Kolektīvās atmiņas pašcenzūra

Kur gan rodas tādi "izmeklētāji" kam ēst nedod, bet rakāties pa vēstures mēslaini? Kaut pats norāda, ka viennozīmīga vērtējuma notikumiem nav nekur. Pārāk kādam/-iem gribas visu salikt rāmjos, saklasificēt un galvenais, pēc "sava ģīmja un līdzības". Dzīve ir skaista savā mainībā.

"Situācijā, kad it kā nevajadzēja būt jautājumiem par to, vai lielinieku režīms un 18. novembrī deklarētais ir pilnīgi nesavienojami." Paga, pašsaprotami tas kļuva tikai vēlāk. Tomēr nedrīkst kādus vēsturiskus notikumus vērtēt no šodienas, vai vēlāku notikumu fona. Jāatceras ka arī Stučka taču uzstājās ar "Brīvu Latviju brīvā Krievijā", vēl piedevām taču arī nedrīkstam aizmirst tolaik ļoti spēcīgo baltvācu (arī vācu armijas klātbūtni), kas gadu vēlāk transformējās Niedras piedāvājumā, ar landsvēra palīdzību padzīt boļševikus. Bet boļševiki, vēl pirms Stučkas ienākšanas, savā ziņā tika uztverti kā pret vācu baroniem...
Vārdu sakot, viss tas laiks bija kā "ezītis miglā"... starp citu, kā mēs esam arī šobrīd. Un te arī par "konceptuālo atmiņu" - mēs taču arī savā personīgajā apziņā atceramies spilgtākās epizodes no savas dzīves. Ne neizlēmīgo ikdienas muļļāšanos. Nu, varētu teikt ka "zemapziņā", vai "virsapziņā", vai vēl smukāk - "bezapziņā" viss paliek un tas arī nosaka to, kāpēc rīkojamies tā, ka paši nespējam izskaidrot savārītos sū... tas ir, ziepes.

Kāpēc visām trim Baltijas valstīm klājas ne visai labi? Tāpēc, ka to ienaidnieks nav uzvarāms ne ar armiju, ne ar Drošības policiju un tā tālāk.
Tā ienaidnieka vārds ir homo sovetikus domāšana. Mūs šausmina pēdējie notikumi Parīzē, bet ka bija ar prāvieša Muhamada kariķēšanu tai pašā Parīzē. Tos žurnālus varēja nopirkt zināmi cilvēki un parādīt tos vajadzīgiem cilvēkiem, un jautāt - vai par tādu mūsu ticības zaimošanu nav jāatriebjas?