Vienlīdz talantīgi, erudīti un droši vien cilvēciski jauki "radošie" apstākļos, kad viņu valsts rīkojas noziedzīgi, reaģē dažādi.
Reti, bet gadās, ka autors ir samērā izdevīgā pozīcijā, lai komentētu kādu "aktuālo tēmu" informatīvajā telpā (vai vismaz viņam pašam tā liekas). Ņemot vērā, ka manas zināšanas par teātri sniedzas līdz 19. gadsimtam, bet ne tālāk, es varu ar tīru sirdsapziņu teikt, ka no manas puses būtu vienkārši nejēdzīgi kaut ko izteikties par gada aktrises balvas pasniegšanu Čulpanai Hamatovai, kas izraisījusi zināmas diskusijas publikā. No otras puses, es proporcionāli ļoti daudz laika pavadu, lasot internetā krievu valodā dažādus kultūrai un zinātnei veltītus resursus, ko veido vai nu Krievijā palikušie, vai no šīs valsts aizbraukušie cilvēki. Rezultātā neizbēgami redzu dažādus, atšķirīgus t.s. radošo cilvēku uzvedības modeļus, reaģējot uz pašu valsts īstenoto politiku.
Citiem vārdiem sakot, ja nu "Spēlmaņu nakts" balva atkal ir izraisījusi viedokļu apmaiņu par mūžseno tēmu "kultūra un politika" (vai otrādi), tad varbūt noder īsi un, protams, subjektīvi šo uzvedības modeļu apraksti.
Visdīvaināko un man subjektīvi nepatīkamāko iespaidu rada t.s. biezie, literatūrai veltītie žurnāli ("Novij Mir", "Ņeva", "Zvezda" u.c.), kas apkopoti un vairumā gadījumu bez maksas lasāmi resursā "magazines.gorky.media". Rodas iespaids, ka nekāda kara vispār nav. Distancēšanās no realitātes ir tik nepārprotama, ka, piemēram, iepriekš man tīkamais "Prosodia", kas izcēlās ar pievēršanos arī citu tautu un valstu literatūrai, pēdējo numuru vēsā mierā (atvainojiet par žargonu) veltījis tēmai "Krievu poētiskais kanons". Nu, viss skaidrs.
Skaidrāku pozīciju pauž resurss "spectate.ru", kas pretendē uz zināmu elitārismu (gari teksti, liela uzmanība filozofijai utt.). Tomēr, atklāti sakot, nedaudz tracina resursu autoru ideja, ka tādi materiāli kā "Hanna Ārente: vara un vardarbība", "Agambēns, Benjamins un vardarbības vienaldzība" intelektuāli izsmalcināti, "caur puķēm", signalizē par autoru nostāju. Un ar to pietiek. Tā teikt, mēs nenolaižamies "šodienā", mēs reflektējam par cilvēka un varas dabu vispār.
Jau drīz pēc Krievijas iebrukuma sākuma resurss "gorky.media" ikvienai publikācijai sāka pievienot šādu ievadtekstu: "Kopš 2022. gada 24. februāra mēs visi saskaramies ar uzbrūkošu barbarismu, vardarbību un meliem. Šādā situācijā ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt kaut kultūras atliekas un atbalstīt humānisma vērtības – tostarp Krievijas nākotnes vārdā. Tādēļ redakcija turpina runāt par grāmatām, atgādinot lasītājiem, ka pasaulē joprojām ir vieta domai un izdomai." Varētu teikt, ka šeit attieksme formulēta vēl nepārprotamāk, autori arī tiešāk norāda uz līdzībām, publicējot tekstus par, piemēram, nacistisko Vāciju vai Japānu pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Lai gan, protams, var jautāt, vai, teiksim, akadēmiski labi nostrādāto tekstu cikls "Kā lasīt senkrievu literatūru", lai cik interesanta būtu tēma, "negriež ausī" pašreizējos apstākļos. Kopumā – cik saprotu, šie Krievijā palikušie cilvēki cenšas runāt par kultūru, puslīdz labi saglabājot arī pašcieņu.
Interesants gadījums ir resurss "sysblok.ru", kas veltīts ne tikai neirotīkliem un t.s. mākslīgā intelekta tēmām, bet arī digitālajām humanitārajām zinātnēm. No vienas puses, ja autori pievēršas tādiem jaunumiem kā "digitālais Tolstojs" un līdzīgi, rodas iespaids, ka viņi cenšas noturēties jau minēto t.s. biezo žurnālu pozīcijā. No otras puses, materiāli par meklētājsistēmu statistiku, kas veltīti tam, cik, piemēram, bieži Krievijas iedzīvotāji tīmeklī meklē padomus, kā notēlot šizofrēniju vai relatīvi nekaitīgi salauzt sev roku, par resursa nostāju varbūt liecina bezkaislīgi, toties spilgti.
Visbeidzot ir tādi Krievijas cilvēku veidoti resursi, kas ne tikai neslēpj savu attieksmi pret Putinu un karu Ukrainā, bet arī cenšas kaut ko darīt lietas labā. Vairumā gadījumu gan šāds modelis ir tiem resursiem, kuri no Krievijas jau paši devušies prom vai aizdzīti, "pateicoties" tiem piekarinātajām dažādām "ārvalstu aģentu" un tamlīdzīgām birkām. Te spilgts piemērs ir "syg.ma", kas regulāri publicē rekomendācijas par to, kā iesaistīties varai nepārprotami nepatīkamās nevalstisku organizāciju un grupu aktivitātēs, vākt un pašiem ziedot naudu utt. Ne mazāk demonstratīvi ir tas, ka kopš iebrukuma sākuma resurss regulāri publicē tekstus ukraiņu valodā, vedinot savu lasītāju vismaz mēģināt apgūt šo valodu. Minētajā resursu grupā mazliet nostatus ir resursi (piemēram, "residesustain.art"), kas objektīvi izveidojušies samērā nesen, jo tie ir veltīti no Krievijas aizbraukušajiem māksliniekiem, dzejniekiem utt. Te gan nedaudz traucē tas, ka aizbraukušie/aizbēgušie nereti ir tik juceklīgā intelektuālā un emocionālā stāvoklī, ka labprātāk vēlas runāt tieši par savu likteni un nākotni. Visbeidzot ir tādi resursi, piemēram, literatūrai veltītais "articulationproject.net", kas drīz pēc 24. februāra vienkārši paziņoja, ka šādā situācijā turpināt strādāt nevar, un darbību pārtrauca.
Šis ļoti īsais un neizbēgami subjektīvais resursu pārskats liecina, ka, mazliet vienkāršoti izsakoties, vienlīdz talantīgi un zinoši "radošie" apstākļos, kad "tava valsts" rīkojas noziedzīgi, reaģē dažādi. (Turklāt es te nemaz nerunāju par tiem alternatīvi apdāvinātajiem, kuri iekļāvušies Kremļa propagandas mašinērijā.) Tādēļ acīmredzot ir lieki iedomāties, ka ir viens, mūsuprāt, pareizais attieksmes modelis, no kura atkāpes nav pieļaujamas. Taisnības labad arī jāpiebilst, ka tā Krievijas intelektuālās elites daļa, kas apzīmējama ar vārdu "zinātnieki", diemžēl uzvedas vēl nesaprotamāk nekā "radošie". Neuzsākšu vēl vienu resursu pārskatu, bet starp diezgan daudzajiem, ko ikdienā lasu par dabaszinātnēm, vienīgi "nplus1.ru" drīz pēc kara sākuma kādu laiku vizuāli resursu veidoja tikai melnbaltās krāsās, bet tad laikam gan kāds cilvēkiem pastāstīja, ka tā rīkoties nav veselīgi, un nu viss atkal zaigo un laistās. Nezinu pat, ko teikt. Skaidrs, ka astrofizikas vai molekulārās bioloģijas likumsakarības nemainās atkarībā no Kremļa vai pat Krievijas visas sabiedrības plānprātības, tomēr neslēpšu, ka tik ļoti augsti ziloņkaula torņi man šķiet neglīti.
Šī teksta virsrakstā minētais laika periods – 2008. gada augusts – saistīts ar vēl kādu subjektīvu atziņu. Proti, vadoties pēc diezgan vienkāršas loģikas, domājošiem cilvēkiem Krievijā jau pēc Krievijas agresijas pret Gruziju vajadzēja būt skaidram, kurp viņu valsts virzās,. Manā rīcībā, protams, nav statistikas, tomēr noprotams, ka diezgan vienkāršā loģika nostrādāja ļoti maz. Lielai daļai tā īsti nenostrādāja arī 2014. gadā. Kaut kas "pieleca" 2022. gadā. Pārāk vēlu? Ļoti viegli spriedumos pašam ierindoties brīnišķīgajā kompānijā "pēc kaujas visi gudri". Protams, bija cilvēki, kuri jau tad, kad Putins bija tikai Krievijas premjers, bija noraidoši pret šo personāžu. Citi sākotnēji nebija. Strīds tātad ir par to, cik piedienīgi ilgi ir šis "sākotnēji", vai ne?
Nedaudz amizantā kārtā šī tēma parādās vēl kādā novembra mēneša "skandālā" – Ukrainas pilsone, dziedātāja Svetlana Loboda, kas šobrīd dzīvojot Latvijā, Lietuvā būšot t.s. nevēlamo personu sarakstā. Loboda uzstājās Krievijā arī pēc Krimas okupācijas 2014. gadā un vispirms, starp citu, tādēļ izpelnījās zināmus ierobežojumus pašā Ukrainā. Par šiem ierobežojumiem savukārt ironizēja kāds Volodimirs Zelenskis – tolaik "Kvartal 95" vadošais komiķis. Es domāju, ka Loboda līdz pat 2022. gada 24. februārim patiešām bija nostājas "dzīvosim draudzīgi, kā brāļu tautām pienākas" piekritēja. Pēc 2022. gada 24. februāra viņa koncertē, vācot līdzekļus Ukrainai. Kaut kā par vēlu "pamodās"? Ļoti iespējams, bet vispār es kā Latvijas pilsonis nejūtos īsti tiesīgs svērt un mērīt, kā pēdējo desmit gadu laikā bijis pareizi justies Ukrainas pilsonim. Tomēr acīmredzot ir tā – un te piesardzīgs mājiens Hamatovas virzienā –, ka ir velti sagaidīt, lai mēs vienmēr spētu novērtēt, "kas ir kas", uzreiz, lai mēs nekavējoties spētu atteikties no pierastā (statusa, materiālā komforta) par labu, kā teica klasiķis, nedzīvošanai melos.
*Krievijas—Gruzijas karš (2008) — Vikipēdija (wikipedia.org)
1