Foto: "Unsplash"
 
Sleja
25.06.2020

"Ko viņi saprot no reālās dzīves?"

Komentē
3

Neredzu nevienu argumentu, kādēļ tiesības vēlēt pašvaldības nevarētu būt no 16 gadu vecuma.

Pareizāk sakot, argumentus pret vecuma cenza pazemināšanu iedomāties varu, bet man tie neliekas pārliecinoši. Nevis tāpēc, ka es būtu augstās domās par jaunatni, bet vienkārši – sekojot loģikai.

"Sešpadsmitgadīgais nepietiekami orientējas politikā, tādēļ palielinās iespēja, ka viņa balsojums būs impulsīvs." Pirmkārt, es gribētu redzēt kādu adekvātu pamatojumu tam, ka tieši divus gadus vēlāk astoņpadsmitgadīgie pilsoņi par politiku sāk interesēties vairāk un domāt par savu politisko izvēli nopietnāk. Kas to, lūdzu, apliecina? Otrkārt, šāds iespējamais arguments faktiski apgalvo kaut ko pilnīgi absurdu – ka divdesmit, trīsdesmit, piecdesmit un septiņdesmitgadīgie gan labāk pārzina politiku, gan ir mazāk ietekmējami ar polittehnoloģiskām manipulācijām un populismu. Kas, lūdzu, to pierāda?

"Jaunieši nav aktīvi balsotāji, tādēļ nav jēgas cenzu pazemināt." Nevajadzētu jaukt tiesības ar pienākumu. Es varu savas tiesības neizmantot, bet tas nenozīmē, ka man tādas nav jāpiešķir. Tikpat labi varētu teikt – ja balsotāju aktivitāte noslīd zem, piemēram, piecdesmit procentu līmeņa, vēlēšanas vispār var atcelt, jo "jūs taču tāpat neejat balsot!". Tāpat nevajadzētu jaukt kopā jauniešu tiesības balsot un to, ka laiku pa laikam varā tiek ievēlēti gados jauni cilvēki, kuri izrādās "tādi paši kā vecie blēži". Tās ir divas dažādas situācijas, starp kurām nav nekādas cēloņsakarības.

Tomēr visinteresantākais no argumentiem – precīzāk sakot, no tiem, kādus es varu iedomāties – skan apmēram tā: "Kāda šīs vecuma grupas cilvēkiem vispār vajadzība balsot – vairumam bērnu vēl nav (tātad viņi nav izglītības sistēmas pakalpojumu saņēmēji), nekustamo īpašumu arī vairumam nav (tātad uz viņiem neattiecas t.s. komunālie jautājumi), īsi sakot, pieaugušo rūpju nav, tātad nav arī pakalpojumu saņēmēja attiecību ar pakalpojumu sniedzēju." Šāds iespējamais arguments manā ieskatā ir interesants tāpēc, ka atklāj zināmu neoficiālu vienošanos sabiedrībā par to, kas ir "pieaudzis" cilvēks un "pilsonis". Par tādu, acīm redzot, tiek uzskatīti tie, kuriem kaut kas pieder (dzīvoklis, auto, uzņēmums utt.), un/vai tie, kuri ir uzsākuši noteiktas kopdzīves formas. Savukārt pārējie pilsoņi ir "nepieaugušie", tādi nedaudz nepilnvērtīgi sabiedrības locekļi. Šķiet, šādā izkārtojumā kaut ko neloģisku saskata arī "Attīstībai/Par!" (AP), kas iesniedza priekšlikumu par cenza pazemināšanu. Viņi norāda, ka sešpadsmitgadīgais strādāt drīkst, nodokļus maksāt drīkst, kriminālatbildība uz viņu attiecas, savukārt balsošanas tiesības – nē. No šāda domāšanas veida izriet – ja 16–17 gadīgs personāžs nav laižams pie balsošanas urnas, jo ir šaubas par viņa spējām atbildēt par savu rīcību, tad jāatceļ arī citas šai vecuma grupai izvirzītās prasības un dotās tiesības.

Citiem vārdiem sakot, runa nav tikai par regulējuma maiņu un to, vai nākamvasar gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās varēs balsot 16–17 gadus vecie, bet arī par, manuprāt, aizbildniecisku un vienlaicīgi liekulīgu attieksmi pret noteiktu vecuma grupu. Proti, ja mēs pārdomājam t.s. publiskajā telpā bieži dzirdētās tēmas, var secināt, ka politiķi, amatpersonas, eksperti un sabiedrība kopumā par jaunatni domā dienu un nakti. Karstas diskusijas par izglītības kvalitāti; ikviens, kaut pamodināts trijos naktī, spēs izskaidrot, cik būtiski ir, lai Latvijā būtu labas darba vietas "jaunajiem", lai "jaunie" nebrauc prom utt. Vairumā gadījumā šīs rūpes pat nav uzspēlētas, tomēr vienlaicīgi "mēs", "pieaugušie", labāk zinām, kas jādara un kas "jaunajiem" dzīvē ir nepieciešams. Ja drīkst nedaudz paņirgāties, pareizi jau vien ir. Zināt to, kas sievietēm dzīvē nepieciešams, mūsdienās vairs nepiedien, bet kaut kāda grupa, kas nav gluži "bērni" un par kuriem mēs turam vēlīgas "es zinu labāk" rūpes, mums ir nepieciešama pašcieņai. Jebkurā gadījumā rodas sajūta, ka cilvēka vērtību nosaka tas, cik daudz pārdzīvojumu viņš izbaudījis un pats sagādājis citiem, cik "apbružājies dzīvē" viņš ir. Man tas liekas savādi.

Ja ierosinātā vecuma cenza pazemināšana Saeimā tiks noraidīta, tad viens no iemesliem, manuprāt, būs politiķu zināšanu trūkums – par ko ar šo vecuma grupu runāt. Tieši "par ko", nevis "kā". Dažādās tehnoloģiskajās gudrībās politiskās ekosistēmas apdzīvotāji ir ielauzījušies, tādēļ nedomāju, ka politiķus biedē nepieciešamība uzrunāt "jaunos" ar "jaunajiem" saprotamu informatīvo rīku palīdzību. Bet par ko ar šo grupu, sasodīts, runāt, ja ir klusas aizdomas, ka ar to vien, ka politiķis māk lietot sociālās platformas, nepietiks? Raugi, Vējonim, piemēram, pietika uzspēlēt basketbolu un uztaisīt selfiju kopā ar "Prāta vētru", lai manā paziņu lokā esošie vecuma grupas 30–40 pārstāvji teiktu, ka "vispār jau viņš ir tāds normāls džeks". Bet ja nu 16–17 gadus jaunajiem "Prāta vētra" vai pat, teiksim, Porziņģis nav nekāds dižais arguments? Pats dārgais kandidāts – politiķis – var būt gados salīdzinoši jauns, bet, ja par viņu aģitēs visnotaļ cienījamais dakteris Apinis (kā tas notiek šobrīd zaļzemnieka Valaiņa gadījumā Rīgas ārkārtas vēlēšanu kontekstā), tad var gadīties, ka jaunpienākusī vēlētāju grupa par plašām tautām masām labi pazīstamo Apini neko nezina. Atļaušos būt tik riebīgs, lai teiktu, ka cenza pazemināšanas idejas autoriem nevajadzētu iedomāties, ka viņi potenciālo jauno vēlētāju grupu saprot perfekti tikai tāpēc, ka starp AP biedriem ir riteņbraucēji un veģetārās virtuves cienītāji. Jāpiebilst gan, ka manas paša zināšanas par šo grupu ir tieši nulles līmenī, taču es neesmu politiķis un par balsstiesību došanu nelemju, tādēļ manam zināšanu iztrūkumam nav tāda ietekme.

Nepārspīlēsim – ja vecuma cenzs netiks pazemināts, nekas dramatisks, protams, nenotiks. Šajā tēmā mani vairāk interesē tas, kā mēs saprotam paši savu sabiedrību. No vienas puses, mēs labprāt dalām vēlētājus – visbiežāk ar nosodošu nokrāsu. "Purvciems" balso par X, "Īrija" sabalsoja Saeimā Y, "pensionāri" balso par Z utt. Lai arī visbiežāk vēlētāju grupu (tostarp iedomātu) nodalīšana vērtējama ar mīnusa zīmi, tā vismaz apliecina zināmu nojausmu par atšķirīgu interešu pastāvēšanu. No otras puses, lai cik bieži mēs runātu, ka "bērni mūsdienās pieaug ātrāk", mums, acīm redzot, ir grūti akceptēt, ka ir sabiedrības daļa, kurai ir savs skatījums uz pasauli un tas neaprobežojas ar viedtālruņu vidi.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!