Vispirms jānorāda, ka tālākais teksts nav veltīts t.s. politiskajiem jautājumiem. Konteksts ir gadu mijai raksturīgā situācija, kad, ziņu apjomam informatīvajā telpā samazinoties, salīdzinoši savairojas teksti, izteikšos pieklājīgi, alternatīvo zināšanu žanrā. Vēl arī jāpiemin, ka labāk orientējos Krievijas situācijā, ja runa ir par zinātniskās metodes pārstāvju strīdiem ar "alternatīvajiem". Lielākai interesei par Krieviju ir objektīvs pamats, jo kaimiņvalstī ir gan vareni sakuplojusi "alternatīvo zināšanu" ekosistēma, gan vienlaicīgi joprojām pastāv akadēmiskās aprindas, kas uzskata par nepieciešamu ar "alternatīvajiem" dedzīgi strīdēties.
Pieņemu, ka auditorijas mēroga un resursu apmēra dēļ Krievijā batālijas starp zinātni un - paliksim pie šī nedaudz izplūdušā apzīmējuma - viltus zinātni notiek ar vērienu. Piemēram, vesels šovs ir ikgadējās prēmijas "Goda akadēmiķis VRAL" (t.i., samelojās, meloja) piešķiršana. Ļaudis internetā iesaka un balso par kandidātiem, kuri, viņuprāt, konkrētajā gadā publiskā telpā startējuši ar absurdākajiem apgalvojumiem no zinātniskās metodes viedokļa. Ir apbalvošanas ceremonija ar mūziķu piedalīšanos utt. Tāpat Krievijā zinātniskās metodes popularizēšana notiek, tradicionālas publiskās lekcijas pārvēršot par vairāku dienu festivāliem ar ieejas biļetēm un tādiem elementiem kā, piemēram, "citplanētieša mirstīgo atlieku" izgatavošana turpat uz skatuves. Jāsaka, laika gaitā esmu savas domas mainījis un pret šova elementiem zinātniskās metodes popularizēšanā nu izturos labvēlīgāk, bet stāsts nav par to. Stāsts ir par to, ka Krievijā kautiņš starp, tēlaini izsakoties, "enerģētiski pielādēta ūdens" piekritējiem un noliedzējiem norit vētraini jau ilgāku laiku, un te ir ko pamācīties. Tāpēc mani arī interesē regulāri notiekošs pasākums ar, pārtulkojot latviešu valodā, diezgan jocīgi skanošu nosaukumu "Apgaismotāju saiets" ("Sļot prosvetiteļeij"), kura ietvaros starp citām tēmām tiek apspriests arī jautājums par to, vai vispār ir vērts mēģināt pārliecināt "alternatīvo zināšanu" pārstāvi par viņa pozīciju kļūdainumu. Un, ja ir, kā tas darāms.
Dažas piezīmes par tēzēm, kas man subjektīvi likās noderīgas vai vismaz interesantas.
Viens no dalībniekiem aicināja nemēģināt zinātnisko metodi "iepakot" komplektā ar, piemēram, politiskajām vērtībām. Cilvēkam, kurš atzīst klimata izmaiņas, nav obligāti jābūt apgalvojuma "Putins – zaglis!" kvēlam atbalstītājam. Ja tiek prasīta teju vai obligāta kādu politisko uzskatu sazobe ar atbalstu tam vai citam zinātnieku apgalvojumam, tad var nonākt ASV situācijā, kur klimata pārmaiņu fakta atzīšana lielā mērā tiek interpretēta kā piederība liberāļu aprindām. Man šķiet, ka šo tēzi vajadzētu ņemt vērā arī Latvijā, kur indivīda politiskie uzskati tiek nereti nepamatoti paplašināti un vispārināti. Nevar noliegt, ka var būt korelācija starp indivīda politiskajiem uzskatiem un, piemēram, to, kas viņam patīk mākslā vai kā viņš saprot vēstures zinātnes jēgu, tomēr tēze runā par kaut ko citu: ja jūs vēlaties pārliecināt cilvēku par vakcinēšanās nepieciešamību, nav no šī cilvēka jāprasa arī "progresīva" izvēle Saeimas vēlēšanās.
Forumā klātesošie mediķi izvirzīja interesantu tēzi, kas vienkāršotā pārstāstā skan tā: mediķim vissvarīgākais ir pacienta veselība; ja pacients ievēro mediķa norādījumus, tad lai būtu, ka viņš regulāri masē arī savu "trešo aci". Tēzi paplašinot: ja uzdevums ir kādu pārliecināt, ka nav ģenētiski pārāku vai nepilnvērtīgāku nāciju, tad par to ir vērts maksāt cenu, ka šis kāds turpina uzskatīt, ka piramīdas senajā Ēģiptē ir būvējuši "atnācēji no citām galaktikām". Šī tēze gan saskaras ar pretargumentu, ka no zinātniskās metodes viedokļa savdabīgi priekšstati bieži ir savstarpēji cieši saistīti, tos nav iespējams kāda laba mērķa vārdā tā nodalīt un rediģēt. Ja cilvēks ir pārliecināts par ziloņa ilkņa dziedinošajām īpašībām, diez vai viņš atteiksies no šīs pārliecības, ja vienlaicīgi turpinās ticēt tīģera un degunradža kaulu "apslēptajam spēkam". Man nav skaidra viedokļa par šo tēzi/antitēzi. Kaut tādēļ, ka netrūkst piemēru, kad pētnieks ir izcils savā specialitātē, zinātnieks "līdz kaulu smadzenēm", un vienlaicīgi viņam no zinātniskās metodes viedokļa ir savdabīgi priekšstati par citu zinātnes disciplīnu tēmām.
Provokatīvu tēzi izvirzīja kāds matemātiķis, kurš retoriski jautāja, kādēļ vispār ir jāpievērš uzmanība tam, ka kāds līdzcilvēks uzskata, ka, piemēram, Zeme patiesībā ir plakana. Matemātiķa nedaudz cinisko nostāju var formulēt šādi: ja esam godīgi un nesirgstam ar misijas apziņu, patiesībā mūs vajadzētu interesēt tikai tie līdzcilvēku ekstravagantie priekšstati, no kuriem izrietošā rīcība (vai otrādi) apdraud mūs pašus. Paliekot šādas nostājas ietvaros, ja cilvēks uzskata par nepieciešamu regulāri lasīt avīzē savu horoskopu, par to nav jādzirksteļo; uzmanības un debašu vērti ir tādi šī simboliskā līdzcilvēka uzskati, kas apdraud mani un man svarīgo populācijas daļu (piemēram, kādas lipīgas infekciozas slimības fakta noliegšana, apgalvojot, ka tā ir farmācijas industrijas vai, vēl labāk, masonu, izdomājums). Savukārt, ja mēs šādu nostāju noraidām, tad tā mēs arī deklarējam, ka ir kāds lielāks faktu kopums, kura zināšana ir obligāta, lai cilvēks nebūtu "tumsonis". Jautājums: kas ir cilvēku loks, kurš nosaka kopuma apmērus un saturu? Un te, tēlaini izsakoties, īsti vietā runāt pieteicās kāda lingviste, kura vērsa klātesošo uzmanību uz zinātnes – viltus zinātnes sadursmes pārliecīgu reducēšanu uz eksakto un dabaszinātņu tematiku. Sliecos piekrist: dažkārt ar vēsturi saistītas "alternatīvās zināšanas" var radīt ne mazākas vai pat lielākas problēmas nekā, teiksim, labi zināmā stīvēšanās ap "ģenētiski modificēto pārtiku" (pēdiņas te lietotas apzināti, ņemot vērā to, cik dažādi apzīmējums nespeciālistu komunikācijā tiek lietots). Un, ja pieņemam, ka zināšanu – "alternatīvo zināšanu" sadursme ir plašāka par plūkšanos (lai cik pamatotu) ap desmit-piecpadsmit lielākoties ar dabaszinātnēm saistītām tēmām, tad savukārt zinātniskās metodes aizstāvji un popularizētāji pilnīgi lieki skatās ar vieglām aizdomām vai pārākumu uz kolēģiem sociālajās un humanitārajās zinātnēs. Viena no zinātniskās metodes aizstāvju problēmām ir zināma pašizolēšanās "saprāta gaismas nesēju" lociņā.
Nobeiguma vietā: pieļauju, ka daudziem no mums labpatīk domāt, ka "alternatīvās zināšanas" Latvijā nav tik aktuāla problēma kā, piemēram, Krievijā, kur manipulēšanu ar prātiem pastiprina politiskā režīma vēlmes un vajadzības. Lai tā būtu, tomēr nav jābūt mediju patērētājam un ierakstu sociālajos tīklos lasītājam, lai nojaustu, cik nosacīts ir izteikums: "Ikviens kaut cik izglītots cilvēks taču zina, ka…"
0