Stāsts publicēts "Satori" grāmatžurnālā "Paģiras". Visi personvārdi stāstā mainīti uz nejauši izvēlētiem "Satori" publicistikas meistardarbnīcas dalībnieku vārdiem.
"Kurš balso, ka Pauls ir pelnījis dabūt pa koko, paceļ roku!" Iļja starpbrīdī iekliedzās.
No manām tā laika klases fotogrāfijām raugās ap 30 smaidīgu bērnu sejiņu. Mēs stāvam aktu zālē samērā prestižā Rīgas centra skolā – pārsvarā kārtīgi ģērbušies, tīriem matiņiem, no labām ģimenēm. Kad ir runa par šādu bērnu aizsargāšanu no ļaundariem un izvirtuļiem, cilvēki nereti momentā iekarst līdz pat linča tiesas agresijas līmenim.
Tomēr visvairāk mūs būtu vajadzējis sargāt no mums pašiem. Sākumskola noteikti bija visbrutālākā vide, kādā esmu dzīvojusi. Šķiet, ka ikviens lielākā vai mazākā mērā bija iesaistīts nepārtrauktā cīņā par vietu hierarhijā, un tās mehānismos droši vien nebūtu grūti atrast līdzības ar tādiem tumšiem cilvēces vēstures veidojumiem kā padomju armija vai nacistiskā Vācija. Savos pirmajos skolas gados es ātri apjautu, ka elle ir citi bērni.
Pauls, protams, ne ar ko nebija pelnījis, lai viņam sistu pa galvu jeb "koko", kā Iļja to humoristiski nodēvēja. Dienās, kad mums nebija ārpusskolas nodarbību, abi ar Paulu braucām mājās ar 7. tramvaju. Tādās reizēs mēs runājāmies un spēlējāmies. Var teikt, ka bijām draugi – bet tikai tramvajā. Pauls bija lādzīgs, izstīdzējis zēns rakstainā džemperī, un laikam tieši savas miermīlīgās dabas dēļ viņam bija sanācis nošļūkt hierarhijas pašā apakšā.
Manīju, ka visi citi ceļ rokas, un uzreiz uzšāvu gaisā arī savējo. Es arī nobalsoju, ka Paulam ir jādabū pa koko.
Apzinājos, ka tas, ko es daru, ir nepareizi. Vecāki bija audzinājuši mani par laipnu un līdzjūtīgu cilvēku. Bet "laipns un līdzjūtīgs" acīmredzami nebija noderīgas īpašības izdzīvošanas stratēģijai 2. klases mežoņu barā. Es nekad nebiju hierarhijas pašā lejasgalā, bet vienmēr atrados kaut kur bīstami tuvu tam. Ja koko referendumā es vienīgā neceltu roku, visdrīzāk tiktu nosaukta par Paula "brūti". Brūtēšanās ar hierarhijas augšgalu skolēna statusu kāpināja, bet ar zemāko slāni – pilnīgi noteikti iegrūda apakšā. Paula koko es tāpat neizglābtu, bet savējo – pasniegtu uz paplātes.
Par spīti vienbalsīgajam lēmumam, vismaz toreiz Pauls pa koko tomēr nedabūja. Vai viņam izdevās aizbēgt, vai arī tā bija viena no retajām reizēm, kad iejaucās kāds skolotājs, – neatceros. Tad jau viss ir kārtībā, es nolēmu. Balsojums bija tikai joks. Koko, vienkārši smieklīgs vārds, ha, ha! Nekas nenotika, tātad nav, par ko justies vainīgai.
Reiz piekritu Paula piedāvājumam izkāpt viņa pieturā un aiziet pie viņa ciemos paspēlēties. Tramvajā bijām aizrāvušies sarunā, un tā likās laba doma. Taču, nonākusi viņa istabā, sajutos neērti. Brūte un brūtgāns, galvā skanēja. Viņa mamma ienesa mums biezpienmaizes, un Pauls jūsmoja, cik tās ir garšīgas. Cenzdamās nerīstīties, nomocīju pāris kumosus. Man biezpiens riebās jau sen, un visi tā izstrādājumi izraisīja vismaz aizdomas. Kāpēc viņš iedomājas, ka biezpienmaizes man garšo? – pie sevis dusmojos. Kaut kādā veidā tas šķita kā galējais apliecinājums, ka Paulā tiešām ir kaut kas nepareizs, līdzīgi kā nepareiza bija biezpiena graudainā faktūra un ieskābusī garša; un šī nepareizība it kā izskaidroja un attaisnoja visu, kas ar Paulu notika. Turpmāk izvairījos doties pie viņa ciemos un arī neaicināju Paulu pie sevis.
Dažkārt ar mums kopā brauca Patrīcija – viena no meitenēm, kas apgrozījās hierarhijas augšējā slānī. Viņa devās uz mūzikas skolu netālu no Paula mājām. Tad mēs runājāmies trijatā. Reiz pamanījām, ka vagonā iekāpj vēl kāds puika no mūsu klases, kurš parasti šajā maršrutā nebrauca, – vai tas bija Iļja, vai kāds cits – neatceros. Izdomājām spēli – slēpties no klasesbiedra, lai viņš mūs nepamana. Tajā brīdī likās jautri tēlot spiegu trijotni, kas notupusies aiz krēsliem tramvaja aizmugurē. Tikai krietni vēlāk iedomājos, ka gan jau Pauls nojauta, ka mēs negribam tikt ieraudzītas kopā ar viņu.
Cik atceros, pāris gadus vēlāk Patrīcija pasāka aizstāvēt klases atstumtos – varbūt ne gluži publiski, bet vismaz privātās sarunās. No vienas puses, es Patrīciju par to apbrīnoju, bet no otras – viņas spēja iestāties pret netaisnību tikai lieku reizi apliecināja nevienlīdzību mūsu starpā. Viņa to varēja atļauties. Viņa nekad nebija bijusi pa īstam apdraudēta. Kad kolektīva varas spēļu orkāns sāka mazliet pierimt, Patrīcija savu zvērēna fāzi varēja gluži dabiski pāraugt.
Tikmēr es paliku iestrēgusi izdzīvošanas režīmā. Pamazām iemācījos pastāvēt par sevi un ignorēt kolektīvos spriedumus; sāku pat lepoties, ja mani uzskatīja par dīvainu. Bet, šķiet, man tā arī nekad nav attīstījies instinkts iestāties par tiem, kas ir vājākā pozīcijā nekā es. Ja redzu kādu pazemojošā situācijā vai nepieņemtu citu vidū, vai kādu, kam vienkārši ļoti neveicas, viena manu smadzeņu daļa uzreiz sāk meklēt viņā nepareizības. Viņi nepietiekami cenšas; viņi cenšas par daudz; ir jābūt kādam iemeslam, kāpēc tas notiek ar viņiem, nevis ar mani.
Kad vairākus gadus pēc manis tai pašā skolā sāka iet mans jaunākais brālis, arī viņš kļuva par apcelšanas un reizēm pat fiziskas vardarbības upuri. Mūsu vecāki periodiski mēģināja to dažādos veidos apkarot, bet bez īpašiem panākumiem. Atšķirībā no Paula, kurš kādā brīdī pameta mūsu skolu, mans brālis turpināja tajā mācīties līdz pat 12. klases izlaidumam un ar laiku izlauzās no upura lomas. Daži no brāļa agrākajiem mocītājiem pat kļuva viņam par labiem draugiem. Bet, pirms tas notika, viņa sola biedrene gadiem ilgi bija paliela auguma meitene, vārdā Justīne. Kad nesen biju apmetusies brāļa pusaugu gadu istabā, rakstāmgalda atvilktnē atradu mapīti, kur līdzās citiem suvenīriem bija kaudzīte Justīnes rakstītu apsveikuma kartīšu. "Lai tev laime, lai tev prieks, skolā vienmēr desmitnieks!" tamlīdzīgus pantiņus ar novēlējumiem dzimšanas dienās un Ziemassvētkos virknēja bērnišķīgi neveiklais rokraksts. Es šķirstīju puķainās atklātnītes un kaucu.
Redzēju Paulu stāvam pieturā. Viņš skatījās apkārt, it kā meklēdams kādu. Vai viņš mani pamanīja? Cerams, ka ne. Bet laikam tomēr pamanīja gan. Aizgriezos un sāku pētīt preces kioskā. Mani tikai interesē, ko šeit var nopirkt, sev teicu. Kad biju iepazinusi visu piedāvājumu, aizgāju aiz stūra un gaidīju. Sagaidīju, kad ieradās un atkal attālinājās 7. tramvajs, un tikai tad gāju uz pieturu. Paula tur vairs nebija.
1