Rakstot šīgada pirmo "Satori" redakcijas sleju, jūtos divējādi – žurnālam priekšā ne tikai jauns laika nogrieznis, bet arī pārmaiņas, un, kā tas mēdz būt, šis brīdis ir biedējošs un patīkami satraucošs vienlaikus. Esam izziņojuši konkursu "Satori" galvenā redaktora amatam, un, kliedējot bažas, varu apliecināt, ka konkurss patiešām atvērts visiem un tā rezultāts nav iepriekšnoteikts – vairāk par vakanci iespējams izlasīt šeit.
Taču žurnāla darbs neapstājas un arī šogad turpināsim iesākto: uzmanīgi sekosim Krievijas karam Ukrainā un publicēsim ukraiņu autoru esejas, sarunas, stāstus un dzeju, lai neļautu Krievijas radītajai brūcei aizvilkties un mūsu uztverei notrulināties. Turpināsim sekot Latvijas ģimeņu cīņai par līdztiesību. Turpināsim sarunāties par problēmjautājumiem Latvijas kultūrā un sabiedrībā, izdot grāmatas un aicināt lasītājus tikties ārpus ekrāniem.
Tāpat arī šogad rakstīsim par teātri, kino, mākslu, mūziku un literatūru. Strādājot "Satori", kā vienu no mūsu mazās un elastīgās komandas priekšrocībām vienmēr esmu novērtējusi iespēju vērst žurnāla fokusu uz sev pašai svarīgo, tāpēc šajā slejā gribu minēt dažus no mākslas notikumiem, kuru dēļ turpmāko gadu gaidu ar nepacietību un par kuriem centīšos vēstīt arī "Satori".
Viens no maniem spilgtākajiem iespaidiem pērn bija Venēcijas mākslas biennālē uzvarējušās operas "Sun&Sea" izrāde Viļņā, par ko rakstīju gada beigās, tāpēc šogad esmu apņēmusies tuvāk sekot mākslas dzīvei kaimiņos. Piemēram, notikums, ko gaidu ar piesardzīgu prieku, ir Roberta Vilsona izrāde "Dorians", kas tapusi pērn Kauņas – Eiropas kultūras galvaspilsētas – programmas ietvaros, bet joprojām ar titriem angļu valodā skatāma tepat, dažu simtu kilometru attālumā. Apzinos, ka Vilsons droši vien arī Lietuvā strādājis pēdējo gadu laikā izslīpētajā, bet jau paredzamajā formā, taču viņa fantāzijas pasaule arvien ir valdzinoša. Starp citu, uz Lietuvu ir vērts braukt teātra tūrismā – gan Kauņā, gan Viļņā regulāri skatāmas arī citas izrādes ar angļu subtitriem, piemēram, Nacionālais drāmas teātris ārvalstu skatītājiem piedāvā virkni ietudējumu, tostarp arī divas Latvijas skatītājiem pazīstamā Oskara Koršunova izrādes.
Vairākus notikumus šogad gaidu arī Latvijas teātrī, piemēram, Kairiša "Brandu" ar Ievu Segliņu titullomā, Ulda Tīrona izrādi pēc Gogoļa motīviem Jaunajā Rīgas teātrī un gruzīnu režisora Data Tavadzes versiju par Brehta "Kaukāziešu krīta apli" Dailē, bet īpaši intriģējoša ir gan pagaidām tikai VKKF konkursa rezultātos nolasāmā Paulas Pļavnieces un Kārļa Vērdiņa iecere šosezon veidot izrādi par vienu no centrālajām figūrām holokausta īstenošanā Latvijā, nacistu virsnieku Viktoru Arāju.
Arī kino ir, ko gaidīt – jau februārī uz lielajiem ekrāniem nonāks Ināras Kolmanes veidotā Noras Ikstenas romāna "Mātes piens" ekranizācija, taču īpaši ceru šogad kinoteātros redzēt Lienes Lindes pirmo pilnmetrāžas spēlfilmu "Melnais samts". Spriežot pēc VKKF konkursa rezultātiem, nākotni gaišāku padara arī gaidāmais literatūrā – "Satori" autora un drauga Iļjas Marijas Boļšakova debijas grāmata un jauns Ingas Gailes romāns, rudenī iznāks Ievas Lešinskas jaunais "Ulisa" tulkojums. Turklāt mēles melš, ka savu otro grāmatu pieaugušajiem sarakstījusi arī Daina Tabūna, kas man personīgi ir šobrīd visvairāk gaidītais notikums literatūrā.
Ir skaidrs, ka arī šis būs gads, kad mūsu dzīvē ikdienas normalitāte eksistēs dīvainā sintēzē ar kara realitāti tepat blakus, tāpēc visvairāk gaidu, ka kultūras nozare turpinās būt tā, kas neļauj padoties ne komfortablai vienaldzībai, ne paralizējošai bezcerībai. To arī novēlu gan mums, gan jums.
0