Pētījumi
08.01.2015

Ko dzēra latviešu rakstnieki?

Komentē
26
Saglabā

Uzreiz brīdināšu, ka šis ir pasūtījuma raksts, kurā tiks iekļauta veselībai visnotaļ kaitīgu produktu izvietošana. Mans uzdevums bija noskaidrot, ko un cik daudz dzēra aizsaulē esošie Latvijas rakstnieki – arī tie, kuru nāves cēlonis nebija tieši ar alkoholu saistīts. Veicot nelielu izpētes procesu, atklājās, ka rakstnieki pārsvarā bija ļoti kārtīgi un malkoja tikai melnu kafiju, deklamējot cits citam savus jaunākos daiļdarbus. Tomēr es, aizdomīgs cilvēks pēc dabas, neļāvos sevi piemānīt, tāpēc rīkojos tā, kā to manā vietā būtu darījis Konstantīns Raudive, – mēģināju sadzirdēt, ko teic mirušo rakstnieku gari. Daži tiešām atsaucās! Pārsvarā esot dzēruši visu ko, gluži tāpat kā mēs šodien. Kas tad to vairs vispār atceras? Reiz režisors Pēteris Pētersons minēja, ka pietiks dižgarus heroizēt un attēlot kā "baltos tētiņus", – tā arī rīkošos un nākotnes vārdā vismaz izmantošu izdevību piefiksēt dažus mūsdienu kulta autoru alkohola lietošanas paradumus. Piemēram, dzejnieks un tulkotājs Semjons Haņins visai bieži publiskās vietās redzams ar elegantu kalvadosa glāzi rokās, rakstnieks Jānis Joņevs, atgriežoties no kārtējās starptautiskās balvas iegūšanas, vienmēr lidostā iegādājoties džinu "Blue Sapphire", bet dzejnieks Uldis Bērziņš nesen kafejnīcā "Dada" esot pasūtījis uzreiz trīs litrus sarkanvīna. Tas, vai viņi, līdzīgi saviem gara senčiem, procesa laikā kaut ko arī deklamēja, zināms nav. Turpmākais teksts – tikai faktu, garu balsu, fantāzijas un līdzskaņu mija.

Jānis Akuraters

Akuraters bija estēts pēc dabas, un tas atspoguļojās arī viņa alkohola lietošanas paradumos. Ne velti Akuratera mīļākā pilsēta bija Parīze, kur cilvēki prot dzert visskaistāk pasaulē – šķietami nepārtraukti, tomēr eleganti mēreni. Kādai franču nopietnāko bohēmistu iecienītai Parīzes kafejnīcai viņš veltījis poēmu "Mākslinieka Kristus", kurā koka Jēzus pie sienas uz brīdi pamet savu krustu, lai nokāptu lejā mazliet atpūsties ar viesiem. Akuraters bijis arī liels šašliku cienītājs, jo mēdzis iegriezties gan Kazarova pagrabā, kur gaļu varēja noskalot ar stipru un tumīgu Kaukāza vīnu "Izabella", gan armēņu kafejnīcā "Tiroli". Dzejnieka mājās atrodami skaisti sudraba vīna biķeri (Čaka dzīvoklī, piemēram, bija tikai šņabja glāzes!), un viņš zināja, kāda ir pareizā sarkanvīna temperatūra, kā arī – cik platām jābūt konjaka glāzes malām, lai labāk sajustu piesātināto aromātu. Tomēr, kā atklāj liecības no viņa daiļrades, smalkajam kungam nebija svešas arī grādīgā lietošanas tradīcijas lauku vidē – tur pa Ziemassvētkiem ticis dzerts alus, ikdienā ņiprs groks caur rudzu salmiņu, bet Jāņos – brandavīns. Viss pilnīgi ačgārni.

"Cik varens spēks šim krodziņam, / Tas saista katru, kaut pret gribu! / Ak draugi, ko mēs meklējam? Tik aizmirstību, aizmirstību..." (Fragments no dzejoļa "Monmartra tavernā".)

Jānis Ezeriņš

Ezeriņam toties smalkie krogi nepatika. Ejot pa Lāčplēša ielu šodien, viņš lepni mestu līkumu "Ozīrisam", lai taisnā ceļā iegāztos bārā "Čomskis" un pasūtītu lētāko alu no labā gala. Pārsvarā laiku viņš pavadītu, sēžot pie bāra letes un priecīgi sarunājoties ar nejauši satiktiem paziņām, draugiem un garāmgājējiem, bieži vien – tieši ārzemniekiem. Nereti mēģinātu sarunāt kādu dzērienu "uz krīta", un tas viņam arī veiksmīgi izdotos. Brīžos, kad būtu galīgi apnikušas sarunas par literatūru un mākslu, viņš dotos uz ļoti ēnainām vietām ārpus pilsētas centra, kuru klasiskais dienas piedāvājums sākas ar jautājumiem: "Šņabi – lielo? Sulu – mazo?" Tur Ezeriņš, citu daiļdarbu deklamēšanas netraucēts, gurdeni baudītu tikai mikrorajoniem raksturīgo īsprozu. "Krogū cilvēks jūtas visbrīvāks kā domās, tā runā un uzvedībā. Viņš ir, kas viņš ir. Es sēdu tikko izslaucītā krogū, izdzeru savu pudeli alus, pajokojos ar bufetes jaunkundzi un pārdomāju tikai to, kas man tīk," tā pats Ezeriņš. (Lipša I. "Rīga bohēmas varā", 2002, 140. lpp.; oriģinālavots – "Iekrituši augsti spēlmaņi" / / Intīmā Rīga, 1934).

Andrejs Upīts

Upīts, kā runā, esot šausmīgi dzēris. Visi to it kā zina, bet par kutelīgām detaļām sazvērnieciski klusē. Vienīgā liecība, kas to tiecas apstiprināt, ir viņa 1934. gadā rakstītā vēstule Pāvilam Gruznam, kurā Upīts vaļsirdīgi atklāj, ka dzer jau otro nedēļu, bet galva, gods kam gods, skaidra kā stikls. Iemesls bijis rakstnieka dēla Kārļa neķītrā sieva, kuru nolīgtais privātdetektīvs pieķēris draiskojamies gultā ar kādu Šmita kungu. Bijis arī gadījums, kad citādi ieturētais Upītis saņēmies un lūdzis Aleksandru Čaku iepazīstināt ar daudzkārt viņa dzejas rindās apdziedātajām Marijas ielas meitenēm. Abi sēdušies pajūgā un ormaņa virsvadībā apbraukājuši dažādus krogus stundām ilgi, bet cerētās meitenes tā arī satikt nav izdevies. Par to Upīts bijis ļoti nikns. Vispār viņam patikuši lētāki un nomaļāki krogi, kuros rakstnieks paņēmis kādu mēriņu, klusi apsēdies stūrī un apcerīgi vērojis citus apmeklētājus. Lai cik arī daudz viņš būtu izdzēris, manīt to nekad nevarēja – atrasties cilvēka cieņu aizskarošā stāvoklī nebija Upīša garā. Tuvāko draugu lokā rakstniekam pie glāzītes kagora paticis arī uzdziedāt, sevišķi savu mīļāko dziesmu "Sijā auzas, tautumeita". Runā, ka reiz, saņemot pirmo skolotāja algu, Upīts devies uz dārgo dzērienu veikalu Kaļķu ielā, lai iegādātos konjaku, tomēr attapies, ka pa kabatai viņam ir tikai dzērieni no paša lētākā gala. Vēlāk, ar šo pieticīgo konjaku cienājot savu tēvu un brāli, Upīts lepni teicis: "Labs, bet dārgs gan!" – un pēc tam pats gardi smējies par savu joku. Tā arī Upīts, šausmīgi dzerot un daudz rakstot, nodzīvoja deviņus gadu desmitus.

Anna Brigadere

Brigadere kā konservatīva kundze uzskatīja, ka dāmām publiski stāstīt par savu uzdzīvi ir nepieklājīgi. Tomēr spirituālā seansa laikā neslēpa – viņai starp visiem rakstniekiem ir labākā alkohola glāžu kolekcija. Tās ir ne tikai skaistas, daudz dažādas, bet arī nesaplēšamas un mūžam neiztukšojamas.

Aleksandrs Čaks

Čaks nemaz tik daudz nedzēra, ja godīgi. Viņš ne acu galā necieta pārmērību un cilvēkus, kuri tiktāl ļāvās aizrautīgai bohēmai, ka zaudēja interesi par galveno – mākslu un literatūru. Būdams elegants, bet gana vienkāršs, Čaks pārāk neiespringa ar dzērienu izvēli. Kādu alu vai mājas vīnu, bet tad, ja kāds piedāvā ko ņiprāku, kāpēc gan ne? Taču viņa pastiprinātā interese par ormaņiem, iespējams, ir nepietiekami novērtēta. Reiz, nedaudz ieskurbis, dzejnieks esot bijis tik neapmierināts ar ormaņa braukšanas stilu, ka ne tikai lūdzis palaist viņu pie pajūga vadības grožiem, bet beigās licis par vešanu arī samaksāt. Kopā ar dzejnieku Jāni Sudrabkalnu, braši tērējot par krājumu "Iedomu spoguļi" saņemto honorāru, esot ar ormani pa Marijas ielu vizinājušies pat veselas nedēļas garumā. Šodienas Čaks gan jau ik vakaru šaudītos apkārt "Panda" taksometros, lamājot vadītājus par nepareizi izvēlētiem maršrutiem un lūdzot pagriezt vēl skaļāk radio "Klasika". Citkārt viņu braucienos pavadītu kāda pieklājīga un rātna izskata meitene, kas, nejauši sastopot dzejnieka pārmērīgi iereibušos draugus, uz viņiem noraudzītos ar iecietīgu žēlumu. To, ka Čaka ieguldījums publiskā transporta apdziedāšanā tiek novērtēts joprojām, apstiprina "Rīgas satiksmes" saimnieku – partijas "Saskaņas centrs" – kongresa laikā pacilāti skaitītās rindas no dzejoļa "Miglā asaro logs".

"Mēs sēdējām ostmalas krogā / Un dzērām dzeltēnu vīnu / Un runājām ilgi, ilgi / Par savām dusmām un splīnu."

Eriks Ādamsons

Ādamsonam iedzert ļoti patika. Viņš bija švīts, kam organiski piestāvēja būt elegantam un harmoniski ārišķīgam. Savu izskatu, aizrautīgi lasot ārzemju modes žurnālus, Ādamsons izkopa līdzīgi mākslasdarbam, pārdomājot vissīkākās detaļas. Tomēr tas viņam nebūt netraucēja pēc kādas pārmērīgas alkohola lietošanas ņemt un pievemt sev ausis. Tā kā Ādamsonu varētu pielīdzināt īru rakstniekam un dendijam Oskaram Vaildam, pieņemsim, ka, lai kas arī tika dzerts, viņš vienmēr sapņoja par estētu kulta dzērienu – absintu.

Rainis

Rainis vispār nedzēra. Kas, jūs galīgi?

 

Par palīdzēšanu raksta tapšanā saku sirsnīgu paldies visiem gariem, kas atsaucās, kā arī Andreja Upīša muzeja vadītājai Inesei Kairei, Jāņa Akuratera muzeja galvenajai speciālistei Mairai Valterei un īpaši – grāmatas "Rīga bohēmas varā" autorei Inetai Lipšai.

Tēmas

Anete Konste

Anete Konste ir pabeigusi kultūras menedžmenta maģistra studijas, bet šobrīd pārsvarā ir aizņemta ar visplašākā spektra rakstu darbiem. Augsta taisnības izjūta un detaļu valdzinājums jaunībā raisījis ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
26

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!