Ko varam izlobīt no Kena Kīzija romāna dramatizējuma?

Kopš šī gada pavasarī Dailes teātrī notika Kena Kīzija romāna dramatizējuma "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" pirmizrāde režisora Aleksandra Morfova interpretācijā, izrādi redzējuši jau daudz skatītāju. Tā kā izrādes darbība notiek psihiatriskajā slimnīcā un tajā atspoguļotas psihiatrisko slimnīcu šķietami bezjēdzīgās un autoritārās pacientu ārstniecības organizācijas metodes, gribētos izteikt psihiatra pārdomas par dažām šajā izrādē un romānā skartajām tēmām.

Makmērfijs, kuru Dailes teātra versijā spēlē Artūrs Skrastiņš, ierodas autoritāras ārstniecības pieejas psihiatriskajā slimnīcā un uzsāk dumpi pret absurdām un nevajadzīgām slimnieku kontrolēšanas normām un oficiālo "sistēmu". Tā kā Kens Kīzijs pats strādājis psihiatriskajā klīnikā, skaidrs, ka 1962. gadā publicētajā romānā aprakstītais sižets atspoguļo piecdesmito un sešdesmito gadu psihiatrisko slimnīcu realitāti. Un tās skarbums raksturoja ne tikai padomju psihiatriskās slimnīcas, bet arī tā laika Rietumu valstu (ASV, Anglija, Itālija) hospitāļus.

Sistēma samaļ individualitāti – tāds ir vispārpieņemtais uzskats šīs izrādes kritiķu analīzēs. Izrādes apraksta programmiņā tika pausts, ka rakstniekam Kenam Kīzijam, strādājot psihiatriskajā slimnīcā, veidojas uzskats, ka psihiatriskās slimnīcas pacienti nav slimi, bet tikai neiekļaujas sabiedrības vispārpieņemtajos priekšstatos par pareizu uzvedību. Izrādes galvenais varonis Makmērfijs cīnās pret sistēmas iejaukšanos viņa personiskajā dzīvē, kurā slēpjas viņa kā pacienta gluži cilvēciskās vēlmes. Sistēma izrādās spēcīgāka un viņu samaļ. Daudzi ar "sistēmu" saprot plašāku kontekstu valsts kontroles mērogā.

Varētu domāt, ka pie atziņas par psihiatru nepamatotu pacientu kontroli nonāca Kīzijs pats. Tomēr tas var neatbilst patiesībai. Šādas idejas tajā laikā "lidinājās gaisā" arī pašu psihiatru aprindās. 40., 50. un 60. gados izveidojās daudz psihiatrijas virzienu, kuru pārstāvji bija par reformām un humānistisku attieksmi pret pacientiem. 20. gadsimta pirmajā pusē izveidojās psihoanalītiskā/psihodinamiskā psihiatrija, sociālā psihiatrija, interpersonālā psihiatrija, eksistenciālā psihiatrija, un, visbeidzot, 60. un 70. gados izveidojās virziens 'antipsihiatrija'. Arī antipsihiatrijas pārstāvji paši bija ārsti psihiatri – Ronalds Lengs, Ārons Estersons, Džozefs Berks, Lorens Mošers (visi Lielbritānijā), Deivids Kūpers (vairāk darbojās Francijā), Franko Bazālijs (Itālijā), Tomass Sass (ASV). Antipsihiatrijas virziens iestājās par psihiatriskās ārstēšanas deinstitucionalizāciju – lielu psihiatrisko klīniku slēgšanu vai reformēšanu, akūto psihisko slimību nodaļu izveidošanu vispārējā profila hospitāļos un terapeitisko komūnu izveidošanu. Tā saucamo terapeitisko sabiedrību kustības un kopienu psihiatrijas pirmsākumi meklējami 1943. gadā Birmingemā psihoanalītiķa Vilfrēda Biona vadībā. Terapeitiskā komūna izmantoja grupas analīzes principus (grupas psihoterapijas parodija redzama medmāsas Rečidas izpildījumā, kur pacienta analīze pārvēršas par viņa pazemošanu).

Antipsihiatru teorētiskā platforma balstās tādās premisās kā "šizofrēnija nav slimība, bet pārdzīvojums", "psihisku slimību nav, bet ir tikai sabiedrības stigma", "psihiski slimie ir politiskie disidenti", "oficiālā psihiatrija ir mūsdienu inkvizīcija", "psihiatrija ir kapitālistiskās sistēmas kontroles civilizētāka forma", "psihiskas saslimšanas diagnoze dod legālu iemeslu sociālai kontrolei un apspiešanai", "slimnīca rada pacienta atsvešinātību no sabiedrības", "patiesa brīvība ir tā, kas ārstē". Franko Bazālijs Itālijā izveidoja kustību "Demokrātiskā psihiatrija", kuras mērķis bija sociālās apspiešanas psihiatrisko institūciju destrukcija un "atbrīvošana no cietuma smakas", lai gan viņš atzina, ka psihiskās slimības realitātē eksistē un nav tikai mīts. Dažas terapeitiskās komūnas darbojās diezgan veiksmīgi, tomēr realitātē vairums antipsihiatru projektu izrādījās tikpat utopiski, cik Kena Kīzija un viņa varoņa Makmērfija uzskati.

Cik daudz patiesības ir uzskatā, ka psihiskās slimības ir tikai sabiedrības uzlikta "birka" vai sociālā stigma? Mūsdienu neirozinātnes apliecina, ka psihiskās saslimšanas, piemēram, šizofrēnija un bipolārie traucējumi, nav psihiatrijas izdomāts mīts. Psihiatriskās sistēmas reformas pacienti, atstāti uz ielas, nemaz tik laimīgi nejutās. Rezultātā antipsihiatriskā kustība pamazām izsīka, lai arī tā ierosināja vairākas oficiālās psihiatriskās sistēmas reformas. Tāpat Kena Kīzija idejas burtiskā izpratne mūsdienās ir izplēnējusi.

Kas tad ir "sistēma"? Izrādē "sistēmas" nežēlību reprezentē psihiatriskā medicīnas māsa Rečida. Tieši māsa Rečida reprezentē "sistēmu", nevis pati savus individuālos uzskatus, kurus stingras audzināšanas rezultātā apguvusi savā bērnībā. Šī ir vispārpieņemta interpretācija, lai arī dakteris Spīvijs nepieturas pie šādas dzelžainas stingrības un brīžiem izskatās pēc visai labestīga puiša ar vāju gribu un pārmērīgas alkohola lietošanas radītām problēmām. Visa slimnīcas kārtība ir Rečidas vadīta un, neapšaubāmi, reprezentē svarīgāko ārstniecības un uzvedības kontrolēšanas procesu, bet ārsts psihiatrs ir tikai kā tāds nebūtisks konsultants. Rečida nerespektē slimnieku cilvēciskās tiesības, pazemo tos, skatās uz tiem devalvējoši un it kā no augšas. Neapzināti Rečida neuzskata slimniekus par līdzvērtīgām personībām, lai gan apziņā viņa domā, ka patiesi vēlas to labāko. Mūsdienu sociālās psihiatrijas pētījumi šādu attieksmi, kaut arī neapzinātu, sauc par stigmu.

Kā veidojas stigma? Vai stigma ir "sliktu" cilvēku uzspiests aizspriedums citādi nevainīgam un pasīvam uztvērējam? Kognitīvo zinātņu pētījumi paver citu ainu. Cilvēkus vada intuitīvā grupas morāle, kas ir bioloģiskās evolūcijas veidojums un kas ir motivējošs spēks katra cilvēka prātā. Grupas altruisms sastopams dzīvnieku pasaulē. Ne jau makiavelliskā ārējā kontroles sistēma ir galvenais bieds. Katrā cilvēkā esošā kolektīvā apziņa un zemapziņa jeb grupas morāle pieprasa un slavē katra grupas locekļa altruistisku ieguldījumu kopējā labumā. Grupas morāle nosoda parazitējošu uzvedību – savtīgumu, slinkumu, zagšanu – un cenšas radīt katrā grupas loceklī kaunu vai bailes no grupas atstumšanas. Tāpēc nosodījuma stigmas tiek arī psihisko saslimšanu pacientiem, kuri izskatās fiziski veseli, bet nespēj sniegt pienesumu grupas kopējam labumam. Morāles arhetipiskā funkcija – caur sāpīgajām emocijām panākt, lai cilvēks maina savu uzvedību. Protams, grupas morāles izpausmes individuāli atšķiras. Savu interešu atmešana grupas interešu priekšā arī ir pamatā tam, ka "sistēma" samaļ individualitāti. Indivīds nedrīkst būt savtīgs un domāt par sevi. Ne velti māsa Rečida piesauc vairākumu un domā, ka pārstāv to viedokli. Tā kā grupas morāle savā būtībā ir akla evolūcijas domāšanas programma, tā pārāk nešķiro, vai cilvēks spējīgs reāli mainīt savu uzvedību. Psihoterapeiti sen jau novērojuši, ka psihiski slima cilvēka ģimenes locekļi bieži viņa slimību nopietni neuztver, bet aicina "saņemties".

Kolektīvās morāles stigma nenozīmē, ka psihisks traucējums reāli nepastāv. Eksistē gan slimība, gan stigma kā atšķirīgi fenomeni. Artūra Skrastiņa Makmērfijs ir pārsteigts par pārējo slimnīcas pacientu nevēlēšanos mainīties, riskēt, pieņemt jaunus dzīves izaicinājumus. Vai iespējams, ka cilvēks pats var atteikties no brīvības un izvēlēties pilnībā kontrolētu dzīvi, – tāds ir Makmērfija jautājums. Makmērfija neizpratne izriet no psihiatrisko pacientu iekšējās pasaules nezināšanas. Makmērfijam viss ir pārāk vienkārši. Alkohols tikai veicina izvairīšanos no realitātes apzināšanas. Kā intervijā teica māsas Rečidas lomas atveidotāja Ilze Ķuzule-Skrastiņa, psihiatrisko pacientu pasaulei ir vajadzīgi uzvedības noteikumi, bet haoss padara tos trakus. Psihoterapeiti tam piekristu. Tāpēc, kad izrādes sižetā pacientiem parādās iespēja jebkuram izbēgt no cietuma režīma slimnīcas, neviens no viņiem tā īsti nesteidzas to atstāt. Iegūtā brīvība izvēršas par haotisku eiforisku tusiņu, pēc kura uzbudinātajiem pacientiem ir grūti nomierināties. Dzīves jēgu neviens no viņiem piesolītajā brīvībā un seksa baudā tā arī neatrod.

Iepriekš teiktajam var piebilst, ka uzvedības noteikumi arī ir grupas morāle. Mēs nevaram bez morāles, bet kontrolējošā morāle sagādā mums ciešanas. Tā vai citādi sabiedrības vai grupas vajadzības strukturē katra cilvēka dzīves jēgu. Šī grupas vai sabiedrības uzspiestā indivīda uzvedības strukturēšana viegli iegūst sliktās "sistēmas" izskatu, ja cilvēks ļaujas ātriem intuitīviem un neizsvērtiem, zinātniski nepamatotiem spriedumiem. Ja psihiatriskās ārstniecības persona nav izgājusi savu personīgo terapiju un supervīzijas terapeitisko iemaņu apmācībā, kā tas acīmredzot bija medmāsas Rečidas gadījumā, palīdzības sniedzējs drīzāk identificēsies ar sabiedrības intuitīvās morāles priekšstatiem to neadekvātākajā izpausmē un negatīvi izturēsies pret grupas labumu nevairojošu pacientu, devalvējot viņa pašcieņu. Šādā perspektīvā izrādes paustās idejas joprojām ir aktuālas arī mūsdienās. Mēs visi esam gan savas bioloģiskās evolūcijas, gan savas audzināšanas ietekmēti. Agresija, dusmas un nosodījums ir intuitīvās morāles izpausmes. Reti kurš ikdienas dzīvē ir spējīgs apzināties un apšaubīt paša domāšanas shēmas. Es domāju, ka labākais novēlējums katram izrādes skatītājam, ir uzdot sev jautājumu – vai es pats savā ģimenē nekontrolēju pārējos kā Rečida, vai es neesmu bez sava mugurkaula kā dakteris Spīvijs, vai es spēju sacelties pret netaisnību kā Makmērfijs un vai es māku šo netaisnības problēmu pacelt tādā veidā, lai panāktu reālus risinājumus, kā to neprata Makmērfijs. Izrāde nav tik daudz par psihiatrijas kontroli, cik par to, kas mūs kontrolē pašu galvās.