Par Jāņa Einfelda romānu "Svētlaimīgo zeme" ("Dienas Grāmata", 2020).
Lasītājs, kas ir kaut nedaudz pazīstams ar rakstnieka Jāņa Einfelda prozu, visdrīzāk zinās, ka lielākoties viņa darbi piedāvā neierobežotu lasījuma iespēju, atstājot literatūras patērētājam plašu fantāzijas, uztveres un pēcizlasīšanas refleksijas lauku, kurā klaiņot un varbūt arī apmaldīties.
Tātad – Latavas teritoriju apdzīvo visādas mazas, ķildīgas ciltiņas, kas savā starpā nemitīgi dala teritorijas, dreļļus, medījumus, sievietes, varu un tā tālāk. Nekādi patīkamie šie ciltiņu pārstāvji nav – noļekuši, rupji, vardarbīgi, diezgan māņticīgi, jā, kādi tad vēl? Visādi – Einfelds romāna lappusēs mums ceļ priekšā raibu raibo publiku, sev tipiski nevienu īpaši neizceldams un līdz ar to atstādams lasītāju, kurš alkst līdzpārdzīvot galvenajam varonim un kopā ar viņu iziet kara un sirenieku gaitas, ar garu degunu (varbūt "Svētlaimīgo zemē" varētu atrast vienu nosacītu galveno varoni, bet par to mazliet vēlāk). "Svētlaimīgo zemi" var lasīt kā mitoloģisku pasaku, kura pieblīvēta ar dažnedažādiem literatūras tēliem un simboliem – nu, piemēram, lācis, kas sargā jaunavu, vai Staburadze, vai cūkgans Matīsiņš. Nemaz nerunāsim par Zemgalijas princesi, bajāriem, karotājiem un citiem spilgtiem personāžiem, no kuriem teksts mudžēt mudž. Einfelda smadzenes spēj mūs aiznest tajā vietā un tajā brīdī, kad mazie cīnītāji skatās cits uz citu kā uz līdzīgiem, bet ar atšķirīgu ciltspiederību un savādu burvestīgu spēku apveltītiem, spējīgiem cīnīties ne tikai savā starpā, bet vienlaikus arī ar Zobenbrāļu ordeni, kas tajā brīdī iekaro Latavas teritorijas. Pēc šī atstāsta gandrīz vai sanāk, ka "Svētlaimīgo zeme" būtu turama grāmatplauktā netālu no Laimoņa Pura, Jāņa Lejiņa vai Valda Rūmnieka un Andreja Miglas darbiem, vai ne? Nu jā – ieliekama plauktā tomēr tikai kā pasaka, bet ne kā Latvijas senatni atainojošs puslīdz reālistisks romāns, kas uzņēmis tautas kolektīvās zemapziņas pieredzi, kuru kāds ir fiksējis it kā caur saviem sapņiem.
Nu, varbūt šajā pasakā ielasāma skaudra mūsdienu analoģija vai, teiksim, vispārēja cilvēcei veltīta simbolika, pat ja nevar zināt, vai "karognesējs būs cilvēks" (8. lpp.). Nekāds simpātiskais portrets tas nekādā gadījumā nav – nekas saprātīgs no tās cilvēces nav palicis, karadraudzē vienvienīgi pastarīši, pa kādam zavētājam, bet tos, kas jauši vai nejauši iemaldās svētlaimīgo zemē, padzen ar uguni un zobenu. Un tad par galveno tēlu varētu uzskatīt Silarozi, kas romāna lasītāju sveic, kā Kurbads līdz viduklim iestidzis zemē, par dārgu svētumu tur savu cirvi, nobeidz stirnu buku, bet iekuļas visādās gūsteknībās un ir "noklīdis savā ierastumā" (64. lpp.). Varbūt tieši mūsu ikdienas dzīves kontekstā lasāmas tādas rindkopas kā, piemēram, šī: "Ko lai dara, tādi ir mūsu virsvaldnieki, kas iznīcinājuši dzimušos virsaišus, sārtā iegāzuši visu kultūru, vīstokļus un rotas, ka vairs tikai spīdīgie nieciņi, ar kuriem pat bērni mūsu sētās nerotaļājas, tāpēc ka spīdums ir lēts, bet nojēga pelēka." (108.–109. lpp.)
Varētu tā un varētu šitā, vēl visādi varētu lasīt un interpretēt "Svētlaimīgo zemi", taču jāatgādina tas, ko profesionāļi jau teikuši pirms manis, – nekā nebija!
Ne velti literatūrzinātnē jau 2005. gadā parādījās jēdziens "einfeldoloģija". Jānis Einfelds dēvēts arī par postmodernistu, un varbūt šie divi jēdzieni tomēr ir vislabākā atslēga, kas ļaus kaut vai atspiesties pret svētlaimīgo zemes vārtiem – tekstā viņš ļauj brīvi plūst savai rakstnieka apziņai, pats būdams tekstā klātesošs un varbūt ij nenojauzdams, kas paša uzburtajā pasaulē notiks nākamajā lappusē. Šis romāns ir zemapziņas poētika, kas pilnā veidā ataino "baiso" šī vārda freidiskajā izpratnē – kaut ko, kas ir biedējošs tieši tāpēc, ka nav zināms un pazīstams, tomēr vienlaikus ir atvasināts no pazīstamā. Un atvasināts caur diviem spēcīgiem rakstnieka ieročiem – pirmkārt, fantāziju un, otrkārt, valodu. Fantāziju tajā ziņā, ka Einfelds ļauj vaļu ne vien savādām un baisām zemapziņas ainām, bet ar izcilnieka meistarību savērpj tās vienotā stāstījumā, radot pasauli, kura tieši un skarbi pat ne runā – drīzāk kliedz – tiešā tēmējumā uz lasītāja zemapziņu, šī romāna iepazīšanu padarot par nebūt ne komfortablāko iespējamo nodarbi uz zemes.
Savukārt viņa bagātīgā, sulīgi piesātinātā valoda kalpo kā mākslinieciskais līdzeklis šīs baisās pasaules pastiprinājumam, pilnam nodrošinot intelektuālo spriedzi un pa taisno tiekot pie apmulsušā lasītāja jutekļiem. Nedz valoda, nedz fantāzija šajā haosā nepalīdz ieviest ne mazāko jēgas kriksi – un pēc strukturētas, sakārtoti saprātīgas jēgas Einfelda romānā arī nav ne mazākās vajadzības, jo tā tikai piešķirtu augstprātīgiem recenzentiem visādas misinterpretāciju iespējas (dažus centienus var izlasīt šīs recenzijas sākumā). Nē, "Svētlaimīgo zeme" ir domāta haosam, kas mitinās katra cilvēka zemapziņā, izvēlētie spilgtie tēli uzrunā vienlaikus kolektīvo un individuālo apziņu, jo katram par tiem ir sava nojēga, taču fantāzija tos tomēr paķērusi no teritoriāli kopējā simbolu katla. Nav nekādas nepieciešamības šajā romānā meklēt jēgu, sižetu vai galveno varoni, kam pieķerties – galvenais varonis ir vienlaikus autors un lasītājs pats, sižets risinās pasaulē, kuru racionāliem līdzekļiem notvert ir grūti, vienlaikus valodiskā tiešumā bliežot pa nervu galiem, bet jēga rodas kaut kur pa vidu šim haosam – valodā kā medijā, kas piespiež ielūkoties īstenības freidiskajā baisumā. Viss ir juku jukām, tomēr, būdams juku jukām, viss ir arī vienuviet. Un tad arī lasītājam nav kauns atkāpties pašam savas psihes neomulīgākajās dzīlēs un atzīt – es neko nesaprotu, bet šī pasaule mani vilina.
0