Foto - Inga Plūme
 
Ar bērniem
29.12.2014

Ko mēs redzējām mēness dārzā

Komentē
0

Recenzija par Dirty Deal Teatro izrādi "Mēness dārzā"

Pirmizrāde: 2014. gada 8. novembrī

Režisore: Inga Tropa

Kad devos uz "Dirty Deal Teatro" skatīties Ingas Tropas režisēto izrādi "Mēness dārzā", kas tapusi pēc Kārļa Skalbes pasakām kā aktieru, scenogrāfu, gaismas un skaņas mākslinieku kopprojekts un domāta "jauniešiem no 14 gadu vecuma", gaidīju, ka tas būs kārtējais mēģinājums iebarot nelasošajiem pusaudžiem obligāto literatūru. Atcerējos pati savas attiecības ar Skalbi – gan to, kā agrā bērnībā raudāju par "Kaķīša dzirnaviņām", gan arī to, kā mēdzu vienkārši atslēgties, kad vecāki lasīja priekšā "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties" vai "Bendes meitiņu". Arī vēlāk, lai gan Skalbes pasakas izlasīju un zināju, ka tās ir skaistas, tomēr, godīgi sakot, otrreiz pārlasīt man tās negribējās. Pat ja tiek pāri jaunus cilvēkus bieži vien iemidzinošiem aprakstiem, kurus ar visu izkopto valodu un estētiku par dinamiskiem gluži nenosauksi, un pieslēdzas smalkajam stāstījumam, tad pasakas izraisītās skumjas ne visai gribas izjust vēl un vēlreiz.

Nez, nez kā viņi tās iebaros mūslaiku pusaudžiem, pie sevis īgni domāju. Lai novērtētu metodes iedarbīgumu uz mērķauditoriju, līdzi aicināju sešpadsmitgadīgo dēlu Marģeru. Mums bija stāstīts, ka izrādei esot laba scenogrāfija – tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc dēls piekrita nākt (Marģers ir mākslas skolas audzēknis). Šai sakarā izjutu vieglu neizpratni, ienākot telpā ar putekļainu gaisu, kurā uz nosacītas skatuves atradās četras plakanas kastes, turklāt uz vienas peļķītē pilēja ūdens no griestiem, bet dibenplānā rēgojās kaut kādi žagari. Skepse pastiprinājās, kad iznāca četri aktieri ar grāmatām un sāka skaļi lasīt priekšā. Šķiet, ievadā bija kaut kas sapņains – īsti neuztvēru.

Taču nākamās ainas laikā, kad no kūdras kaudzes, kas piepeši slējās no vienas kastes, ņēma un izrakās kāda būtne, man no pārsteiguma atvērās mute. Kā noburta nosēdēju visu mazliet vairāk par stundu garo izrādi – koncentrētu uzmanību, notiekošajam piekaltu skatienu. Lai gan arī turpmāk kāds no aktieriem paralēli kolēģu darbībām lasīja priekšā un kopumā tika pilnībā vai daļēji nolasītas vairākas pasakas, visa mana skepse pret paņēmienu un aizspriedumi pret Skalbi piepeši pazuda. To vietā ar katru pasaku manī izgaismojās kāda aizmirsta iekšēja telpa, atvērās durvis, kuras ikdienā nevirinām, jo tas ir mazliet sāpīgi.

Silta tumsa

Kā izrādes veidotāji to panāca? Ko aktieri, gaismotājs un skaņu mākslinieks īsti darīja? Kā atklāja scenogrāfu un režisores iecerēto? Skaidrs, ka katra pasaka netika izrādīta kā maza ludziņa. Ar Skalbes pasakām tas arī praktiski nav iespējams, jo to sižets, kā jau minēju, nav necik aizraujošs, un daudzas vietas, parādot burtiski, izskatītos smieklīgas. Aktieri gan pārmaiņus iemiesojās tēlos, kādam no kolēģiem tikmēr tēlojot teicēju, taču, par laimi, notiekošais nebija lasītā teksta ilustrācija, bet gan veidoja atsevišķu mākslas darbu, kas izrādē funkcionē, sajūgts ar paralēli priekšā lasīto, taču ir baudāms arī pats par sevi, tāpat kā katra pasaka ir lasāma arī mājās.

Praksē tas izpaudās kā vizuālu un kinestētisku performanču sērija, kurās ir svarīgas gaismēnas, ķermeņa plastika un izmantotā materiāla (piemēram, audums vai dubļi) raksturs. Četras kastes izrādījās atveramas un slēpa sevī kādu pirmelementu – zemi, gaisu, uguni un (mālainu) ūdeni, kas attiecīgajās performancēs tika izmantots kā tēls. Tomēr šis dalījums nebija uzbāzīgi shematisks, bija arī atkāpes un iziešana ārpus katras kastes robežām, kā arī atsevišķās pasakās attiecīgā elementa klātbūtne nebija tik jūtama. Patiesībā pēc elementu principa veidotā struktūra te vispār nebija galvenā, tomēr aktieru darbošanās ar kūdru/zemi, aizdedzināmu vielu/uguni, ūdeni, augiem, dūmiem un pūkām izskatījās organiska un pārliecinoša, veidojot dzīvu, kustīgu gleznu, kas nedaudz smaržoja un izraisīja vēlmi pieskarties. Šajā kontekstā man radās iebildumi vienīgi pret vēlāk mājās konstatētajiem kvēpiem degunā.

Izrādēs, kuru pamatā nav luga, bet kuras ir veidotas, izmantojot dzeju, vēstules, vai – kā šoreiz – pasakas, tekstuālā materiāla atsevišķie fragmenti parasti tiek sakārtoti, lai gan nosacītā, tomēr dramatizējumā. Šajā gadījumā "sižeta" attīstība bija izvēlēta vienkārša un universāla – dzimšana ("Milzis"), mīlestība ("Ceriņa krūms"), kaislība ("Ezerieša meita"), pārtapšana ("Bendes meitiņa") un nāve ("Dvēseļu dārzs", "15") – katrā no lielajiem notikumiem ietverot arī pārējos ("Milzī" figurē arī pārtapšana; "Ceriņa krūmā" – nāve). Taču šo kopējo "stāstu", tāpat kā pirmelementu struktūru skatuves iekārtojumā, līdz galam apzinājos, tikai vēlāk pārdomājot izrādi. Pašā procesā guvu galvenokārt estētisku baudījumu, kā arī dvēselisku atvēršanos, kas izrādes pēdējā trešdaļā, tā ap Izmisuma atjāšanas laiku "Bendes meitiņā", pārtapa īstā katarsē. Šķiet, arī šis kāpinājums bija rūpīgi paredzēts – ja, milzim izrokoties no kalna, diviem draugiem pie uguns diskutējot par attieksmi pret dzīvi vai Ezerieša meitai atguļoties ūdenī, skatītājs var izjust maigu aizkustinājumu, tad bendes meitiņas gaitas vai mammas pārvēršanās par bērzu jau liek te raudāt, te sastingt. Taču seko vēl kāds pārsteigums – nāves tēma, kas vijas cauri visai izrādei, tiek izspēlēta arvien jaunā līmenī, un pasaka "15" jau ir groteski ironiska, tā liek atcerēties sektām raksturīgus un citus līdzīgus masu psihozes mehānismus, līdz raudāšana pāriet konvulsīvos smieklos.

Arī līdzpaņemtā mērķauditorija, proti, Marģers, jautāts par viņa iespaidiem, atzinīgi novērtēja vizuālo risinājumu, kā arī saistīja redzēto ar viduslaikiem un dažām Ingmara Bergmana filmām, piemēram, "Septītais zīmogs". Viņš arī izteicās, ka Skalbes pasakas esot "slimas", taču tas, kā izrādījās, bija domāts atzinīgi, jo, kad kā izskaidrojumu minēju romantismu un tam raksturīgo gremdēšanos sapņu pasaulē un koncentrēšanos uz nāvi, dēls piekrītoši māja un atzina, ka acīmredzot viņam romantisms patīkot.

Tomēr man nav ne jausmas, ko tieši viņš vai, vēl jo vairāk, citi, man nepazīstami jaunieši, īsti saredz šajā izrādē vai sadzird Skalbes pasakās, jo es pati taču to visu uztveru saskaņā ar saviem priekšstatiem. Neesmu arī tik pārliecināta, ka izrāde vislabāk atbilst tieši jauniešiem, jo augstprātīgi iedomājos, ka dzīves pieredze palīdz uztvert šo mākslas darbu. Tā kā man pēdējā laikā ir kļuvis īpaši aktuāli sadzīvot ar skumjām, tiecos piekrist Maijai Uzulai-Petrovskai, kura raksta, ka "pasaule, kādu to redzam "Mēness dārzā", ir sāpju pilna, bet vienlaikus brīnišķīga. Tā ir tumša, bet silta un apņemoša, tādējādi drīzāk mudinot nevis uz pusaudzisku dumpi, bet gan uz pieņemšanu un samierināšanos". [1] Lai kāda būtu mana pieredze, es toties vairs nevaru izvērtēt, kā redzēto uztver cilvēks, kuram daudzas dzīves šķautnes tikai sāk atklāties un kurš pirmo reizi sastopas ar iemīlēšanos, sāpēm un zaudējumiem. Tomēr galvenais, lai jaunie cilvēki to vispār uztver, – un ticu, ka izrāde "Mēness dārzā" aizkustina jebkuru skatītāju neatkarīgi no viņa sagatavotības pakāpes.

[1] Uzula-Petrovska, Maija. Silta tumsa. kroders.lv, 24.10.14. (Piebildīšu, ka Maijas profesionālās un nedaudz kritiskākās recenzijas lasīšanu atliku, līdz biju formulējusi savas, lai gan izglītota, tomēr "vienkāršā" skatītāja domas, jo šoreiz nolūks bija tieši dokumentēt izrādes radīto iespaidu.)

Print

Anna Auziņa

Anna Auziņa ir četru dzejas krājumu autore, kas raksta arī prozu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!