Foto - facebook.com/festivalskometa
 
Recenzija
21.07.2016

"Komēta". Ceļojums telpā un laikā

Komentē
0
Saglabā

Ja kāds man censtos iestāstīt, ka, stāvot aiz bāra letes, varu ne tikai apceļot pasauli, bet arī pabūt mazliet tālākās kosmosa platībās, visticamāk, es nodomātu, ka par to var parūpēties tikai no dažādām valstīm nācis rums, alus, kafija vai kāds labāks cauri ribām izlijis absinta šots. Tomēr laikā no 7. līdz 10. jūlijam trīs dienas izdzīvoju citādu šādu nosacījumu pieredzi, divas dienas darbojoties Daugavgrīvas cietoksnī jaundzimušajā, izglītojošajā pasaules mūzikas festivālā "Komēta" par bārmeni, bet naktīs pārtopot par vienu no tās ceļiniekiem, dzirdot un redzot dažādu žanru un to sakausējumu mūzikas māksliniekus kā no pašmājām, tā Argentīnas, Brazīlijas, ASV, Kanādas, Baltkrievijas, Vācijas, Ukrainas u.c.

Ceļošana notika ne tikai telpā, liekot lietā acu un ausu jutekļus, bet arī laikā, jo festivāls bija ierīkots otrajā svarīgākajā kultūrvēsturiskajā piemineklī Rīgā, kas paver portālu ar bagātīgām liecībām par objektā notikušo. Rezultātā tas ne tikai pēc vairāku gadu ilgas vientulības cēlies augšup un savā salā atkal pulcējis cilvēku pūļus, bet arī pēc gandrīz četrsimt gadus ilgās militārās ādas audzēšanas, pateicoties nevalstiskajām bezpeļņas biedrībām – festivālam "Komēta", Kaņepes Kultūras centram, Bolderājas grupai un organizāciju draugiem –, to nometis par labu kultūras pasākuma veidolam. Šādā veidā festivāls aktualizē cietokšņa saucienu pēc palīdzības saglabāt un attīstīt tā kultūrvēsturiskā mantojuma statusu un iespējas, nesot arī sabiedrisko labumu un jaunu kultūras pieredzi ne tikai vietējiem iedzīvotājiem, bet arī cietokšņa ciemiņiem.

Jāteic, ka "Komētas" nolaišanās lokācijai piemīt savs unikālais šarms, kas notikumu dara mazliet kosmiskāku par citiem Latvijas mūzikas festivāliem, kuri, šķiet, ierīkoti tradicionālākās un ērtākās vietās. Putekļainās kazarmas, ķieģeļu konstrukcijas ar gandrīz gadsimtu veciem iegravējumiem, pulvertornis un pļavas zālēm apaugušie pauguri, saknītes un celmiņi festivāla apmeklētājiem ļāva iejusties citādā, mazliet pēdām neērtākā, bet maģiskākā pasaulē. To pastiprināja festivāla pasākumu vietu iekārtojums ar tādiem nosaukumiem kā "Pasaule", "Galaktika", "Venēra", "Marss" u.c., kā arī noformējums ar neskaitāmām lampiņām, burciņās saguldītām svecītēm un lāpām. Arī pati ierašanās notikumā ar sabiedrisko transportu saucama par sava veida ceļojumu ne tikai autobusā, bet arī kultūrā – šajā ceļojumā bija daudz vairāk iespēju satikt krievvalodīgos Rīgas iemītniekus no dažādiem sociālajiem slāņiem un dzirdēt izbrīna radītas pārdomas no vietējā vectētiņa pieturā par saplēstiem džinsiem, kas tā vien atgādina Jāņa Streiča filmas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" varones Mirttantes sašutumu par Uģīša auna vērtības biksēm.

Festivāla teritorija tika iekārtota pēc zonām, īpašu vietu piešķirot apmeklētāju teltīm, videi draudzīgai un bioloģiskai ēdināšanas vietai, dzīvās mūzikas pasākumiem, ritma oāzei ar iespēju ikvienam pievienoties bungu aplī, klubu skatuvēm, kā arī neatkarīgā franču kinorežisora Vinsenta Mūna (Vincent Moon) kinoteātrim, izglītojošajai "Komētas akadēmijai" un "Urbānajai laboratorijai", kurā tika apspriesta cietokšņa potenciāls un nākotne. Pulcējot raibu auditoriju, sākot no bērniem un beidzot ar cilvēkiem ar jau varenām pieredzes vagām pierē, festivālā spēlēja dažādu mūzikas žanru mākslinieki, kuri, par spīti savai daudzveidībai, kopīgi lieliski spēja uzturēt festivāla konceptu. Klubā "Galaktika", kas atradās vienā no cietokšņa bastioniem, apmeklētāji savus gurnus varēja kustināt pie regeja, etno un elektroniskās mūzikas, savukārt klubā "Marss" vairāk tika atskaņots elektroniskais fanks, disko, tehno un hauss.

Lai gan, esot aiz bāra letes, par kura elektrības piegādi kalpoja saules saražotā enerģija, visus koncertus pilnībā pieredzēt nebija iespējams, no piektdienas, 8. jūlija, programmas dzirdētā īpaši izceļams ir Ganas regeja mūziķa un 2015. gada "Grammy" balvas nominanta Rokija Davuni koncerts. Ar to mākslinieks ne tikai atklāja savu Eiropas koncerttūri, bet arī pamatīgi izdancināja un uz priekpilnas nots noskaņoja pasākuma apmeklētājus. Drīz pēc viņa uz skatuves kāpa kolorītais pasaules mūzikas kvartets no Ukrainas – "Dakha Brakha". Viņi, izmantojot plašas zināšanas un kompetenci par dažādu mūzikas instrumentu spēli un vokāla spējām, radīja mūziku, kas  bija piepildīta ne tikai ar ukraiņu folkmūzikas elementiem, bet arī imitētām dabas skaņām un etnisku burvību, ne vienu reizi vien liekot koncerta klausītājiem aizturēt elpu. Toties par sestdienas programmas kosmiskāko koncertu nosaucama Berlīnes muzikālā dueta "Oy" uzstāšanās. Ganiešu izcelsmes šveiciešu vokāliste Džoja Fremponga (Joy Frempong) savus asprātīgos un burtiskā nozīmē kosmiskos stāstus pratusi ieaust producenta Lieluja-Ha ritmos, kas pamatīgi atšķaidīti ar elektroniskiem elementiem, un savus klausītājus spēja aizvest uz citu planētu, ne tikai liekot piedzīvot dažādas izjūtas, bet arī ļaujot sevi iedomāties kā dalībnieku muzikāli izklāstītajā naratīvā. Tāpat par lielisku pasākuma noslēguma izdejošanos svētdienas, atvērto durvju dienas, pēcpusdienā jāizceļ pašmāju elektroniskās mūzikas grupa "Northern C", kā arī Gata Ziemas performance ar nu jau feisbuka videohitu statusā iekļuvušajiem cīņas elementiem viņa grupas uzstāšanās beigās, kas gan, jāteic, neiekļāvās festivāla miermīlīgajā koncepcijā.

Tā kā informācija par festivālu tā potenciālajiem apmeklētājiem tika nodota ļoti aktīvi un ar daudzu mediju starpniecību, notikums, protams, bija tikai ieguvējs, un tā jaunatklāšanai šāda pieeja ir loģisks solis. Tajā pašā laikā, pēc festivāla pārskatot informācijas biezokņus, bija arī mazas vilšanās, salīdzinot solīto ar notikušo, piemēram, uz skatuves tā arī nedzirdēju spoži pieteikto Sīrijas dziesminieku Omāru Suleimanu un gandrīz trīsdesmit gadus veco pašmāju grupu "Jumprava". Lai gan notikuma organizatori bija izstrādājuši pasākumu programmu tā, lai apmeklētājiem nesteidzīgi būtu iespējams dzirdēt un redzēt it visu, neveicot komerciālajiem festivāliem raksturīgo grūto izvēli starp diviem mākslinieku koncertiem, kuri notiek vienlaikus, arī šī pieeja, šķiet, nespēja sevi attaisnot pilnībā. Dažbrīd festivālā radās "melnie caurumi", kuri pasākuma apmeklētāju uzmanību nevis asināja, bet gan drīzāk notrulināja, klausītājiem nespējot sagaidīt nākamo uzstāšanos.

Tomēr, ņemot vērā, ka šis ir pirmais festivāls, bez dažiem organizatoriskajiem trūkumiem neiztikt. Pretēji klišejiski slavenajam teicienam par slīkstošiem suņu bērniem šim pirmā metiena kucēnam tomēr izdevies izdzīvot, ļaujot "Komētu" saukt par vienu no šīs vasaras apmeklējuma vērtīgākajiem pašmāju festivāliem. Tā ideja un koncepts, šķiet, ir nelokāms un balstos spēcīgs, tāpēc jācer, ka festivāls spēs noturēt gan notikumu, gan pašu Daugavgrīvas cietoksni virs ūdens un ļaus "Komētai" nolaisties arī nākamvasar, pulcējot vēl plašāku mākslinieku un apmeklētāju skaitu.

Monta Gāgane

Monta Gāgane, pabeigusi filozofijas un kinorežijas studijas, ar prieku metas arī kultūras žurnālistikā un brīnās par pasauli. Nākotnē viņa sapņo doties uz Losandželosu, kur kādu pusgadu varētu pienest...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!