Atšķirībā no 18. novembra, kad tiek atzīmēts Latvijas pārlaicīgums (vairāk nekā simts gadu ir šķietami neaptverams skaitlis), 4. maijs vēl joprojām ir savāda svētku diena. No vienas puses, maija saule un neatkarības atjaunošanas kopīgā, vēl pavisam nesenā atbildība varētu būt pamats plašiem, aktīviem un saulainiem svētkiem. No otras – 4. maija svinības salīdzinājumā ar 18. novembra atzīmēšanu ir savādi klusas, šķietami neveiklas un neskaidras.
4. maija notikumi, kad Latvijas PSR Augstākā Padome 1990. gadā pieņēma deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu", ir grandiozs Latvijas sabiedrības kolektīvs panākums. 18. novembrī valsti dibināja relatīvi šaura intelektuāļu grupa, kas ar laiku izcīnīja sabiedrības uzticību un "nelokāmo valstsgribu", kas pierādījās Neatkarības kara kaujās, taču 4. maija process ir pretējs – lēnā garā, caur Vides aizsardzības klubu, grupu "Helsinki-86", vēlāk arī Tautas fronti dzima sabiedrības vēlme, izvirzot savus priekšstāvjus, kas pieņēma lēmumu par kolektīvā līguma – valsts atjaunošanas – parakstīšanu. Zināmā mērā tas ir praktisks pierādījums tam, kā Tomass Hobss un pēc viņa Džons Loks aprakstīja valsts dzimšanu. Nekad agrāk un arī nekad pēc tam nav bijusi redzama tik iespaidīga sabiedrības politiskā līdzdalība.
Meklējot iemeslus, kāpēc 4. maijs nespēj iedzīvoties latviešu nacionālās identitātes pamatā, jāieskatās gan politiskos, gan sociālos faktoros. No vienas puses, tas ir saistīts ar pietāti pret Latvijas valstiskumu un Latvijas sabiedrībai raksturīgo tieksmi valsts svētkos cienīt un pieminēt – galu galā nedēļa starp 11. un 18. novembri, starp lielāko Latvijas Armijas uzvaru un valsts dibināšanas svētkiem, tomēr ir novembra tumsas, svecīšu un svinīgu koncertu laiks. 4. maija saulainums, neatkarības atgūšanas process, kurā tika iesaistīti ļoti daudzi, taču cīņa un bailes ilga tik īsu brīdi, nedodot iespēju klusai un pieminošai svētku tradīcijai, traucē attīstīties ierastajam "pieminēšanas" motīvam.
Latvijas sabiedrībai, kas pieradusi atzīmēt bojā gājušos un kritušos vai jau sen aizsaulē aizgājušos, atzīmēt 4. maiju nozīmē apsveikt vēl dzīvi esošos Latvijas iedzīvotājus, kas atrunājas, ka "ir bijuši vieni no daudziem". Arī 1990. gada tuvums traucē romantizēt notikumu gaitu – daudzi, kas šajās dienās bija aktīvi un cerēja uz zaļāku nākotni, vīlās deviņdesmito gadu kapitālisma un politisko mahināciju vidē. Daudzi no tiem, kam bijusi nozīmīga vieta Latvijas neatkarības atjaunošanas gaitā un nākamajā desmitgadē notikušajos politiskajos procesos (it īpaši jautājumā par Krievijas armijas izvešanu), – Guntis Ulmanis, Ivars Godmanis, Anatolijs Gorbunovs, Valdis Birkavs un citi – ir atstājuši neviennozīmīgu un daudzējādā ziņā problemātisku politisko mantojumu, kas traucē novērtēt šo cilvēku ieguldījumu un šī laika nozīmi Latvijas valsts tālākajā liktenī.
Pirms diviem gadiem, atzīmējot trīsdesmito gadskārtu, kopš 1990. gada 4. maijā tika pasludināta Neatkarības deklarācija, valsti bija pārņēmis pirmais nopietnais Covid-19 vilnis. Toreiz, pārdomājot pieredzi, ko mums sniegušas šīs trīs desmitgades atjaunotā valstī, neviļus radās sajūta, ka sabiedrība atjaunotajā valstī ir ļoti, ļoti jauna, nevis simtgadīga; demokrātiskā tradīcija, sociālā un ekonomiskā atbildība vēl joprojām ir īpašības, kas mums visiem jāapgūst. Laikā, kad cīņa ar pandēmiju prasīja kolektīvu pilsonisko aktivitāti un atbildību, bija grūti iedomāties, cik ļoti būs mainījusies pasaule pēc diviem gadiem un kādus filtrus politiskajai prizmai uzliks notikumi Ukrainā.
Ukrainas notikumi parāda pavisam citādu mūsu realitātes prizmu, caur kuru nepieciešams pārvērtēt savus panākumus pēdējo divdesmit trīsdesmit gadu laikā – nepieciešams beidzot atzīt, ka ir izdarīts labs darbs. Protams, var atrast daudzas nepilnības, kļūdas un pat noziegumus privatizācijas, ekonomiskās un sociālās drošības vides veidošanas gaitā, taču ir izdarīts viens liels un nozīmīgs darbs: ir ne tikai atjaunota valsts neatkarība, bet arī panākta tās droša eksistence. Šis bija darbs, kas ir visas sabiedrības panākums – kamēr politiskajā līmenī norisinājās karstas diskusijas par Krievijas armijas jautājumu, vāji apbruņotā, taču ļoti motivētā Zemessardze bija sabiedrības kolektīvās "valstsgribas" nesēja haosa un pārmaiņu laikā. Bija vajadzīgi tikai 14 gadi, lai no PSRS okupācijas varas kontrolēta, komandekonomikas un dažādu sociālās vides kropļojumu piepildīta valsts modeļa Latvija kļūtu par pilnvērtīgu Eiropas valsti, kuras ekonomisko stabilitāti nodrošina Eiropas Savienība, bet militāro – NATO.
Turpretī, piemēram, Moldova, Gruzija, Ukraina un Armēnija, kur ar lielāku vai mazāku Krievijas iesaisti pēdējo piecpadsmit gadu laikā notikuši militāri konflikti, ir valstis, kurām neizdevās pilnībā panākt Krievijas armijas izvešanu – palika vai nu t.s. "iesaldētie konflikti" vai militāras bāzes Krievijas aizsardzības interešu nodrošināšanai. Šīs Krievijas maigās un cietās varas šūniņas kalpoja par bāzi, no kuras attīstīt tālākus, daudz nopietnākus militāros un politiskos konfliktus. Tādas varēja būt arī Latvijā, piemēram, Skrundā vai Liepājā.
Raugoties uz karu Ukrainā, mainās prioritātes. Par spīti tam, ka esam daudz mazāki nekā Ukraina un Liepājas osta ir neaizsalstošs logs uz Eiropu, mums pagaidām ir izdevies izvairīties no kara ar Krieviju. Tas ir bijis iespējams, tikai un vienīgi pateicoties visas sabiedrības, mūsu, lēmumiem vēlēšanās, referendumos un citās pilsoniskās aktivitātēs, kas stiprināja Latviju kā neatkarīgu valsti. Šis ir mūsu sasniegums, kura dēļ 4. maijs ir nevis diena, kad atzīmējam pagātnes panākumus, bet svinam izdošanos šodien, šeit un tagad.
1