Mazāk indes, vairāk mīlestības. Ziedo Satori un vairo izpratni vienam par otru!

Foto: "Unsplash"
 
Sleja
02.11.2020

KM 0:1 FM

Komentē
1
Saglabā

Finanšu ministrijai (FM) jārūpējas, lai valsts ieņēmumi un izdevumi būtu sabalansēti, lai finanšu un nodokļu sistēmas veicinātu, nevis kavētu valsts attīstību, tai skaitā, lai šīs sistēmas būtu vairāk vai mazāk saprotamas un pārskatāmas un lai tajās būtu kaut kādā kārtība un stabilitāte. Lai ko domātu finanšu ministrs vai ministrijas ierēdņi, kultūra ir būtisks Latvijas valsts pastāvēšanas nosacījums un vismaz tādā ziņā atrodas arī FM rūpju zonā. Vienlaicīgi jāatzīst, ka kultūra pēc definīcijas atrodas pirmām kārtām Kultūras ministrijas (KM) pārraudzībā. Tas nenozīmē, ka KM ir kultūras darbinieku arodbiedrība, bet maz ticams, ka kultūra uzplauks, ja tās radītājiem ies slikti. Visādi jau brīnumi ilgajā cilvēces vēsturē ir pieredzēti, bet neviens, kam piemīt kāda drusciņa veselā saprāta, neteiks, ka rakstnieki jāmērdē badā, lai viņi uzrakstītu kādu labu romānu par badu, tāpat kā mēs nesākam karu, lai attīstītu telekomunikācijas tehnoloģijas, pat ja pastāv kāds procents varbūtības, ka viens varētu veicināt otru.

Var saprast iemeslus, kāpēc FM vēlas autoratlīdzības pielīdzināt jebkurai citai saimnieciskajai darbībai un atbilstoši mainīt nodokļus, kas tiek maksāti par autordarbiem. Pirmkārt, tādā veidā tiek vienkāršota nodokļu sistēma, proti, tiek atcelts īpašais nodokļu "režīms" autoratlīdzībām. Otrkārt, tas ir nākamais solis ceļā uz to, lai radošie cilvēki maksātu sociālo nodokli un tādējādi palielinātu naudas daudzumu, kas pieejams dažādu sociālo garantiju nodrošināšanai. Protams, nevajadzētu iedomāties, ka mūsu nomaksātais sociālais nodoklis burtiski tiek uzkrāts, lai mums personīgi to pašu izmaksātu vēlāk kā, teiksim, pensiju, proti – mūsu pensijas jebkurā gadījumā būs atkarīgas no nākotnes nodokļu maksātāju rocības un dāsnuma. Tieši tāpēc es piekristu, ka nav īpaša iemesla radošo profesiju pārstāvju gadījumā paredzēt kādu izņēmumu. Man šķiet taisnīgi, ka cilvēkiem ar vienādiem ienākumiem sociālais nodoklis ir vienāds neatkarīgi no tā, vai viņi strādā kultūras vai kādā citā jomā. Tomēr man ir trīs piebildes.

Pirmā piebilde

Kultūra šaurā nozīmē (māksla, literatūra, kino, koru tradīcija, amatieru kolektīvi, mākslas izglītība utt.) veic daudzas funkcijas valstī – tā veido identitātes, nodrošina platformu eksperimentiem ar idejām un vērtībām, padara dzīvi jēgpilnāku un interesantāku, nodrošina vidi, kurā mums pašiem un Latvijas viesiem ir interesanti uzturēties [1]. Bagātīgu kultūru šajā nozīmē nekur un nekad nav nodrošinājis tikai brīvais tirgus, tā tas nav arī ASV, lai gan šo valsti bieži min kā piemēru sistēmai, kurā kultūrai it kā neesot valsts atbalsta. Valsts iegulda kultūrā, jo tādā veidā iespējams celt kultūras kvalitāti, kas veicina visas minētās lietas. Tirgus šo uzdevumu nevar veikt tāpēc, ka kultūra prasa izšķērdību (tu nekad nevari droši paredzēt, kad un kā radīsies kaut kas patiešām kvalitatīvs). Izšķērdība atmaksājas, bet ilgtermiņā un ne vienmēr tiem, kas kvalitatīvo kultūru ir radījuši vai dzīvojuši tās radīšanas laikā (ir izņēmumi, piemēram, kad mākslas tirgus strauji aug, ir vērts riskēt un pirkt nezināmu mākslinieku darbus. Cits piemērs – pirms internets sagrāva mūzikas ierakstu tirgu, bija izdevīgi ieguldīt ne tikai atsevišķās superzvaigznēs, bet arī vidējā ranga popmūziķos, taču tagad tas vairs nenotiek).

Finanšu ministrijas uzdevums ir rūpēties ne tikai par nodokļu sistēmas vienkāršumu, bet arī par Latvijas attīstību un atbilstoši par kultūras attīstību, bet Latvijas kultūrai daudzu gadu garumā šajā ziņā nav veicies. Kad igauņiem bija prezidents Lennarts Meri, kurš mērķtiecīgi strādāja pie tā, lai kultūras un izglītības jomas būtu valsts prioritāšu sarakstā, mums bija Ivars Godmanis, kuru kultūra īpaši neinteresēja un kurš iedomājās, ka vismaz atsevišķās jomās kultūrai vajadzētu būt pašfinansējošai. Tad bija Einārs Repše, kurš arī gribēja sakārtot finanšu sistēmu, tāpēc atcēla Kultūrkapitāla fonda finansējuma piesaisti akcīzes nodoklim, un šī lēmuma sekas pa īstam sajutām finanšu krīzes apstākļos, kas kultūras nozarei bija graujoša (igauņiem, starp citu, kultūras fonda finansējuma piesaiste akcīzes nodoklim nemainīgi pastāvējusi visu laiku). Tagad par kultūras finansējumu rūpējas Jānis Reirs. Esmu pārliecināts, ka dziļi sirdī viņš ļoti augstu vērtē kultūru un kultūras nozares pārstāvjus, bet rīcībā un vārdos to ne vienmēr var manīt.

Otra piebilde

Skaidrs, ka Kultūras ministrija ir tā, kurai jāseko līdzi, lai samērs starp vēlmi sakārtot nodokļu sistēmu un nozares reālo situāciju būtu proporcionāls. Taču reālā situācija ir tāda, ka FM priekšlikumi nozīmē nodokļu būtisku pieaugumu kultūras nozares apstākļos situācijā, kad tā piedzīvo dziļu krīzi, kurai nav iespējams redzēt beigas. Man nav datu par Latviju, bet žurnāla "Economist" 29. oktobra numurā bija ziņa, ka Francijā 2020. gadā kopējais IKP kritums ir prognozēts 8,7% apmērā, bet kultūras jomas "ražošanas" apjomi kritīs par 25%, savukārt Vācijā IKP kritums gaidāms par 5,8%, toties kultūras jomas kritums – par 13–23%, proti, kultūras joma, tāpat kā viesnīcu un tūrisma bizness, ir cietusi  nesamērīgi daudz. Starptautiskā autoru un komponistu biedrību konfederācija prognozē, ka pasaulē 2020. gadā par mūzikas, filmu, vizuālo, dramatisko un literāro darbu izmantošanu iekasētā autoratlīdzība būs sarukusi par 3,5 miljardiem eiro. Un FM priekšlikums tātad ir būtiski palielināt nodokļus hroniski nepietiekami finansētai nozarei katastrofālas krīzes situācijā. Vai nu tas ir īpaši izsmalcināta humora paveids, vai otrādi – ļoti vāja laika (timing) izjūta.

Un, kamēr nozares pārstāvji bija šokā par FM "ierosinājumu", tikmēr KM bija gatava to atbalstīt, nemaz neapspriežoties ar nozari. Kad cilvēkiem samaņa atgriezās, protams, sākās protesti, un arī KM savu nostāju mainīja, bet ministrija visā šajā bēdu vai joku lugā spēlējusi pasīvu un reaktīvu lomu – nevis domājusi un aizstāvējusi nozari, bet pakļāvīgi ļāvusi, lai katrs no savas puses to baksta un bīda, sak, kur aizbīdīs, tur arī paliksim.

Trešā piebilde

Visbeidzot par pašu principu – pielīdzināt kultūru individuālai saimnieciskajai darbībai. No vienas puses, arī tā ir daļa no pārmaiņām, kuras piedzīvojam visās jomās, – konkurence starp indivīdiem par darbu un projektiem kļūst arvien nežēlīgāka un no jebkura tiek prasītas uzņēmēja iemaņas. Tie, kas nespēj ar šo uzdevumu tikt galā, šajā sistēmā zaudē konkurencē par resursiem. No otras puses, daudzējādā ziņa darbs kultūras nozarē ir atšķirīgs. Šeit iesaku izlasīt Hua Hsu (Hsu) rakstu "Izsalkušais mākslinieks" šīgada 14. septembra "New Yorker", kurš savukārt lielā mērā balstās uz Viljama Derezivica (Deresiewicz) grāmatu "Mākslinieka nāve". Cilvēkiem, kuri strādā kultūras jomā, nauda nav galvenā motivācija, un arī sabiedrība kultūru ir uztvērusi citādi nekā pārējos pakalpojumus, piemēram, nekad neesmu dzirdējis, ka kāds lūgtu santehniķi vai finanšu konsultantu pastrādāt par velti, bet no kultūras jomas pārstāvjiem regulāri tiek sagaidīts, ka viņi kaut ko darīs par velti, teiksim, atnāks "parunāt", ātri kaut ko uzrakstīs vai uzzīmēs – tas tak nav grūti! Dažādos laikmetos pastāvējuši atšķirīgi modeļi, kā apvienot kultūras nekomerciālo raksturu un, piemēram, mākslinieka nepieciešamību kaut kādā veidā izdzīvot. Šobrīd mēs atkal atrodamies kultūras pastāvēšanas modeļa maiņas procesā, ko daļēji izraisījusi tehnoloģiskā attīstība un tagad arī pandēmija. Kultūras cilvēki ir atstāti vieni savā nodabā. Savā ziņā Latvijā tas nav nekas jauns. Viņiem pašiem par sevi jāparūpējas, tai skaitā jākļūst par savas darbības menedžeriem. Kādam tas noteikti izdodas, bet tas nav pašsaprotami. Būt uzņēmējam, ja to dara nopietni, ir pilna laika darbs, tāpēc jau mēs nošķiram darba devējus un darba ņēmējus. Manuprāt, visticamākais šādas sistēmas rezultāts – vismaz tādā nelielā valstī kā Latvija – būs kultūras kvalitātes kritums.

 

[1] Kultūra plašākā nozīmē aptver visu mūsu dzīvi, tā ir sarežģīts nozīmju un vērtību tīklojums, kurš pastāv neatkarīgi no ministrijām un kultūras darbinieku profesionālajām aktivitātēm.

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!