Kolekcionēšana kā pasaules uztveres modelis

No zināšanu satura un kvalitātes viedokļa apgalvojums "cilvēkā visu nosaka gēni" daudz neatšķiras no apgalvojuma "cilvēkā visu nosaka čakras".

Turpinot portālā šomēnes skarto tēmu par t.s. pseidozināšanām (citā interpretācijā – "alternatīvajām"), pseidozinātni, tālākajā tekstā mani interesē informācijas iegūšanas un viedokļa veidošanas modeļi, kas vienlīdz ietekmē gan pseidozināšanas, gan tās, kuras šādu apzīmējumu neiegūst. Jo acīmredzot ir kādi kopīgi mehānismi, kas ģenerē savā būtībā vienlīdz – apzīmēšu to tā – drosmīgus apgalvojumus "Krievija nekad nav pieņēmusi demokrātijas prakses" un "Ēģiptes piramīdas uzcēla citplanētieši". Pirmā apgalvojuma paudēji droši vien jutīsies aizskarti par pašu salīdzināšanas iespēju, tomēr atļaušos apgalvot, ka tai ir pamats.

Šos mehānismus darbinošais pamatmotīvs: mums ir svarīgi, lai informācija būtu "interesanta" un parocīgi pasniedzama, tālāk pārstāstāma. Mums nav laika vai neliekas būtisks konteksts, mēs kolekcionējam "faktus" un tos saprotam kā "zināšanas".

Daļēji tas skaidrojams ar apsēstību informāciju "piefiksēt" vizuālā formā.

Mēģināšu tēzi ilustrēt ar piemēru no tūrisma prakses. Šomēnes Romā apmeklēju etruskiem veltītu muzeju, rezultātā vairākas stundas pavadot cilvēku kompānijā, kuri ar savā rīcībā esošajām tehnoloģiskajām ierīcēm intensīvi iemūžināja dažādus artefaktus, iztiekot bez paskaidrojošo tekstu lasīšanas. Ja ierīču lietošana nav tikai reflekss un vizuālais materiāls vēlāk tiks kaut kur lietots, diezgan droši paredzama ir situācija, ka muzeja apmeklētājs kā etrusku artefaktu cels priekšā no, piemēram, Spartas atvestu trauku. Šis cilvēks taču ir apmeklējis etruskiem veltītu muzeju: tas, ko viņš ir sakolekcionējis vizuālu elementu formā, ļaus apgalvot, ka viņam ir priekšstats par etruskiem. Pat ja šie elementi patiesībā šādu priekšstatu objektīvi sniegt nevar. Ja cilvēks orientējas uz vizuālo, tad pēc tam, kad aizgrābti visos iespējamos veidos būs "sabildējis" Parīzes Dievmātes katedrāli, viņš kā tai radniecīgu ("līdzīga taču!") "sabildēs" arī 19. gadsimta neogotikas celtni netālu no Elizejas laukiem.

Kolekcionēšanas kā zināšanu veidošanas uzplaukumā lieli nopelni ir arī pašiem zinātniekiem, kuri bieži šķendējas par publikas priekšstatu paviršību vai pat aplamību (pēc zinātnieku domām). Segmenti, protams, atšķiras (izcilnieki, šķiet, ir psihologi un viņu tuvākie kolēģi), tomēr kopumā zinātnes komunikācija ar publiku mūsdienās demonstrē vienkāršotu cēloņsakarību un "interesantu faktu" pārbagātību. Ja vien ir savā būtībā apsveicama zinātkāre un puslīdz laba atmiņa, mēs, pateicoties zinātnei, ne jau kaut kādai "ezoterikai", zinām: kalmāri uzrāda skaitīšanas prasmes, cilvēkam ir sešas, nevis piecas garšas sajūtas, daiļliteratūras cienītāji spēj labāk sajust citu emocijas, Grenlandes polārā haizivs var nodzīvot vairāk nekā 400 gadu un vēl, un vēl. Bagātīgais faktu krājums rosina uzskatīt, ka mums ir zināšanas, izpratne, kas tālāk izmantojama kā arguments.

Ja iepriekš paustais izklausās īdzīgi (attiecībā pret zinātniekiem) vai snobiski (attiecībā pret "kolekcionāriem"), tāds nav bijis mērķis. Acīmredzot informācijas apjomi ir kļuvuši tādi, ka "kolekcionēšana" kā modelis ir lielā mērā neizbēgams. Zināmā mērā jebkuras ambīcijas uz to, ka šo ambīciju paudēja priekšstats par pasauli ir sistēmisks, ja tā var teikt, vienlīdz aizpildīts, tieši izraisa aizdomas – vai tik mums nav darīšana ar kādu "ezoteriķi".

Turklāt, ja runa ir par zināšanām, kas skar kultūras vēsturi, fragmentārisma un kļūdu rezultātā, kā saka, nevienam jau gabals nenokritīs. Tiesa, ir tēmas, kurās situācija ir sarežģītāka. Piemēram, pazīstu cilvēkus, kuri no faktoloģijas viedokļa pilnīgi korekti norāda, ka klimatisko izmaiņu periodi ir piedzīvoti arī agrāk, līdz ar to matu plēšana par pašreizējām un prognozējamām izmaiņām ir pārspīlēta. Ir, ir, piedzīvoti, tikai a) mēs nezinām, ko tas nozīmē tik sakuplojušas populācijas apstākļos (ja runa ir par cilvēces vēstures nogriezni), b) tas, ka anomālais periods pēc pārdesmit tūkstošiem gadu (ja runa ir par Zemes vēsturi vispār), ļoti iespējams, tāpat beidzas, ir diezgan vājš mierinājums cilvēkam. Tāpat nevēlamas sekas var būt tiem vispārinājumiem, kuri veidojas uz atsevišķi korektu faktu kolekcionēšanas bāzes un skar etniskas, reliģiskas, politiskas utt. kopības. Diezgan spilgts piemērs ir vēl nesen bieži sastopamā roku lauzīšana par tēmu, kā vācu tauta, kas devusi tik daudz izcilu kultūras artefaktu (seko kolekcijas pārcilāšana), varēja īstenot nacionālsociālismu. (Tā pati, manuprāt, aplamā sakarību meklēšana attiecas uz Krieviju vai Ķīnu, vai ASV, islāmu utt.) "Tātad kaut kas tur viņos ir tāds..." Subjektīvi veidots faktu "asorti" tiek izmantots kā instruments "likumsakarību" meklēšanai un visbiežāk diemžēl arī atrašanai.

Īsi sakot, nav nemaz jāiebrien dažādu "alternatīvo zināšanu" lauciņā, lai mūsu priekšstati par pašu zināšanām izraisītu zināmu piesardzību.

Tas gan nenozīmē, ka mums ērti (vai kādam mokoši) jāiekārtojas savdabīga vispārēja relatīvisma situācijā: "neviens tāpat īsti nezina". Mēs varam kā instrumentu lietot, piemēram, antropocentrisma pieklusināšanu. Ilustrācijai minēšu medicīnu. Nav jāapšauba konkrētie sasniegumi konkrētu cilvēka fiziskās labsajūtas problēmu risināšanā. Tomēr, manuprāt, būtu auglīgi šos konkrētos sasniegumus neinterpretēt kā secinājumu, ka principā cilvēks vajadzības gadījumā var mainīt faktiski jebkuru dzīvības evolūcijas gaitā radušos faktoru. Vai, izsakoties novecojušās (jo savā būtībā literārās) kategorijās, ka Cilvēks var uzvarēt Dabu. Ja mēs neesam tik aroganti "kā šķira", tad savas nenoliedzami paplašinātās zināšanas mēs varētu izmantot, lai veiksmīgāk piemērotos, nevis kaut ko uzvarētu vai mainītu.

Tāpat kā instruments būtu lietojams lielāka gatavība savas individuālās kolekcijas apvienot sarunā. Nevis tādēļ, lai debatētu, kura kolekcija daudzskaitlīgāka vai vērtīgāka, bet gan lai savstarpēji papildinātos. Atgriežoties pie etrusku muzeja piemēra, cik sapratu, tas izveidojies, apvienojot vairākas kolekcijas. Kāds bijis, piedošanu, ķerts uz etrusku metāla gaismekļiem, cits uz etrusku keramiku. Nedz gaismekļi vieni, nedz keramika viena nevar pretendēt uz adekvātu priekšstatu. Kopā tas izskatās jau cerīgāk. Saprotot, ka tas izklausās kā tukša muldēšana, minēšu piemēru lēmumu pieņemšanas aspektā. Proti, dažādos dabas aizsardzības projektos bieža situācija ir: vienas jomas speciālisti secina, ka populācijas x saglabāšanai ir jādara tas un tas; ja lēmumu pieņemšanā būtu pieaicināti citu jomu eksperti, tad viņi būtu brīdinājuši, ka it kā pareizajam "tam un tam" var būt nevēlami blakusefekti. (Labi, lai gan tekstā noniecināju "faktoloģiju", lūk, "fakts": izrādījies, lēmums no Tasmānijas izsvēpēt dingo radījis situāciju, kurā visādi vietējie sīkie somaiņi nebaidās arī no mājas suņiem – ar sev diezgan bēdīgām sekām.) Arī ja nerunājam par situācijām, kurās lēmumi tiem pieņemti speciālistu līmenī, instruments zināšanu nepilnības pārvarēšanai nozīmē kaut ko tik banāli vienkāršu kā vēlmi iepazīties ar cita "kolekciju".