Aivars Madris, Oļegs Sencovs un Latvijas Radio korespondente Māra Rozenberga. Foto: Jolanta Bogustova
 
Komentārs
19.12.2019

Komandējums pie Sencova

Komentē
1
Saglabā

jeb variācija par interviju ar ukraiņu režisoru un politisko aktīvistu Oļegu Sencovu

"Bet vai tev tiešām šķiet, ka šis stāsts var turpināties tādā pašā garā? Nē, ne jau romāna sižets, tava dzīve! Cik ilgi tu pasīvi ļausies notikumu straumei?"
Italo Kalvīno, "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks"

Tavā dzīvē ir iestājies kārtējais mazā haosa periods. Nekādi neizdodas atgūt normālu ritmu. Dienas aizrit kņūpus pie datora ekrāna, cenšoties apdzēst vienu "ugunsgrēku" pēc otra. Tu domā galvenokārt par miegu un neatceries, kad tev pēdējo reizi bija sekss.

Vienā no šādām dienām atraksta Anna no "Satori" un piedāvā braukt uz Strasbūru intervēt Oļegu Sencovu. Braucienu apmaksā Eiroparlaments. Trīs naktis. Dāsna dienas nauda. Tu lūdz dažas dienas pārdomām, kaut patiesībā esi jau izlēmis. Šādas iespējas ir pieņemts izmantot, un tev ir pieriebies kluknēt istabā. Pēdējo reizi komandējumā tu brauci, kad vēl strādāji dieva aizmirstajā rakstniecības muzejā. Atmiņas tevi glāsta.

Tu sāc domāt, vai vispār kaut ko zini par cilvēku, kura vārdu jau vairākus gadus kā karstu kartupeli viļā plašsaziņas līdzekļos. Protams, krievu tautības Ukrainas kinorežisors un rakstnieks, dzimis un audzis Krimā, patiess Ukrainas patriots, aktīvi piedalījies Maidanā, iestājies pret Krimas aneksiju, nepatiesi apsūdzēts teroristiska grupējumā izveidošanā un notiesāts uz 20 gadiem, tikko pēc 5 gadu cietumsoda izkļuvis brīvībā, pateicoties gūstekņu apmaiņai starp Krieviju un Ukrainu. Saharova balvas laureāts. Lai ātri aizpildītu robus, tu noskaties dokumentālo filmu "Process" par Sencova prāvu. Skarbajā stāstā visvairāk satriec varas brutalitāte pret safabricētajā lietā apsūdzētajiem. Vienam no viņiem, lai panāktu atzīšanos, spīdzināšanas laikā iedotas vemjamās zāles un galvā uzmaukta gāzmaska, bet pēc tam caur dzimumorgāniem laista strāva. Sencovam salīdzinoši paveicies, taču arī viņš piedzīvojis pratināšanas ar dūru argumentāciju.

Sencovs tevi primāri interesē kā režisors, taču viņam faktiski ir tikai viena filma – "Geimeris", kas uzņemta pirms astoņiem gadiem. Viņš sarakstījis vairākas prozas grāmatas. Iesācis darbu pie jaunas filmas par bandītiem, taču cietums visam pārvilcis likumsakarīgu svītru. Torentos sameklē un "nokačā" viņa vienīgo filmu drausmīgā kvalitātē un piespied sevi to noskatīties. Tā uzņemta ārkārtīgi vienkāršā, dokumentālā stilistikā un zināmā mērā ir autobiogrāfiska, jo arī Sencovs esot aizrāvies ar datorspēlēm un pat atvēris interneta kafejnīcu. Mazliet no Ukrainas tālaika dzīves īstenības tur, protams, ir, tomēr filmu grūti nosaukt par labu – kaut kā plakani viss sanācis: gan personāži, gan filmas pasaule. Sencovs jāintervē kā autors, tu taču neprasīsi viņam par attieksmi pret Putinu. To tāpat visi jau zina. Varbūt pajautāt, ko viņš domā par nāvi, pie sevis nīgri pasmejies. Tev vēl ir laiks padomāt.

Situācija attīstās. Tev negribas braukt vienam. Četras dienas Strasbūrā. Ko tu tur darīsi? Nīksi? Varētu parakstīt dzeju, bet ārpus mājām tas reti izdodas. Pēdējā laikā vispār neizdodas. Tāpēc pierunā sievu braukt tev līdzi. Laura labprāt gribētu, taču nezina, vai tiks galā ar situāciju darbā. Pēc pāris nedēļām plānots atvērt vērienīgu izstādi par zinātniskās fantastikas motīviem mākslā, un visi sēž uz adatām. Neko nevar saprast, taču tu riskē un nopērc biļetes arī Laurai. Klusībā saproti, ka tev vienkārši bail braukt vienam. Jūs izlemjat lidot ātrāk un nedēļas nogali pavadīt Parīzē, kur tu nekad neesi bijis. Viņa ir 4. grūtniecības mēnesī, kas braucienam piešķir papildu asumu. Tu baidies, taču ceri, ka viss izdosies. Parasti taču izdodas.

Dažas dienas pirms izlidošanas tu centies sakārtot visus birokrātiskos jautājumus, lai saņemtu akreditāciju un attiecīgi arī kompensāciju. Jāaizpilda vesels veidlapu blāķis. No Eiroparlamenta kaut ko citu gaidīt būtu dīvaini. Tev piezvana preses sekretārs un informē, ka privātai intervijai būs pieejamas 10 minūtes visai latviešu delegācijai, bet dienu iepriekš Sencovs uzstāsies "LUX" kino balvai veltītā preses konferencē. Tas arī viss, kas tev atvēlēts materiāla izveidei. Tu jau tagad saproti, ka būs jāķeras pie neatļautiem paņēmieniem, lai kaut ko radītu. Pasākumu norakstīt zaudējumos negribas. Atpakaļceļa vairs nav.

Parīze sagaida ar akmens pelēkām tūcēm un policistu masām protestu apslāpēšanai. Divas dienas jūs uzturaties pasaules mazākajā dzīvoklītī, kura vienīgo logu tev nākas aizlīmēt ar līmlenti, lai iekšā nepūš vējš. Kāpņu telpa ir šaurāka nekā viduslaiku pilī, lifts nedarbojas. Tomēr pilsētu jūs izbaudāt kā romantisku dēku, ko papildina monumentāla arhitektūra un bezgalīgs daudzums izcilu mākslas darbu. Atmiņā nogulsnējas arī mazāk pievilcīgu ainu nospiedumi: teiksim, policists, kas vienā mierā pačurā parkā pie krūma pāris soļu attālumā no jums, un bezpajumtnieku vīna kurbulētā uzdzīve uz kādas no centra ielām.

Uz Strasbūru jūs izbraucat pirmdienas vakarā ar vilcienu. Gar logu brīdi zib gaismas pielietās Parīzes priekšpilsētas, pēc tam skats pārvēršas Maļeviča melnajā kvadrātā. Austiņās skan Bovija "Moonage Daydream", un tu beidzot sajūties kā filmā, kuras scenāriju pats esi sarakstījis. Šī filma no romantiskas komēdijas pārtop trillerī tikai dažas stundas vēlāk, kad raitā solī šķērsojat noplukušu Strasbūras nomali, lai nokļūtu rezervētajā dzīvoklī. Tu jau zināji, ka tas būs lielākais izaicinājums šajā braucienā, jo esi lasījis citu ceļotāju negatīvās atsauksmes par savu potenciālo namatēvu, kurš vietnē "Airbnb" darbojas ar lietotājvārdu Enriko. Cilvēki sūdzas, ka viņa dzīvokļos ir sarežģīti iekļūt, taču cena ir vairāk nekā pievilcīga. Gan jau viss būs kārtībā, tu mierini sevi un Lauru, bet Mērfijs nostrādā godam. Jums gan paveicas tikt iekšā slēdzamajā kāpņu telpā, tomēr Enriko norādītā atslēgu kārbiņa izrādās tukša. Saproti, ka nedrīkst ļauties izmisumam, taču muļķīgi, ja tavs un sievas turpmākais liktenis svešā pilsētā ir atkarīgs no sīka blēža solījumiem. Izrādās, ka augstākie spēki tomēr pastāv, un pēc aptuveni stundu ilgas gaidīšanas Enriko solītās atslēgas jums atgādā glābējeņģelis saguruša pusmūža vīra izskatā – viņš izrādās emigrants no Maķedonijas un mazliet runā krieviski.

No rīta tu klausies Sencova uzrunu Eiroparlamentā pēc Saharova balvas saņemšanas un mēģini saprast, kas viņš ir par cilvēku. Tu apzinies, ka tev labākajā gadījumā būs divi vai trīs jautājumi un negribas atkārtoties, taču tu zini tik maz, ka nekas cits neatliks, kā jautāt kaut ko vispārīgu un banālu. Vēl ir mazas cerības uz preses konferenci. Eiroparlamenta ēka tevi pārsteidz ar grandiozo haosu, kurā grūti orientēties pat tiem, kas šeit uzturas regulāri. Panoptikums, kurā grūti iekļūt un vēl grūtāk izkļūt laukā. Preses sekretārs tev palīdz atrast konferences telpu, tu iekārtojies pie kāda no tālākajiem galdiņiem. Sencovs runā īsi, viņš izskatās sasodīti noguris no visas šīs jezgas. Režisoru interesē turpināt politiskās aktivitātes un veidot filmas, taču viņš vēlas novilkt striktu robežu starp šīm jomām. Jā, cietumā Sencovs uzrakstījis vairākus scenārijus un pat stāstu krājumu par cietuma dzīvi, bet tam visam neesot nekādas politiskas nokrāsas vai autobiogrāfisku motīvu. Tev grūti atrast pavedienu, pie kā pieķerties.

Uz privāto interviju nākamajā dienā tu ierodies, nobijies kā diegs. Intervijas galīgi nav tava stihija, vienmēr sanāk sevi pārvarēt. Uzzini, ka intervijā piedalīsies kopā ar žurnālisti Māru no Latvijas Radio. Viņa ir ļoti draudzīga, un tas tevi nomierina. Sencovs ir nokļuvis interviju konveijerā. Viņš sēž pie galda, un ik pēc desmit minūtēm viņam pretī apsēžas jauna seja, kas uzdod vienus un tos pašus jautājumus. Ar Māru jūs nospriežat, ka viņš mazliet atgādina vienkāršu darba rūķi, kas no ceha pa taisno aizsaukts iekvēlināt Eiropas vēsos intelektuāļus ar karstasinīgiem saukļiem. Sencovam nepiemīt Eiroparlamentam raksturīgais iestīvinātais politkorektums, viņš spējīgs arī asi atcirst pretī. Vakardienas preses konferencē tu par to pārliecinājies. Tāpēc tev ir bail no šī raupjā, taču atklātā vīra. Situācija ir nolāpīti neveikla – ne viņam vajag, lai tu tūkstošo reizi uzdod savus klišejiskos jautājumus, ne tev, patiesību sakot, vajadzīgas viņa atbildes. Tomēr tu jau esi šajā ritenī, gluži tāpat kā viņš. Ārā tevi izlaidīs tikai pēc desmit minūtēm. Tu uzdod visbezcerīgāko jautājumu par nākotnes plāniem, un viņš pasmejas, ka uz to atbildot visu dienu. Sencovu interesē vienkāršais, "mazais" cilvēks un viņa ikdienas realitātes attēlojums, iedziļināšanās personāžu iekšējā pasaulē. Tajā nav nekā slikta, taču arī nekā jauna, nekā īpaša. Pietrūkst "odziņas", kas Sencovu kā autoru padarītu īpašāku par daudziem citiem viņam līdzīgi noskaņotiem kinoveidotājiem. Tev atliek laiks otram jautājumam, un tu izšķiries par mazu provokāciju, pajautājot, vai kino patiesi var būt pilnībā apolitisks. Sencovs iedegas, šajā ziņā viņš ir principiāls un nepieļauj kompromisus. Kino un politiku savā dzīvē viņš salīdzina ar venozajām un arteriālajām asinīm, kas cilvēka ķermenī plūst atsevišķi. Tu bezpalīdzīgi nopūties un piekāpies Sencova enerģiskās nostājas priekšā. Laiks ir beidzies, vēl tikai daži neveikli fotomirkļi, un, re, tu jau esi ārā no baisā panoptikuma. Cerams, uz neatgriešanos. Iespējams, ka Oļegs Sencovs brīdi vēlāk domās tieši tāpat.

Pēdējā vakarā jūs riņķojat pa policijas mašīnu un aizsargbarjeru nocietināto vecpilsētu. Sācies Ziemassvētku tirdziņš, un pilsētā spieto iespaidīgi cilvēku pūļi. Tu pacel rokas, ļaujot policistiem tevi pārmeklēt kontrolpunktā pirms vecpilsētas. Vai šī ir daudz apspriestā brīvības cena? Nākamajā rītā lidmašīnas riteņi dobji nobūkšķ uz Rīgas lidostas skrejceļa, iezīmējot tava savdabīgā komandējuma beigas. Krietni vairāk tas šķiet izdevies kā ģimenes ceļojums. Jūs abus pārņēmis tas svētsvinīgais nogurums, ko cilvēki piedzīvo pēc atgriešanās mājās.

Pāris dienas vēlāk tu grāmatnīcā nopērc Italo Kalvīno romānu "Ja reiz ziemas naktī ceļinieks", kas tikko iznācis latviešu tulkojumā. Jau sen esi kārojis izlasīt šo darbu. Tu lasi un domā, vai nebūtu jauki no šīs postmodernisma klasikas kaut ko nospert savam rakstam par Sencovu. Varbūt arī tev radīt literāru mistifikāciju? Varbūt izmantot 2. personas formu, tāpat kā to virtuozi dara Kalvīno, un padarīt pašam sevi par galveno varoni? Pamielot savu ego? Tā ir tikpat muļķīga, cik amizanta ideja, taču tuvojas nodošanas termiņš un tev nav sakarīgu variantu. Ko gan tu vari zaudēt? Galu galā, savulaik Hanters Tompsons un Toms Vulfs darīja tāpat, un pasaule viņiem ne tikai piedeva, bet arī uzgavilēja.

Pēc tam patrāpās brīvāka nedēļa, tomēr tu nevari saņemties neko uzrakstīt. Piepeši tev piedāvā aiziet uz jauno Burānes izrādi par jauniešiem, kurā spēlē daži tavi draugi – dzejnieki. Tev tik tikko izdodas pabeigt pēkšņi uzkritušos tulkojumus un paspēt laikā. Pēc izrādes tu ārā smēķē ar "Satori" galveno redaktoru Henriku un pastāsti viņam, ka par Sencovu plāno uzrakstīt kaut ko eksperimentālu, gonzo žurnālistikas stilā, jo pietrūkst materiāla sakarīgai intervijai. Tu saki, ka vari atļauties riskēt, jo tev nebūs jāsaskaņo teksts ar pašu Sencovu, kas šajā gadījumā varētu būt sarežģīti. "Okey, mēģini!" Henriks dod zaļo gaismu. Un te nu tu mēģini.

Aivars Madris

Aivars Madris ir liepājnieks, kas aizķēries Rīgā. Diplomēts filologs. Strādā muzejā un paralēli tulko utilitāra lietojuma tekstus. Slimo ar literatūru un kino. Cenšas skatīties plašāk.       

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!