Ja ir kaut kas, ko nudien nenovēlu ne sev, ne draugiem-dzejniekiem, tad: rakstīt nekrologus citiem dzejniekiem. Pēteram Brūverim šeit tāpēc pateicības vārdi - par klātbūtni Latvijas tekstu telpā, kādu to sastapu, sākot lasīt un iemācoties dzirdēt, par atdzejas balsīm un līnijām tuvāk mums un tālāk pie horizonta. Par daudzu balsu saliedēšanu lielajā valodā, kas tādējādi top dzīvāka. Starp citu mēlēm - par turkiem un leišiem, un poļiem, un paša dzejoļiem - blakus un kopā, kā nesenākajā grāmatā "divpadsmit metieni" (2009) no tetraloģijas "Valodas ainava" (vairums no šeit savienotajiem atvadu un palikšanas tekstiem ir no tās metieniem. 3 dzejoļi un 3 dažādi atdzejojumi, tostarp divi turki no grāmatas "Baložu pilni pagalmi" - viens "Pie galda" tāds, kas satura rādītājā paslēpies un neparādīts, vien jaušams, ka atdzejotājam līdzi atlaidies).
* * *
izmirstošā valodā rakstīt
uz lūpām uz pirkstiem smiltis
izmirstošā valodā rakstīt
aizpeld jūriņā tilti
izmirstošā valodā rakstīt
lapu čukstus un viļņu šļakstus
izmirstošā valodā rakstīt
bez stumbra vien sakņu rakstus
izmirstošā valodā stāstīt
par klusām un veltīgām ilgām
izmirstošā valodā stāstīt
ziemelī sanošām smilgām
izmirstošā valodā runāt
piespiest vaigu pie liepu krijas
atbalsosies vien pērkona dunā
nočīkstēs muzeja sijās
izmirstošā valodā dzīvot
runāt uz iekšu kā akā
drīz aizbērs un sirmajās īvēs
vējš miglainus atspulgus sakārs
izmirstošā valodā sapņot
sapņot līdz tautas biedriem
naktsvidū urguču apņemtam
mosties zem ledainiem dziedriem
izmirstošā valodā rakstīt
ar dvašu uz kumeļa sāna
ar pirkstu uz paša plakstiem
kas atspīdot spogulī plānā
1990.
* * *
lielum lielām lāsēm lietus bij vīnogu ķekars tavā
dzimšanas dienā
apmulsis caurcaurēm izmircis nostājos tavā priekšā
tu biji zeltlapis koks jūras vidū
nāku pie tevis no mana pirmā vīrišķā sapņa
tu vissaldākais auglis ko man šī pilsēta sniegusi
tu visgudrākais vārds viscilvēciskākā iela tu mans
saulespilnais likteņa vējš
salmu dzelteni mati skropstas zilas tu sieva man
1962. g. maijs, Maskava
Pie galda
Nakts piekājē uzklāju galdu.
Ausa mēness pa kreisi, rietēja saule
Pa labi. Zvaigznes luktā debesu
Pāvs izplēta asti, un rožaina gaisma
Manā pudelē atspīdēja. Lēnītēm
Dzeru un reibstu: veco, dilst
Aizslēgtā lādē kā neuzmērītas drānas -
Neizdzīvotais Laiks.
Man atmērītajām dienām abejup tukšums,
Tik un tik lemts nodrebēt svecei.
Šķirstot Mikolaja Konstantina Čurļōņa gleznu albūmu
2. Klusums (Tyla)
klusuma pašā viducī
ne skaņas ne vārda ne vēja
klusuma pašā viducī
trīs pienenes noziedēja
nekustīgi tās veŗas
pāri pār pasaules malu
cerot kaut uz vienu
vienu vienīgu lakstīgalu
bet te ir klusuma viducis
kur skaņām un vārdiem zūd jēga
no šejienes atpakaļ pārnāk
vien kā murgi un rēgi
ō pieneņu galvas baltās
tukšuma viducī pašā
jūsos ir apstājies Laiks
kā apmulsuša Dieva dvaša
SAZĀĢĒJIS UN SASKALDĪJIS MALKU,
SANESU TO ŠĶŪNĪ UN SAKRĀMĒJU
SMARŽĪGĀS IELĀS; PĒC TAM SĒŽU
UZ ŠĶŪŅA SLIEKŠŅA UN NORAUGOS
PIEPEŠI UZNĀKUŠAJĀ LIETŪ
vasara jau pusē
ripo no kalna lejā
jāmācās vairāk klusēt
retāk skatīties savā sejā
melns vabolēns steidzas
slēpties zem priežu skaidām
pēkšņi - kā sācies - lietus beidzas
miers
nedzird nevienu
ne smejam ne vaidam
No Ķīnas piezīmēm
3. Tējnīca Setlmentā. Variācija
Uz koka sola, it kā nekur, dārzā starp zobenājiem,
kur ēna no zara aizķeksē tasītes ēnu, verandas kaktā,
dalot ar mirušajiem to pašu gaisu, kopā ar viņiem
raugos uz pārplūdušo un piedraņķēto zilumu,
kas gluži tāds pats kā kādreiz, ja nu vienīgi
pakrastē drazu vairāk un baržu daudz vairāk kā džonku.
Katrs savu ierasto vietu sameklē laikus,
tad garlaikojas, lamā likteni, spēlē madžongu,
apšaudās replikām: "Šodien vēsāks", "Atšujies",
"Paketbots kavējas", "Vai tiešām te jānokvern būs visa dzīve?"
Es viņiem šķietos vien ēna. Nav skaidrs (atšķirība nav liela),
kuŗš ņo mums šeiten ir pozitīvs, kuŗš - negatīvs,
kuŗš īstenībā, kuŗš tikai atspīdums, kuŗš perfectum,
bet kuŗš vislaik zūdošais - kā jūŗā iegrimstošss
kontinents - praesens. Gariem līdzīgi, ap neesošu galdu
elkonis elkonī, viņi atkal sāk šaubīties: varbūt
viss viņiem vien rēgojas - šis kanāls, papardes, jejubas,
vārdiņš "patiesi" un vārdiņš "varbūt", un Tējnīca, kuŗā
atradīsim viens otru, kā tvaiks kad gadsimti gaisuši būs
un bezmiega liesma sakausēs miesu ar garu.
0