labas bērnu audzināšanas piemēri - kāda man pazīstama jaunā vientuļā strādājošā māte savu dēlu pie nopietnu (pieaugušiem cilvēkiem domātu) koncertu apmeklēšanas radināja, iesākumā ņemot sev līdz uz nopietniem kora mēģinājumiem - abi mēģināja, līdz dēls nogarlaikojās un bija jāved ārā, - ar laiku viņš pierada, mēģinājumus varēja apmeklēt arī pilnībā un riskēt pāriet uz koncertiem.
Cita kaitinošā iezīme ir tā, ka ne tikai neved kliedzošo šmurguli ārā, bet iesēžas zāles vidū, ka ne pakustēt un tā arī tur tup - tā nav savu tiesību aizstāvēšana un apkārtējo tolerances pieprasīšana - tas ir jauno vecāku tolerances trūkums pret apkārtējiem - 10, 20, varbūt 100 vai 400 cilvēkiem.

Diemžēl šajā situācijā arī tomēr piekrītīšu Uldim un Ilzei, jo lai kādi nebūtu steoreotipi par vijoļkoncertiem - tie ir reāli, ne izdomāti stāsti. Piemērs, mūzikālais pasākums Piens Fest Ziemeļblāzmā, principiāli orientēts uz ģimenēm. Taču tajā notika arī Vestarda Šimkus solo koncerts. Pirms koncerta makslinieks īpaši visus palūdza izslēgt telefonus un arī izturēties klusu - programmā bija ļoti sarežģīti gabali, kas no viņa prasot lielas koncetrēšanās spējas. Ko es pamanīju pirmajās 5 minūtēs un pamanīja arī visa zāle - zāles stūrī sāka raudāt zīdainis. Uzsveru - zīdainis, vēl nestaigājošs, nerunājošs. Ļoti drīz viņam pievienojās vēl divi tādi - arī zīdaiņi, ne vēl bērni. Kādas divdesmit minūtes visas trīs māmiņas visu laiku kādu no viņiem kušināja, kamēr pēc kāda, acīm redzot sabiedrību neiekļaujošām un neiecietīgām piezīmēm, devās no koncerta projām. Jautājums - ko zīdainis sapratīs no Šimkus mūzikas? Vai mums šādās situācijā ir jābūt tolerantiem? Jāiekļauj zīdainis māksla baudīšanā? Un šādas situācijas esmu piedzīvojusi bieži, bez jebkādiem stereotipiem. Problēma nav bērnos, problēma ir vecākos kas nesaprot - ka nē, pilnīgi visi pasākumi un vietas nav bērniem piemēroti. Problēma vecākos, kas domā, ka viņiem ar bērniem ir tiesības visur piedalīties un atrasties - pat tad ja bērns to acīmredzami nevēlas vai nespēj sava vecuma vai tempermenta dēļ.