Šī gada 5. martā tiks paziņoti "Zelta mikrofona" balvu ieguvēji. Tiem, kas to palaiduši garām, atgādinu, ka "Zelta mikrofons" ir augstākais apbalvojums Latvijā mūzikas žanrā. Atzīmējot šo notikumu, pievērsīšos mazāk analizētas kategorijas izpētei – "Gada labākajam videoklipam".
Mūzikas videoklips var būt nopietns pārbaudījums mākslinieka prasmēm, jo šajā žanrā ir specifiski ierobežojumi. Videoklipa uzdevums sākotnēji bija pavisam vienkāršs – tam ir jāvairo dziesmas un mūziķu popularitāte, jānodrošina viņu atpazīstamība, kā arī jāpadara grupa/mūziķis interesants skatītājam. Vienlaikus klipa veidotājam bija jāspēj iekļauties četru līdz piecu minūšu garā formātā, lai gan šobrīd, kad videoklips jau ir kļuvis par patstāvīgu mākslas darbu, tā garums mēdz ievērojami pārsniegt dziesmas garumu.
Lai pievērstu skatītāja uzmanību un dotu iespēju mūziķiem iekarot publiku, klipu cenšas veidot vizuāli pievilcīgi, asprātīgu, interesantu, atmiņā paliekošu. Šis efekts nereti tiek panākts, izmantojot konkrētajā laikā atpazīstamus kodus un simbolus, piemēram, mūziķu apģērbos, frizūrās un kopējā estētikā. Tomēr šādi veidoti klipi visātrāk noveco, kļūstot par sava laika liecībām, kas pārstāj uzrunāt skatītājus un klausītājus pēc vairākiem gadiem. Lai mūzikas video tik ātri neizdzistu, tā veidotājiem ir jāizmanto citi līdzekļi, kas padara klipu ievērības cienīgu, piemēram, eksperimentējot ar žanra robežām un formāliem kritērijiem, interesantu stāstu vai citiem elementiem. Šādu nenovecojošo mūzikas video vidū minami Madonnas dziesmai "Vogue" un Maikla Džeksona "Thriller" veidotie klipi. Kaut arī šie video ir veidoti pirms vairākiem gadu desmitiem, tie ir joprojām interesanti publikai. Zīmīgi, ka jau šie klipi nav veidoti kā ilustrācija dziesmai, bet gan kā atsevišķi video mākslas darbi.
Tā kā mūzikas videoklips ir salīdzinoši jauns žanrs, tā teorētiskais pamatojums un analīze ir lielākoties tapšanas stadijā. Starptautiskā līmenī ir izdoti vairāki pētījumi par tādām tēmām kā mūzikas videoklipu estētika, konkrētu sabiedrības grupu attēlojumu populārās mūzikas videoklipos, kā arī videoklipu mijiedarbība ar Holivudas filmu industriju. Lielākā daļa šo pētījumu analizē videoklipus ar mūzikas un kino teorijas palīdzību. Tendence izmantot videoklipu kā papildinājumu dziesmai ir saistāma plašākā mērā ar kino gadu gaitā iestrādāto hierarhiju par galveno uzskatīt attēlu, nevis skaņu. Rezultātā video un dziesma it kā dzīvo atsevišķas dzīves, bet divu mediju sintēzei uzmanība tiek pievērsta maz. Mūzikas video veidotājiem bieži vien šķiet pietiekami izveidot vizuāli pievilcīgu videoklipu, kas dziesmu ilustrē, attēlam un skaņai neveidojot konceptuālu veselumu.
Runājot par latviešu mūziķu videoklipiem, kas tika nominēti "Zelta mikrofona" balvai, vēlos tos salīdzināt pēc šādiem kritērijiem: sižets, video saistība ar mūziku, vizuālais tēls, kopējais klipa iespaids, paturot prātā žanra piedāvātās iespējas.
Sāksim alfabēta kārtībā ar Donu. Viņa videoklips dziesmai "Darling, Darling" ir vienīgais solo mākslinieka videoklips starp nominācijām. Klipa režisors ir Jurgustulajstus, un tas iznācis 2013. gada novembrī.
Attēls 1: Dons, "Darling, Darling"
Videoklipā redzams Dons uz piepūšamā matrača, peldam virs ūdens. Uz baseina dibena redzami dažādi attēli, kas mainās pa kadriem: tur ir dažādi pilsētas skati, ielas, mašīnas, cilvēki pludmalē (1. attēls).
Attēls 2, Dons, "Darling, Darling"
"Darling, Darling" ir dziesmas "Māsa upe" versija angļu valodā. Pārveidojot "Māsu upi" angliski, ir mainīts gan teksts, gan dziesmas tēma, bet ūdens tēls videoklipā acīmredzot ir dziesmas latviešu versijas palieka. Ūdens videoklipā parādās kā pārvietojošs un pārveidojošs spēks, iegūstot upei līdzīgu nozīmi. Kameras leņķis ik pa brīdim mainās: skatus no augšas nomaina sānu skati, kā redzams attēlos 1 un 2. Dons, guļot uz piepūšamā matrača, tiek plūdināts garām dažādām ainām no dzīves: pludmale, pilsēta, mājas, un, domājams, tas ir mēģinājums vizuāli attēlot dziesmas tekstu par to, kā laiks plūst garām.
Dona klips dziesmai "Darling, Darling" vizuāli ir pārliecinošs, bet saturiski – ne pārāk. Plaisa starp to, kas notiek uz ekrāna, un to, kas notiek mūzikā, ir pārāk uzkrītoša, un šis ir viens no tiem gadījumiem, kad ir uztaisīts smuks klips bez dziļākas konceptuālas saiknes ar dziesmu, tāpēc video paliek tikai dziesmas ilustrācijas līmenī. "Darling, Darling" ir labi veidots klips, kas ne dziedātājam, ne veidotājiem kaunu nedara, gluži otrādi – domāju, ka ir izdevies piesaistīt daudzus jaunus fanus, bet tas arī nav mūzikas videoklips, ko pēc gadiem atcerēsies kā žanru veidojošo un pārmainošo darbu.
Pavisam citāda ir "Instrumentu" vīzija par mūzikas videoklipa lomu. "Instrumenti" starp nominantiem izceļas ar to, ka viņi mūzikas video apzināti izmanto kā līdzekli sava tēla radīšanai, iespējams, vairāk apzinoties žanra ietekmi un piedāvātās iespējas. Grūti iedomāties, kas vēl labāk par mūzikas klipu spētu veidot mūziķu tēlu un šo iespēju nedrīkstētu laist garām. Viens no izcilākajiem piemēriem mūzikas video spēkam ir rodams Maikla Džeksona radošajā karjerā. Kā savā pētījumā par Maikla Dzeksona tēlu atzīst Džuliana Vigo, tieši viņa videoklipos izmantotie simboli un apvienotie stili palīdzēja Džeksonam uzrunāt miljoniem skatītāju un kļūt par popmūzikas karali[i].
Mūzikas video "Don’t Hold Onto Me" režisors ir Uģis Olte. Nevarētu teikt, ka klipam ir skaidrs sižets, tā veidotāji uzsvaru likuši uz vizuāli iespaidīgiem kadriem, kas veidoti stop motion tehnikā. Klips ir melnbalts, un tā estētiskais noformējums ir minimālistisks, lielākoties abi mūziķi vienkārši redzami pie saviem instrumentiem. Klipā parādās dažādi objekti, kustības, gaismu spēles, bet tas netiek apvienots kādā viegli saprotamā vēstījumā.
3. attēls, "Instrumenti", "Don’t Hold Onto Me"
Savā grāmatā "Experiencing Music Video" mūzikas videoklipu pētniece Karola Vernalisa pievērš īpašu uzmanību mūzikas videoklipu tendencei nestāstīt stāstus, dodot priekšroku vizuāla naratīva veidošanas praksei, kurā uzsvars tiek likts uz klipa vizuālo pievilcību un saderību ar mūziku. Vernalisa uzsver, ka mūzikas videoklipos stāsts var būt nevēlams, jo, ja skatītājs pārāk koncentrējas uz stāstu, dziesma paliek otrajā plānā, kļūstot par filmu mūziku[ii].
"Don’t Hold Onto Me" ir klips, kas ļoti labi iederas grupas "Instrumenti" plašākā darbības kontekstā, atspoguļojot mūziķu vēlmi un spēju eksperimentēt, viņu atvērtību jaunām pārvērtībām un nebaidīšanos reizēm izskatīties ne pārāk veiksmīgi, kā, piemēram, kolāžās, kur abu mūziķu sejas saliktas viena uz otras (3. attēls). Spēja ietērpt vizuālā medijā konkrēto dziesmu, vienlaikus ieturot stilu, kas raksturīgs mākslinieka plašākai daiļradei, liecina par labu klipa veidotāju mūzikas un stilu izjūtu, kā arī noteiktu vīziju par to, kādiem ir jābūt grupas videoklipiem.
Otrs grupas "Instrumenti" videoklips, kas iekļauts "Zelta mikrofona" konkursa programmā, ir dziesmas "Heartcore" video. Tā režisors ir Indriķis Ģelzis.
Jau no klipa pirmajām minūtēm ir skaidrs, ka šo videoklipu raksturo gari kadri lēnā pārslīdēšanas garā, un tieši šis filmēšanas veids ļoti labi saskan ar dziesmas ritējumu. Šis klips gan der dziesmas popularizēšanas nolūkos, gan arī parāda grupas "Instrumenti" vēlmi doties dažādu robežu nojaukšanas virzienā.
Šajā video tiek rādīti dažādi cilvēki, kas ir iesprūduši dažādos objektos – mašīnā, akordeonā, galdā. Taču tas, kā viņi fiziski atrodas objektos, tiek atklāts tikai klipa gaitā. Kadri atkārtojas klipā vairākas reizes, un katra jaunā aina padara skatu mazliet skaidrāku, jo kamera slīd atpakaļ, atklājot arvien vairāk.
4. attēls, "Instrumenti", "Heartcore"
Dziesmas tekstā visbiežāk parādās prombūtne – vairākas reizes tiek pieminēts tas, ka reizēm it kā esi klāt, bet tajā pašā laikā – prom. Lai paspilgtinātu klipā valdošo prombūtnes sajūtu, klipa varoņi skatās viens otram garām, nepamanot, ka nav vieni.
Nesatikšanās sajūta tiek paspilgtināta arī ar pēdējo kadru (5. attēls). Viesistabā redzamas kāpnes, kas nekur neved, un uz tām stāv kāds cilvēks, un turpat sēž arī kāds cits, pa pusei iekāpis avīzē, un viņi eksistē paralēli, nepievēršot viens otram nekādu uzmanību. Klips rada spēcīgu atsvešinātības sajūtu, kas panākta gan ar klipa naratīva, gan ar vizuālo risinājumu izvēli.
Manuprāt, šis ir labākais starp nominētajiem klipiem, jo "Heartcore" režisoram izdodas likt video strādāt roku rokā ar mūziku un padarīt video patiesi multimediālu.
5. attēls, "Instrumenti", "Heartcore"
Līdzīgi grupai "Instrumenti", arī "Prāta vētra" nominantu sarakstā iekļuvusi ar diviem klipiem: "Butterfly in a Bottle" un "Europa", abiem režisors ir grupas bundzinieks Kaspars Roga.
"Butterfly in a Bottle" parāda "Prāta vētra" grupas dalībniekus pamestā karuselī, kurā viņi šķietamā nostalģijas uzplūdumā iedarbina atrakcijas un atgriežas bērnībā. Dziesma ir ļoti ērta šāda klipa izveidei: tā ir pietiekami neuzbāzīga, arī klips ir mierīgs un mazliet neizteiksmīgs. Dziesmā tiek meklēta atgriešanās pie saknēm, vismaz dziesmas vārdos ir bieži vērojama tendence mēģināt atrast sevi.
6. attēls, "Prāta vētra", "Butterfly in a Bottle"
Kā redzams 6. attēlā, mūziķis stāv pie tukšām atrakcijām, ilgpilni skatoties uz karuseļa zirdziņiem. Šāds skatiens var tikt interpretēts kā nostalģiska ilgošanās pēc cita laika un telpas. Dziesmā tiek runāts par to, kā dzīves realitāte atšķiras no sapņiem, tāpēc fiziska atgriešanās bērnības telpā karuseļa izskatā atspoguļo šādu ilgu un pārdomu procesu.
Pēc apcerīgas skatīšanās mūziķi sāk braucienu karuseļos, kas visus ļoti iepriecina (7. attēls), savukārt līdz videoklipa beigām viņi jau ir pārģērbušies, atraduši skatuvi un sākuši spēlēt, tāpēc var teikt, ka sevis atrašana grupai klipa ietvaros notikusi veiksmīgi.
7. attēls, "Prāta vētra", "Butterfly in a Bottle"
Klips ir lielākoties filmēts pasteļtoņos un vēlu naktī, izmantotas maigas gaismas, kas padara attēlu mierīgu un neuzbāzīgu. Izmantotā vizuālā metafora karuseļu veidolā nav nekas jauns, tāpēc klips rada visnotaļ klišejisku iespaidu. Šī metafora iepriekš izmantota, piemēram, Džonijas Mičelas dziesmā "The Circle Game", kur karuselis tiek izmantots laika ritējuma attēlošanai. Ar tādu pašu nozīmi karuseļa tēls parādās filmā "Something Wicked This Way Comes".
8. attēls, "Prāta vētra", "Butterfly in a Bottle"
Otrs balvai nominētais "Prāta Vētras" mūzikas video ir "Europa", kas filmēts Berlīnē.
Šim klipam nav viegli nolasāms sižets, iespējams, tāpēc, ka "Europa" ir sarežģītāka dziesma nekā visas iepriekšminētās. Mūzikas video sākas ar dažādiem Berlīnes skatiem vasarā. Šajos kadros "Prāta vētra" ir redzama kā attēli uz māju sienām un dažādiem pilsētvides objektiem (9. attēls).
9. attēls, "Prāta vētra", "Europa"
Šādi attēli ir samontēti ar vispārīgiem pilsētas skatiem: vilcieniem, baznīcām, ielām, cilvēkiem, kuri spēlējas ūdenī, pastaigājas un tamlīdzīgi. Klipā redzami mēģinājumi organiski iekļaut "Prāta vētras" mūziķus pilsētvidē (10. attēls). Pilsētas attēlojumā izmantots hipsterīgais "polaraoīda" filtrs, padarot klipu "vintadžīgu", kas sasaucas ar iepriekšējā klipā iztirzāto nostalģiju. Viens ir skaidri redzams: "Europa" nemēģina attēlot reālo Berlīni, bet vairāk tās ideju un mītu. Šajā klipā Berlīne eksistē kā vieta, kur viss ir iespējams: uz sienām dzied cilvēku sejas, visa pilsēta ritmiski kustas, ir vasara, un visi ir laimīgi.
10. attēls, "Prāta vētra", "Europa"
Šāda pieeja atstāj labu iespaidu un šķiet daudzsološa, tāpēc brīdis, kad Renārs Kaupers izkāpj no sienas attēla (11. attēls) un nokļūst lielā rapšu pļavā (12. attēls), sagādā lielu vilšanos.
11. attēls, "Prāta vētra", "Europa"
Pārrāvums šķiet neatbilstošs dziesmai, savukārt vizuāli Kaupera "izkāpšana" no ierobežojošā video projekcijas stila uz māju sienām atgādina kādu citu mūzikas videoklipu žanra klasiku: grupas "A-ha" videoklipu dziesmai "Take on Me". Šajā videoklipā grupas solists ir iesprostots komiksu grāmatā, un tikai meitenes mīlestība viņam palīdz pārvarēt robežas starp dažādajām pasaulēm un nokļūt pie īstajiem, nevis zīmētajiem cilvēkiem. "Take on Me" klips ļoti labi izmanto dažādu stilus vienā video, kā arī parāda to, ka stilu robežu pārkāpšana var ietekmēt arī dziesmas vēstījumu, kas pārliecinoši izdodas "A-ha" gadījumā. Savukārt "Europa" dziesmas videoklipā stila maiņa dziesmas vidū grauj darba viengabalainību.
12. attēls, "Prāta vētra", "Europa"
Šis pārrāvums "Europa" videoklipu it kā sadala divos dažādos klipos, kas katrs pats par sevi būtu bijuši labi, bet kā divu klipu apvienojums tas šķiet pārāk mākslīgs, šis vizuālais eksperiments līdz galam neattaisnojas, īpaši tāpēc, ka tam arī nevar atrast nekādu pamatojumu dziesmas vēstījumā.
Vērtējot "Zelta mikrofonam" nominētos mūzikas video, iezīmējas kopēja tendence –mākslinieki atkārtojas, izmantojot sen zināmas klišejas un par maz eksperimentējot. Videoklipi lielākoties atstāj garlaicīgu iespaidu, kaut arī ir vizuāli labi izveidoti. Mazliet žēl, ka starp šiem videoklipiem nav neviena, kas izmantotu visas žanra iespējas, tomēr, jāatzīst, ka ir darbi, kuros veikti soļi muzikālās un vizuālās sintēzes sasniegšanai. Starp šiem pieciem visdaudzsološākais liekas "Heartcore", un ceru, ka nākamgad būs vairāk tādu klipu, kas mēģina kaut ko jaunu, nevis vienkārši strādā pēc ilggadējiem paraugiem (dziedātājs kameras priekšā atdarina dziedāšanu un smuki izskatās).
"Zelta mikrofona" balvu pasniegšana notiks 5. martā.
[i] Vigo, Julian. "Metaphor of Hybridity: The Body of Michael Jackson." The Journal of Pan African Studies 3.7 (2010): 29-41.
[ii] Vernallis, Carol. Experiencing Music Video: Aesthetics and Cultural Context. New York: Columbia UP, 2004.
2