Recenzija
11.11.2014

Klusināta latviskas ģimenes drāma/laime

Komentē
0
Saglabā

Par Anša Rūtentāla Kustību teātra izrādi "Viesis", horeogrāfe Ramona Galkina, režisors Elmārs Seņkovs

Trešais, kurš attiecību trijstūrī tiek godāts par viesi, ir gaidīts. Nav svarīgi, vai trio spēles risinās apziņā vai reāli. Anša Rūtentāla Kustību teātra iestudējumā "Viesis" Audris Ločmelis ir baltais tēls gan tiešā, gan ironiskā nozīmē. Viņš ir tērpies baltā, bez viņa iznācieniem rutīnas skartā pāra (Guna un Vilnis Bīriņi dala arī reālo dzīves laiku) ikdiena būtu tumšāka un tukšāka. Vēl viņš mazliet atgādina psihoterapeitu ar seksopatologa specializāciju. Piemēram, tāpēc, ka interesējas par citu cilvēku dzīvēm, izskatās gudrs, ķermenisks un ironisks, visticamāk, ir lieliski pašpietiekams un rudens vakaros vientuļš. Pērn pirmizrādē (2013. gada 26. oktobrī) biju ļoti aizrāvusies. Lielā mērā tādēļ, ka biju aizgājusi uz mēģinājumu un intervēju Gunu un Vilni (lai gan zālē bija arī trešais). Guvu nelielu ieskatu arī viņu "īstajās" attiecībās, kuras daļēji projicēju arī uz izrādē notiekošo. Jutos kā psihoterapeite pašdarbniece. Šogad skatījos vairāk atsvešināti, bez gremdēšanās kontekstā. Jautājums par to, cik daudz kritiķim jāzina par "aizskatuvi", laikam ir tikpat vecs kā pati kritiķa loma. Domāju, ka labi ir zināt un labi ir nezināt.

Par pašu dzīvi

Uz skatuves ir pusmūža pāris – kā pēc sprādziena mazliet pamesti nost viens no otra, viņa savērpusies neērtā pozā un pastiepusi rokas pretī viņam. Viņš pievelk viņu sev klāt, un abi savijas kopā arī ne pārāk ērtās pozās. Viņi atkal ir kopā. Līdz izmisumam kopā. Un to ir paveicis viesis – tēls baltajās drebēs, kas triumfē, skanot holivudiskai mūzikai. Tas ir izrādes sākums, un nu patiesībā arī beigas. Es neatklāju intrigu. Dzimšana un nāve nav intriga, intriga ir tas, kas ir pa vidu.

Pa vidu ir gadi, kuros nekas liels nemainās. Ir viņi un reizēm trešais. Reizēm kā dziedāšana aiz sienas, reizēm kā reāls čalis, ar ko no sirds izkauties, aizelsties un tad gaidīt viņu, kas nomierinās degošo sirdi. Gaisma iedegas un nodziest, tumsā viņi ir pārgājuši citā vietā, bet notiek jau tas pats. Saprotu, ka runa ir par gadiem, kas ir starp, par to, ka ir tik daudz, ko nekādi nevar redzēt. Man patīk, ja mani stimulē izdomāt, kas notika pa vidu, kamēr bija tumšs. Bet, ja iegados nesadarbīgā skatītāja noskaņojumā, tad neko vairāk par gaismu klikšķi un aktieru soļiem nesajūtu.

Gadi gāja. Reizēm bija labi, skanēja mūzika, bija iedzeršana un jutekliskas dejas. Viņu aizrāva baltā cilvēka deja. Viņu – mazāk. Kad svētki beidzās, atkal bija gadi. Reizēm viņu pārņēma spēles garša, jo viņu var iekarot, ja esi labākais. Bet uzvara šahā nenozīmē, ka viss ir atļauts. Viņu nav tik viegli izsist no sliedēm, bet gadās. Tad šķiet, ka visi ir mērkaķi. Labi, ka ir viņi. Reizēm gribētos, lai atkal jau ir pagājuši kādi gadi, bet nekā – tas mērkaķis tepat vien ir. Un viņi arī. Uznāk kreņķis, apēd ko saldu? Riebjas!

Viņa vienmēr paliek. Tas nenozīmē, ka neredz un nejūt, un neļaujas, bet paliek. Tās viņa acis, kad tā skatās, tad viss, neko citu nevar. Viņa īsās aiziešanas iedod mazliet telpas un elpas. Viņa zina, ka viņa atnākšana ir klusa un lēna. Parasti puskrēslā. Vairs nevar saprast, kur viņš, kur viņa, visi kopā griežas, kā jau zeme griežas, kā laiks griežas uz pavasari. Riebjas! Līdz kaklam tā klusā čunčināšana, nāc ārā un esi vecis! Nekas, nekas. Gan jau pāries, gan jau ieies atpakaļ ritmā. Nevar tak šitā vairs trakot.

Tik daudz īsumā, ja lūkojas ar acīm, kas neko lieku nezina. Tagad mazliet par to, kas vēl nāk prātā izrādes "Viesis" sakarā, skatoties ar acīm, kas kaut ko zina.

Tas jau tāds kustību teātris

Horeogrāfe Ramona Galkina un režisors Elmārs Seņkovs kopā strādā pirmo reizi, un lomas darba procesā īsti neesot šķirtas. Izrāde "Viesis" ir veidota kustību teātra manierē, tādēļ viegli ļaujas īsiem fabulas pārstāstiem. Tas, par ko ir izrāde, šķiet acīmredzams, un atliek tikai skatīties, kā emociju līkloči tiek izspēlēti trijnieka starpā. Vienlaikus ir iemesli domāt, ka viss notiekošais ir par ko vairāk, nevis tikai rutīnu, pagurumu, kādreizējo labo lietu aizmiršanu, nespēju vairs dzirdēt vienam otra sirdi. Iespējams, mana nespēja izšķirties, vai lūkoties uz izrādi kā sadzīvisku notikumu virkni vai simbolisku cilvēka dabas atainojumu, saistās ar zināmu piesardzību režisora un horeogrāfes sadarbībā, kurā neviens nav gribējis ņemt virsroku, kā arī ar trupas rokrakstu. Un, kas zina, varbūt arī ar latviski klusinātās dejas un teātra iezīmēm un ar īsti latvisko, apvaldīto attiecību modeli.

Elmāram Seņkovam ar laikmetīgo deju bijusi jau pamanāma darīšana – 2011. gadā viņš bija režijas konsultanta un zināmā mērā horeogrāfes idejas oponenta lomā Olgas Žitluhinas izrādē "Ursus maritimus", kas kļuva par pirmo izrādi, kura saņēma balvu "Spēlmaņu nakts" nominācijā "Gada sasniegums laikmetīgajā dejā". Seņkovs ar horeogrāfiem regulāri sadarbojas arī dramatiskajā teātrī. Elīna Lutce veidojusi kustību partitūru viņa izrādēm "Sarkangalvīte un vilks" un "Vasarnieki". Savukārt Ramona Galkina Latvijas laikmetīgajā dejā darbojas tikpat ilgi, cik Olga Žitluhina, – jau apmēram divdesmit gadu, tomēr ir izvēlējusies daudz klusinātāku esamību. Viņa bija viena no pirmajām Olgas Žitluhinas dejas kompānijas dejotājām, strādā arī kā viņas asistente, pasniedz teorētiskos un praktiskos priekšmetus Latvijas Kultūras akadēmijā, ir dejas eksperte VKKF. Savas izrādes viņa veido reti, bet, kad tās top, tad katru reizi jautāju – vai nevarētu biežāk? Mans pēdējais sajūsmas mirklis par Ramonas darbu bija dažu minūšu izrādē ar bibliotekāriem Latvijas Jaunā teātra institūta realizētajā "Rīga 2014" projektā "Dejas diena tavā darbā". Izrādē, kas tik īsā laikā tapa ar neprofesionāļiem, turklāt ar cilvēkiem, kas nebūt nav tie dancīgākie un vieglāk pieejamie, bija tāds dziļums, emocijas, stāsti, telpas un raksturu izmantojums, ka joprojām nevaru attapties.

Jau tas, ka abi šie mākslinieki – Elmārs Seņkovs un Ramona Galkina – strādā kopā, ir interesanti, un šo tikšanos vēl intriģējošāku dara sadarbība ar Anša Rūtentāla Kustību teātri, bez kura nekādi neiztikt Latvijas "plastisko mākslu" vēsturē. Varbūt modernās un laikmetīgās dejas ienākšanā Latvijas kultūras telpā tikai 1990. gados pie vainas nav oficiālo mākslu dominante un informācijas nepieejamība, bet gan tas, ka latvietim labāk der, patīk un padodas kustību teātris. Savukārt deja lai labāk paliek tikai deja, tas ir, skaidri atpazīstama kā estētiski baudāms soļu virknējums mūzikas pavadījumā. Ne reizi vien pēc laikmetīgās dejas izrādes esmu dzirdējusi: "Kas tad tā par deju, tas jau tāds kustību teātris." Dažreiz tas domāts kā noniecinājums, jo bijis par maz lēcienu, griezienu, mūzikas un dailes. Dažreiz kā pārmetums neprecīzai žanru definēšanai, jo, redz, ja es to skatos kā kustību teātri, tad viss ir kārtībā, nav nepamatotu dejas gaidu. Bet, ja es gaidu deju, bet saņemu "šo", tad gan ir vilšanās.

Anša Rūtentāla Kustību teātris Latvijā ir viens no atpazīstamākajiem paraugiem tam, kas ir kustību teātris. Viņi savu godu tur augstu un turpina pastāvēt jau gandrīz 40 gadus, turklāt iet līdzi laikam, aicinot jaunus pasniedzējus un autorus, kuri ir ar mieru sastapties ar viņu pasauli un lūkoties, kas sanāk, pasaulēm tiekoties. Ja izrādēs piedalās jaunākie dalībnieki, viņi ātri ļaujas horeogrāfu rokrakstam, taču, strādājot ar Gunu un Vilni Bīriņiem, jārēķinās, ka viņi glabā Anša Rūtentāla aizsāktās tradīcijas un viņiem ir stingra identitāte un izpratne par skatuves kultūru un ķermeņa izteiksmīgumu. Pagaidām nespēju iedomāties, ka viņi, piemēram, varētu un gribētu mesties maz koordinētā, raustīgā dejā, ģērbušies sazin kādās pļūtenēs. Viss ir glīti, pārdomāti un svinīgi. Un tāpēc jau atkal sakrīt ar manām spekulācijām par latvisko kodu, kurā ir tāds kā atturīgs stīvums un distancētība, kuru vismaz laikmetīgās mākslas kontekstā var arī nebūt tik viegli pieņemt.

Ilgas attiecības ir tikai mākslas patiesība

Interesanti, ka gandrīz vienlaikus ar "Viesi" tapa arī Elīnas Gaitjukevičas izrāde "Cik tuvu?". Arī par ilgu kopdzīvi. Vai šie stāsti aizvien biežāk kļūst par mākslas patiesību, jo dzīvē attiecības kļūst aizvien īsākas? Tādas kā ilgas pēc zudušā laika. Gribas, lai būtu apnikuši, noguruši viens no otra, jo tas nozīmē, ka ir patiesi daudz laika, ko veltīt otram. Centos savu domu pierādīt ar statistiku (kurā gan fiksētas tikai laulības, jo civilas kopdzīves ilgumu valsts nemēra), bet sanāca, ka laulību ilgums nav samazinājies. 2007. gadā tas esot bijis ilgākais kopš 1970. gada. Arī tagad nav tik slikti. Bet tad atcerējos citātu no Latvijas 1920. gadu preses: "Dunkane ar Jeseņinu jau ilgāku laiku kopā vairs nedzīvo, jo šis "apdāvinātais komunists" viņai sagādāja daudz nepatikšanu ar pastāvīgiem skandāliem, kā arī sagandēja viņas dejotājas karjeru Vakareiropā un bieži savu sievu dauzīja un spīdzināja. Bet šķīrusies no vīra Dunkane arī nav, jo viņš Maskavā cauras naktis pavadījis krogos, bet dienās gulējis, tā ka nekad nav paspējis aiziet uz dzimtsarakstu nodaļu."(1925. gads "Aisedoras Dunkan vīrs – bandits")

Es esmu mani krāmi

No vienas puses, šis stāsts ir tikai tāpēc, lai pateiktu, ka nav īpaši lielas nozīmes, kurā žanra kastītē katra izrāde ir liekama. No otras puses, mums katram ir priekšstats par to, kas ir kas. Un vēl sadarbības projektos katrs ienes savu vēsturi. Reiz saņēmu kritiku par savu recenziju, kurā esot rakstīts par visu ko, tikai ne par izrādi. Netiecos izvairīties no tiešuma, tomēr izrādē "Viesis" ir notikušas īpašas mākslinieciskas tikšanās, kas veido jaunu pasauli, kura ir trausla un kurai nelabpatīk mesties virsū bez ceremonijām un ilgo gadu atzīšanas. Gluži kā pašā izrādē – to var lasīt kā vairākus desmitus gadu, kā vairāku dzīvju drumslas un mirkļus, kas veido veselumu, kura loģika ir tikai un vienīgi dzīves un apziņas absurda luga. Un vēl tie rekvizīti. Ne jau kā teātra priekšmeti, bet kā lietas un krāmi, ar kuriem mums kaut kas saistās, kas palīdz atcerēties un piederēt, kurus uznes visnegaidītākajos brīžos. Kāds mazs šņabītis aiz radiatoriem, šaha galdiņš ar šūplādīti, kūciņa ar mazu karotīti, rūtiņu blociņš ar aizmirstiem zīmējumiem. Visādi krāmi, kas mūsu identitāti padara par atšķirīgu no citām identitātēm. Lietas atnes trešais, viņi jau abi ir tādi abstrakti un domā par sirdspukstu saskaņošanu kosmiskā līmenī. Bet viņš tik jaucas ar savu sadzīviskumu un jutekliskumu, un svētkiem. Mīlestība ir liela, nekādas petardes nevajag, lai to pierādītu.

Tēmas

Inta Balode

Inta Balode ir dejas kritiķe, Latvijas Kultūras akadēmijas absolvente. Par deju sāka pamatīgi interesēties pēc tam, kad pētot tukšumu, dvēsele atdalījās no ķermeņa. Kopš tā laika cenšas tādas kļūdas n...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!