Intervija ar bijušo LTV Ziņu dienesta krievu satura galveno redaktori Olgu Proskurovu
Ja pieņemam, ka piederības sajūta Latvijas valstij ir svarīgs mērķis, un ja pieņemam, ka aktīvas un gudras sabiedrības veidošana ir svarīgs mērķis, tad, pielietojot veselo saprātu, jāsecina, ka šo mērķu īstenošanai būtu jāuzrunā dažādas sabiedrības grupas tām piemērotā formātā un valodā. Atmodas laikā nevienam neradās jautājumi par to, kāpēc žurnālam "Avots" līdztekus iznāk "Rodņik", kāpēc "Diena" ir divvalodīga un kāpēc krievu valodā raida sabiedriskie mediji un veidojas jaunas avīzes un televīzijas, kuras ar auditoriju runā krieviski. Taču vēlākajos gados situācija mainījās, radās jautājumi, krievu žurnālistika piedzīvoja dažādus marginalizācijas viļņus un tā arī neieguva jūtamu ietekmi uz politiskajiem procesiem. Olga Proskurova, kura krievu valodas žurnālistikā strādājusi teju 20 gadus, ir ilgstoši mēģinājusi saprast – kāpēc ietekme tā arī palika nesasniegta. Intervija ar Olgu Proskurovu papildina rakstu un podkāstu sēriju "Latvijas mediju arheoloģija".
Rita Ruduša: Atradu interneta dziļumos tavu rakstu, ko savulaik publicēja "politika.lv" ar nosaukumu "Pazaudētās krievu ziņas" [1], un mani aizķēra elpošanas metafora, kuru tu lietoji attiecībā uz krievu valodas žurnālistiku Latvijā, – ir periodi, kad var ievilkt gaisu krūtīs, un ir periodi, kad skābekļa ir ļoti maz. Kuri periodi ir tie, kad krievu mediji varēja ar pilnu krūti elpot?
Olga Proskurova: Vai bija tā, ka varēja teikt – tagad mēs elpojam, kā brīvai presei ir jāelpo? Man šķiet, ka līdz pavisam brīvai elpai visu laiku kaut kā pietrūka. Pie visa tā, kas bija krievu presei ziedu laikos, – nauda, reklāmdevēji, lielas un spējīgas komandas, avoti sociālajā dzīvē, plašums kultūras dzīves aprakstā – tai nekad nebija politiskas ietekmes. Nekad! Es neatceros nevienu mirkli, kad krievu prese varēja dot ziņu politiskajiem aktoriem, ka šis viedoklis ir nozīmīgs. Tu varēji kliegt, bet tas neatspoguļojās politiskajos procesos. Un līdz tai elpas brīvībai, manuprāt, tieši tā arī pietrūka.
Rita Ruduša: Tu nespēj ietekmēt procesus. Vari brīvi strādāt, bet neredzi atdevi sabiedrības procesos.
Olga Proskurova: Jā. Nevis sabiedriskajos, bet politiskajos. Biznesā, manuprāt, avīzēm bija teikšana. Sociālajā dzīvē arī. Kultūras norisēs varbūt arī. Bet tā, lai krievu preses viedoklis tiktu sadzirdēts politiskajā elitē, – nē. Piemēram, 2009., 2010. gadā TV5 [2] ziņu dienests sāka gūt lielu skatītāju atsaucību un politiskas ietekmes garšu. Viņos sāka ieklausīties. Un tad skābeklis pārtrūka, jo komandu vienkārši izjauca.
Rita Ruduša: Bet, ja attinam filmu atpakaļ uz Atmodas laiku, tad likās, ka starta pozīcija visiem ir vienāda. Bija vairāki bilingvāli laikraksti, un tolaik neviens neuzdeva jautājumus par to, vai vajag vai nevajag medijus krieviski. Kurā brīdī tas mainījās?
Olga Proskurova: Atminoties šos procesus, domāju, ka pagrieziena punkts ir krievu skolu jautājums. Mazākumtautību skolu reforma, 2004. gads [3]. Kad bija jāizvēlas – vai nu mēs ejam uz latviešu valodu kā integrācijas pamatu, vai atzīstam divvalodību. Ar "mēs" es domāju Latviju. Daļa bija izlēmusi, ka ejam uz latviešu valodu un viss, un tas nozīmēja krievu preses marginalizāciju. Nākamais padziļinātas marginalizācijas posms bija valodas referendums 2012. gadā [4]. Tad aiza starp [latviešu] presi un [krievvalodīgo] presi paplašinājās.
Rita Ruduša: Krievu valodas mediju kontekstā es gribētu pievērsties sabiedriskā radio kanālam LR4, jo tas bijis ārpus kopējiem procesiem, kas skāruši krievu valodas žurnālistiku Latvijā. Šķiet, ka tas bijis arī politiski izdevīgs, jo vienmēr varēja teikt – bet mums taču ir LR4, tāpēc ar mazākumtautību uzrunāšanu viss ir kārtībā.
Olga Proskurova: Nenoliedzami pašā sākumā "Домская площадь" ["Doma laukums"] krievu valodā ir bijusi brīvības un plurālisma platforma krievu auditorijai. Tāpēc Sergejs Kruks [5] to visu laiku atceras – jo tiešām ir, ko atcerēties. Tā bija redakcija, kura īstenoja brīvības dienaskārtības ieviešanu Latvijas krievvalodīgajā auditorijā. Kas notika tālāk, nezinu. LR4 visu laiku ir līdzekļi, ir cilvēki, ir relatīva brīvība, bet nez kāpēc – atkal šis jautājums, kas mani nodarbina – nav ietekmes. Viņi ļoti labi pilda informatīvo, izglītojošo funkciju. Bet to sajūtu, kam būtu jābūt mērķauditorijā, ka viņi ir politisko procesu dalībnieki, šis medijs nesniedz. Es nezinu, kā to izskaidrot.
Rita Ruduša: Vai tas, ka daži žurnālisti, kuriem krievu valoda ir dzimtā, izvēlas strādāt latviešu valodas žurnālistikā, ir saistīts ar šo ietekmes trūkumu?
Olga Proskurova: Protams. Tu gribi, lai tavam darbam ir rezultāts! Pētnieciskajā, izmeklējošajā žurnālistikā tu, piemēram, pēti korupciju un gribi redzēt pārmaiņas. Terapijā ir tāds paņēmiens, ka tev jākliedz burkā, lai tavas emocijas "izietu", bet neviens to nedzirdētu. Krievu mediji, manuprāt, kliedz burkā. Iespējams, ļoti skaļi, bet neviens nedzird. Ja publicē rakstu, piemēram, "lsm.lv", būs diskusija. Ja nopublicē rakstu "rus.lsm.lv" un šis raksts netiek iztulkots latviešu valodā, tad tai burkā viss arī paliek.
Rita Ruduša: Bija īss periods, kad atradās politiskā griba investēt sabiedrisko mediju saturā krievu valodā. Tā bija Laimdotas Straujumas valdība, kura pēc Krimas notikumiem [6] pieņēma lēmumu piešķirt līdzekļus saturam mazākumtautībām LTV. Tad neticamā ātrumā – dažu mēnešu laikā – bija jārada pieci jauni raidījumi krievu valodā raidīšanai LTV7. Tu tobrīd biji LTV Ziņu dienesta krievu satura galvenā redaktore un šī procesa motors. Ņemot vērā, ka pirms tam bija "neelpošanas" posms, kādi bija izaicinājumi, meklējot komandu?
Olga Proskurova: Man tā nebija problēma vai izaicinājums, jo es ļoti labi pārzinu krievu valodas televīzijas tirgu Latvijā un precīzi zināju, ar ko es gribētu būvēt krievu saturu Latvijas Televīzijā. Vairākumu, par kuriem sapņoju, man izdevās pierunāt, kaut nezinu, kādā veidā. Mēs zinājām, ka tās naudas, kuru valdība bija steidzami atradusi, pietiks tikai pirmajam pusgadam, un es rāvu cilvēkus ārā no pastāvīgajiem darbiem. Bet elpot gribējās. Un ne tikai man.
Rita Ruduša: Bija tobrīd cerība, ka varēs elpot?
Olga Proskurova: Jā. Es domāju, ka tikai ar to es varēju cilvēkus "paņemt" – ka mēs elposim brīvi, ka elposim, iespējams, vēl pilnīgāk, jo bija iesāktas runas par jaunu sabiedriskās televīzijas kanālu krievu valodā un toreiz likās, ka viss notiks. Bija ļoti liels starptautiskais atbalsts, izpratne arī Latvijā, ka tas ir nepieciešams. Tad sākās politiskās spēles.
Rita Ruduša: Kanāls krievu valodā netika izveidots. Tavā vadībā savulaik izveidotie krievu valodas formāti piedzīvojuši vairākas transformācijas, bet kodols ir palicis un joprojām turpina strādāt. Šogad krievu valodas saturs pārgāja uz internetu [7]. Vai tas dod jaunas iespējas?
Olga Proskurova: Manuprāt, ar to elpošanu varēja būt diezgan labi, ja tiktu realizēta ideja par to, ka sabiedriskajam medijam krievu valodā jāelpo kopā – radio, video un interneta formātiem. Tas varēja būt diezgan spēcīgs medijs, ja šī koncepcija tiktu realizēta. Bet tagad – katrs paelpos to skābeklīti, cik tam būs. Manuprāt, tas ir veselā saprāta jautājums. Vismaz, kad skaties no malas, visu resursu apvienošana šķiet vienīgais racionālais ceļš, kā paplašināt pieeju krievvalodīgajai auditorijai. Zem viena sabiedriskā medija zīmola radio uzrunātu vienu daļu auditorijas, internets – citu, ar videoformātiem modernajos, interesantajos sociālajos medijos varētu uzrunāt arī jaunāku auditoriju. Es nezinu, vai veselais saprāts uzvarēs. Bet, nu, paskatīsimies.
[1] Proskurova, Olga. Pazaudētās krievu ziņas. politika.lv, 2012. gada 23. janvāris: https://providus.lv/raksti/pazaudetas-krievu-zinas/?view=comments
[2] TV5 bija komerciāls televīzijas kanāls krievu valodā, izveidots 1996. gadā. Sīkāk par TV5 ziņu dienesta norietu "Satori" podkāstā "Latvijas mediju arheoloģija: Oļegs Ignatjevs": https://satorilv.podbean.com/e/4-latvijas-mediju-arheologija-olegs-ignatjevs/
[3] 2004. gadā tika turpināta 1995. gadā uzsāktā reforma mazākumtautību skolās un noteikts, ka vidusskolas posmā mācību priekšmetu satura apguve notiks 60 % latviešu valodā un 40 % mazākumtautību valodā. Skolu reforma izraisīja plašus protestus.
[4] 2012. gada tautas nobalsošana par likumprojektu "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē" bija pilsoņu parakstu vākšanā ierosināts referendums par likumprojektu, kas paredzēja mainīt Latvijas Republikas Satversmi, piešķirot krievu valodai otrās valsts valodas statusu. Procesu 2011. gada sākumā ierosināja biedrība "Dzimtā valoda" ar tās vadītāju Vladimiru Lindermanu priekšgalā, pēc kuras iniciatīvas tika savākts nepieciešamais parakstu skaits tautas nobalsošanas organizēšanai. 2011. gada nogalē savu atbalstu šai iecerei pauda arī partijas "Saskaņas centrs" līderi.
[5] Sergejs Kruks – Rīgas Stradiņa universitātes profesors, zinātņu doktors informācijas un komunikācijas nozarē, mediju eksperts, bijušais Latvijas Radio žurnālists.
[6] Ar Krimas notikumiem vai Krimas krīzi apzīmē Krievijas Federācijas bruņoto iebrukumu Ukrainai piederošajā Krimas pussalā 2014. gadā. Krimas aneksija tika pabeigta, ar Krievijas Federācijas prezidenta Vladimira Putina rīkojumu nosakot Ukrainai piederošo Krimas pussalu par Krievijas Federācijas sastāvdaļu un tādā veidā formāli nobeidzot Ukrainai piederošās teritorijas aneksiju.
[7] Latvijas Televīzijas multimediju platforma mazākumtautībām "RusLSM" tika atklāta 2021. gada septembrī. Tās saturu multimediju formātā – video, tiešraides, teksti, audio – veido "RusLSM" redakcija, kurā apvienojās kādreizējā "Russkoje veščaņije" komanda no LTV7, un "LSM.LV" krievu versijas redakcija. Papildus tam platformā tiek integrēts LR4 saturs. Lielākā daļa raidījumu krievu valodā, kas iepriekš tika demonstrēti LTV7, šobrīd televīzijas formātā nav pieejami (izņemot ziņu izlaidumu "Segodņa večerom/Šovakar" pulksten 19.00).
0