Ilustrācija: Ivita Brūdere
 
Proza
07.02.2020

Koko

Komentē
1
Saglabā

Stāsts publicēts "Satori" grāmatžurnālā "Paģiras". Visi personvārdi stāstā mainīti uz nejauši izvēlētiem "Satori" publicistikas meistardarbnīcas dalībnieku vārdiem.

"Kurš balso, ka Pauls ir pelnījis dabūt pa koko, paceļ roku!" Iļja starpbrīdī iekliedzās.

No manām tā laika klases fotogrāfijām raugās ap 30 smaidī­gu bērnu sejiņu. Mēs stāvam aktu zālē samērā prestižā Rīgas cen­tra skolā – pārsvarā kārtīgi ģērbušies, tīriem matiņiem, no labām ģimenēm. Kad ir runa par šādu bērnu aizsargāšanu no ļaundariem un izvirtuļiem, cilvēki nereti momentā iekarst līdz pat linča tiesas agresijas līmenim.

Tomēr visvairāk mūs būtu vajadzējis sargāt no mums pašiem. Sākumskola noteikti bija visbrutālākā vide, kādā esmu dzīvojusi. Šķiet, ka ikviens lielākā vai mazākā mērā bija iesaistīts nepārtrauktā cīņā par vietu hierarhijā, un tās mehānismos droši vien nebūtu grūti atrast līdzības ar tādiem tumšiem cilvēces vēstures veidojumiem kā padomju armija vai nacistiskā Vācija. Savos pirmajos skolas gados es ātri apjautu, ka elle ir citi bērni.

Pauls, protams, ne ar ko nebija pelnījis, lai viņam sistu pa gal­vu jeb "koko", kā Iļja to humoristiski nodēvēja. Dienās, kad mums nebija ārpusskolas nodarbību, abi ar Paulu braucām mājās ar 7. tram­vaju. Tādās reizēs mēs runājāmies un spēlējāmies. Var teikt, ka bijām draugi – bet tikai tramvajā. Pauls bija lādzīgs, izstīdzējis zēns rakstai­nā džemperī, un laikam tieši savas miermīlīgās dabas dēļ viņam bija sanācis nošļūkt hierarhijas pašā apakšā.

Manīju, ka visi citi ceļ rokas, un uzreiz uzšāvu gaisā arī savējo. Es arī nobalsoju, ka Paulam ir jādabū pa koko.

Apzinājos, ka tas, ko es daru, ir nepareizi. Vecāki bija audzinā­juši mani par laipnu un līdzjūtīgu cilvēku. Bet "laipns un līdzjūtīgs" acīmredzami nebija noderīgas īpašības izdzīvošanas stratēģijai 2. kla­ses mežoņu barā. Es nekad nebiju hierarhijas pašā lejasgalā, bet vienmēr atrados kaut kur bīstami tuvu tam. Ja koko referendumā es vienīgā neceltu roku, visdrīzāk tiktu nosaukta par Paula "brūti". Brūtēšanās ar hierarhijas augšgalu skolēna statusu kāpināja, bet ar zemāko slāni – pilnīgi noteikti iegrūda apakšā. Paula koko es tāpat neizglābtu, bet savējo – pasniegtu uz paplātes.

Par spīti vienbalsīgajam lēmumam, vismaz toreiz Pauls pa koko tomēr nedabūja. Vai viņam izdevās aizbēgt, vai arī tā bija viena no retajām reizēm, kad iejaucās kāds skolotājs, – neatceros. Tad jau viss ir kārtībā, es nolēmu. Balsojums bija tikai joks. Koko, vienkārši smiek­līgs vārds, ha, ha! Nekas nenotika, tātad nav, par ko justies vainīgai.

Reiz piekritu Paula piedāvājumam izkāpt viņa pieturā un aiz­iet pie viņa ciemos paspēlēties. Tramvajā bijām aizrāvušies sarunā, un tā likās laba doma. Taču, nonākusi viņa istabā, sajutos neērti. Brūte un brūtgāns, galvā skanēja. Viņa mamma ienesa mums biez­pienmaizes, un Pauls jūsmoja, cik tās ir garšīgas. Cenzdamās nerīs­tīties, nomocīju pāris kumosus. Man biezpiens riebās jau sen, un visi tā izstrādājumi izraisīja vismaz aizdomas. Kāpēc viņš iedomā­jas, ka biezpienmaizes man garšo? – pie sevis dusmojos. Kaut kādā veidā tas šķita kā galējais apliecinājums, ka Paulā tiešām ir kaut kas nepareizs, līdzīgi kā nepareiza bija biezpiena graudainā faktūra un ieskābusī garša; un šī nepareizība it kā izskaidroja un attaisnoja visu, kas ar Paulu notika. Turpmāk izvairījos doties pie viņa ciemos un arī neaicināju Paulu pie sevis.

Dažkārt ar mums kopā brauca Patrīcija – viena no meitenēm, kas apgrozījās hierarhijas augšējā slānī. Viņa devās uz mūzikas sko­lu netālu no Paula mājām. Tad mēs runājāmies trijatā. Reiz pama­nījām, ka vagonā iekāpj vēl kāds puika no mūsu klases, kurš parasti šajā maršrutā nebrauca, – vai tas bija Iļja, vai kāds cits – neatceros. Izdomājām spēli – slēpties no klasesbiedra, lai viņš mūs nepamana. Tajā brīdī likās jautri tēlot spiegu trijotni, kas notupusies aiz krēsliem tramvaja aizmugurē. Tikai krietni vēlāk iedomājos, ka gan jau Pauls nojauta, ka mēs negribam tikt ieraudzītas kopā ar viņu.

Cik atceros, pāris gadus vēlāk Patrīcija pasāka aizstāvēt kla­ses atstumtos – varbūt ne gluži publiski, bet vismaz privātās sarunās. No vienas puses, es Patrīciju par to apbrīnoju, bet no otras – viņas spēja iestāties pret netaisnību tikai lieku reizi apliecināja nevienlīdzī­bu mūsu starpā. Viņa to varēja atļauties. Viņa nekad nebija bijusi pa īstam apdraudēta. Kad kolektīva varas spēļu orkāns sāka mazliet pie­rimt, Patrīcija savu zvērēna fāzi varēja gluži dabiski pāraugt.

Tikmēr es paliku iestrēgusi izdzīvošanas režīmā. Pamazām iemācījos pastāvēt par sevi un ignorēt kolektīvos spriedumus; sāku pat lepoties, ja mani uzskatīja par dīvainu. Bet, šķiet, man tā arī nekad nav attīstījies instinkts iestāties par tiem, kas ir vājākā pozī­cijā nekā es. Ja redzu kādu pazemojošā situācijā vai nepieņemtu citu vidū, vai kādu, kam vienkārši ļoti neveicas, viena manu smadzeņu daļa uzreiz sāk meklēt viņā nepareizības. Viņi nepietiekami cenšas; viņi cenšas par daudz; ir jābūt kādam iemeslam, kāpēc tas notiek ar viņiem, nevis ar mani.

Kad vairākus gadus pēc manis tai pašā skolā sāka iet mans jaunākais brālis, arī viņš kļuva par apcelšanas un reizēm pat fiziskas vardarbības upuri. Mūsu vecāki periodiski mēģināja to dažādos vei­dos apkarot, bet bez īpašiem panākumiem. Atšķirībā no Paula, kurš kādā brīdī pameta mūsu skolu, mans brālis turpināja tajā mācīties līdz pat 12. klases izlaidumam un ar laiku izlauzās no upura lomas. Daži no brāļa agrākajiem mocītājiem pat kļuva viņam par labiem draugiem. Bet, pirms tas notika, viņa sola biedrene gadiem ilgi bija paliela auguma meitene, vārdā Justīne. Kad nesen biju apmetusies brāļa pusaugu gadu istabā, rakstāmgalda atvilktnē atradu mapīti, kur līdzās citiem suvenīriem bija kaudzīte Justīnes rakstītu apsvei­kuma kartīšu. "Lai tev laime, lai tev prieks, skolā vienmēr desmit­nieks!" tamlīdzīgus pantiņus ar novēlējumiem dzimšanas dienās un Ziemassvētkos virknēja bērnišķīgi neveiklais rokraksts. Es šķirstīju puķainās atklātnītes un kaucu.

Redzēju Paulu stāvam pieturā. Viņš skatījās apkārt, it kā mek­lēdams kādu. Vai viņš mani pamanīja? Cerams, ka ne. Bet laikam tomēr pamanīja gan. Aizgriezos un sāku pētīt preces kioskā. Mani tikai interesē, ko šeit var nopirkt, sev teicu. Kad biju iepazinusi visu piedāvājumu, aizgāju aiz stūra un gaidīju. Sagaidīju, kad ieradās un atkal attālinājās 7. tramvajs, un tikai tad gāju uz pieturu. Paula tur vairs nebija.

Tēmas

Daina Tabūna

Daina Tabūna studējusi dramaturģiju, sarakstījusi stāstu krājumu "Pirmā reize" (2014). Interesējas par sieviešu jautājumiem un dažādu laiku popkultūru. Strādā pie romāna par raganām.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!