Bibliotēka
16.08.2005

Klavierētāja

Komentē
0
Saglabā

Valters Klemmers ar vieglu sirdi ļaujas vēlmei sākt triecienuzbrukumu Ērikai Kohutai, jo sagatavošanās darbi ir pabeigti un durvis aizslēgtas. Neviens netiek šeit iekšā, un tāpat nevienam netikt no šejienes ārā bez viņa aktīvas manuālās palīdzības. Bufete ar viņa spēku ir nogādāta līdz durvīm, sieviete ir viņam blakus, un bufete abus sargā no ārpasaules. Klemmers zīmē Ērikai utopiskas partnerattiecības, kuras turklāt vēl labi ievirco mīlas jūtas. Cik garda gan var būt mīlestība, to izbaudot kopā ar pareizo otrinieku. Ērika norāda, ka viņa grib tikt mīlēta tikai pēc maldiem un sarežģījumiem. Viņa pilnīgi ievērpjas savā priekšmetiskumā un savas jūtas atstāj ārpusē. Viņa krampjaini tur sev priekšā savas kaunības bufeti, savas neomulības skapi, un Klemmeram ir varmācīgi jāgrūž šīs mēbeles prom, lai piekļūtu Ērikai. Ērika grib būt tikai instruments, kuru viņa tam mācīs spēlēt. Viņam ir jābūt brīvam, turpretim viņai ir jābūt pavisam saslēgtai važās. Bet važu veidu noteiks Ērika pati. Viņa ir izlēmusi padarīt sevi par priekšmetu, darba rīku; Klemmeram vajadzēs izšķirties, vai viņš šo priekšmetu lietos. Ērika spiež Klemmeru izlasīt vēstuli un turklāt sirsnīgi lūdz, lai viņš, tiklīdz būs iepazinies ar vēstules saturu, mēģina pārkāpt tam pāri, lūdzu. Kaut vai tā vienīgā iemesla dēļ, ka tā ir patiesa mīlestība, kuru viņš izjūt, un nevis drupana šķietamība, kas mirguļo kalnu nogāzēs. Ērika pilnīgi liegs sevi Klemmeram, ja tas liegsies piedēvēt viņai tieksmi pēc varmācības. Tomēr viņa katrā laikā būs laimīga, ja tā simpātijas izslēgs varmācību pret noskatīto būtni. Ēriku gan viņš drīkstēs dabūt vienīgi tad, ja pakļausies varmācības noteikumam. Viņam ir jāmīl Ērika līdz pilnīgai pašatdevei, tad viņa savukārt mīlēs viņu līdz pilnīgam pašnoliegumam. Viņi ilgstoši sniedz viens otram apstiprinātus simpātiju un padevības pierādījumus. Ērika gaida, ka Klemmers aiz mīlestības apzvērēs atteikšanos no varmācības. Tad Ērika aiz mīlestības liegs sevi un pieprasīs, lai viņai tiek darīts tas, ko viņa visās detaļās prasa vēstulē, vienlaikus karsti cerot, ka viņai tiks aiztaupīts tas, kas tiek pieprasīts vēstulē.

Klemmers nolūkojas Ērikā ar mīlestību un cieņu, it kā kāds nolūkotos, kā viņš nolūkojas Ērikā ar mīlestību un cieņu. Neredzams skatītājs lūkojas Klemmeram pār plecu. Ja nu par Ēriku, tad viņai pār plecu lūkojas pestīšana, uz kuru tā cer. Viņa pavēl sev doties Klemmeram rokās un cer uz absolūtas uzticēšanas nestu pestīšanu. Viņa vēlas no sevis paklausību un no Klemmera pavēles, lai nokomplektētu savu paklausību. Viņa smejas: tai lietai vajag divus! Klemmers smej līdzi. Pēc tam viņš norāda, mēs taču varam iztikt bez vēstuļu apmaiņas, pietiks, ja vienkārši apmainīsimies skūpstiem. Klemmers apliecina nākotnes mīļākajai, ka viņa var sacīt tam visu, nu pilnīgi visu, un nav nemaz īpaši jāraksta. Sieviete, kas iemācījusies spēlēt klavieres, droši drīkst kaunēties! Ar labu ārējo izskatu viņa var vīrietim kompensēt zinību dēļ permanenti atmirstošu dzimumkairinājumu. Klemmers grib beidzot ar mīlas spārniem traukt debesīs un nevērot ceļa zīmes, kas izliktas rakstiskā veidā. Vēstule taču tepat vien ir, tad kāpēc viņam to neatvērt? Ērika mulsi rausta savu brīvību un savu gribu, kas beidzot patiešām var iesniegt tās demisiju; vīrietis nemaz šo upuri nesaprot. Viņa izjūt šī gribas trūkuma tumšo valdzinājumu, kas viņu spēcīgi uzbudina. Klemmers vieglprātīgi joko: man pamazām zūd katra patika. Viņš draud, ka šis mīkstais, gaļīgais un tik pasīvais ķermenis, tikai klavieru jomā ierobežotais kustīgums nejaudās modināt viņā nekādas lielākas alkas, ja arī turpmāk tiks grēdoti šķērslis uz šķēršļa. Nu taču mēs esam vieni, ķersimies vienreiz pie lietas! Šī reiz ir situācija, kurā nav atpakaļgaitas un nekāda piedodiet, atvainojiet! Pa daudziem apvedceļiem viņš beidzot ir ticis tik tālu, ka nonācis šeit. Viņš apēd savu porciju un kāri ķer nākamo, arī piedevas viņš grābj ar kaudzi. Klemmers ar sparu grūž vēstuli projām un saka Ērikai, ka tai ar spiešanu jāuzspiež pašas laime. Viņš attēlo laimi, kāda tai tiks no viņa, sevis paša plusus un labumus, neslēpjot arī trūkumu, kāds tam piemīt, salīdzinot ar mirušo papīru: proti, viņš taču ir dzīvs! Un viņa arī drīz dabūs to just, tikpat dzīvi, cik dzīva ir pati. Valters Klemmers liek saskatīt piedraudējumu tajā, cik aši dažs vīrietis atēdas dažu sievieti. Tā nu tas ir, ka sievietei jāmāk pagatavot sevi dažādā veidā, lai būtu pārmaiņa. Ērika ir viņam soli priekšā, viņa par to jau ir informēta. Tāpēc jau viņa Klemmeram uzspiež to vēstuli, kurā raksta, kā attiecību apakšmalu var pēc vajadzības palaist garāku. Ērika saka: labi, bet iepriekš to vēstuli. Klemmeram neatliek nekas cits, kā to paņemt, jo pretējā gadījumā viņš ļautu tai nokrist zemē un sievietei tas būtu apvainojums. Viņš sparīgi pārklāj Ēriku ar skūpstiem, jo ir tik priecīgs, ka viņa beidzot ir kļuvusi prātīgāka un gatava kooperēties mīlas lietās. Par to viņa iemantos daudzas un neizsakāmas mīlas labdarības, un visas tās radīs viņš, Klemmers. Ērika pavēl, lasi vēstuli. Klemmers negribīgi izlaiž Ēriku no jau atplestās plaukstas un atplēš aploksni. Viņš izbrīnā lasa, kas tur ir rakstīts, un fragmentus nolasa priekšā skaļi. Ja viņš patiešām saprot lasīto pareizi, tad viņam klāsies ļauni, bet šai sievietei klāsies vēl ļaunāk, to nu viņš garantē. Lai kā viņš pūlētos, būdams cilvēks, viņš uz to nespēj vairs paskatīties, kaut kam tādam var pieskarties tikai ar cimdiem. Ērika izvelk vecu kurpju kārbu un izpako tajā sataupīto. Viņa šaubās, par ko Klemmers izšķirsies, un tai gribas, lai katram gadījumam viņu padara pilnīgi kustēties nespējīgu. Viņai gribas, lai ārēji pielietoti palīglīdzekļi atbrīvotu viņu no atbildības. Viņa grib sevi uzticēt kādam citam, bet tikai ar viņas noteikumiem! Viņa to izaicina!

Klemmers paskaidro, ka drosme bieži ir vajadzīga arī tāpēc, lai noraidītu izaicinājumu un izšķirtos par labu normai. Klemmers ir norma. Klemmers lasa un pats sev jautā, ko gan šī sieviete vispār iedomājas. Viņš risina mīklu, vai viņa to domā nopietni. Viņam turpretim tā ir visskarbākā nopietnība, kuru viņš mācījies pazīt straujūdenī, kur bieži ir jāsaskaras ar nopietnām briesmām un jātiek galā ar situāciju.

Ērika lūdz, lai Klemmera kungam būtu tāds prāts, ka viņš tai tuvotos brīdī, kad viņa būs tērpusies melnos neilona apakšsvārkos un zeķēs! Tas viņai patiktu. Viņas karstākā vēlēšanās ir tāda, lasa Klemmera kungs, kuram adresēta šī lūgsna, lai tu mani sodītu. Viņai gribētos, lai Klemmers tai par sodu vajātu viņu uz katra soļa. Ērika piesauc Klemmeru kā savu sodu. Un proti, tam būtu jāizpaužas tādā veidā, ka viņš ar baudu to sasietu, sašņorētu un sasprādzētu krustām šķērsām un cik vien iespējams cieši, stingri, stipri, pamatīgi, prasmīgi, nežēlīgi, mokoši un rafinēti ar visiem striķiem, kurus tā jau ir savākusi, tāpat ar ādas siksnām un pat ar ķēdēm (!), kas arī viņai ir krājumā. Sienot tam jāatspiežas uz ceļgaliem, tā lai tie ieurbtos viņai miesā, esi tik labs, lūdzu.

Klemmers skaļi uzjautrinās. Viņš uztver kā joku, ka viņam ir jāsit ar dūrēm Ērikai pa vēderu un jāsēžas viņai virsū, lai viņa tur guļ kā dēlis un savos baisi saldajos pinekļos nespēj ne pakustēties. Klemmers zviedz, jo viņa to nedomā nopietni un tas ir labi izgudrots. Šī sieviete viņam tagad atklājas no jaunas puses un līdz ar to savukārt stiprāk piesaista vīrieti sev. Viņa grib izklaidēties, un viņu nebaida nekādi varianti. Jo šeit viņa, piemēram, vēstulē raksta, ka viņa kā tārps locīsies tavās nežēlīgajās važās, kurās tu liksi man gulēt daudzas stundas un piedevām visās iespējamajās pozās mani vēl sitīsi, spārdīsi kājām un pat pērsi ar pātagu! Ērika rakstiski norāda, ka grib pilnīgi izbeigties un izplēnēt viņa varā. Viņai jākāpina savs tradicionālais paklausības veikums! Un māte vēl nav viss, lai arī katram ir tikai viena. Tā ir un paliek visupirms māte, kamēr vīrietis grib veikumu, kas pārsniedz šo līmeni. Klemmers jautā, ko viņa īsti iedomājas. Viņš grib zināt, kas viņa galu galā ir. Viņam rodas iespaids, ka tā pat nekaunas.

Klemmeram gribas atkal tikt ārā no šī dzīvokļa, kas drīzāk ir slazds. Viņš iepriekš nezināja, uz ko šeit ielaižas. Viņš cerēja kaut ko labāku. Laivotājs pēta nepazīstamus ūdeņus. Pat sev viņš īsti vēl neatzīstas, kur ir iestūrējis, un citiem neatzīsies nekad. Ko gan šī sieviete no manis grib, viņš baiļojas. Vai viņš ir pareizi sapratis, ka, kļūstot par viņas kungu, viņam nemūžam nekļūt par viņas kungu? Ja viņa noteiks, kas viņam ar to jādara, vienmēr kaut kāda pēdējā viņas daļiņa paliks neizdibināma. Cik viegli mīlētājs iedomājas, ka ielauzies pašās dziļākajās sfērās un viņam vairs nav neatklātu noslēpumu. Ērikai šķiet, ka viņai tās vecumā vēl palikusi kaut kāda izvēle, kaut gan viņš ir daudz jaunāks, un tādēļ viņam ir pirmās tiesības izvēlēties un pašam tikt izvēlētam. Ērika rakstiski pieprasa, lai viņš to pieņem kā savu verdzeni un uzdod tai uzdevumus. Viņš klusībā domā, ka tas nu vēl tā, bet sodīt viņš gan nekad nesodīs, šis cēlsirdīgais jauneklis, kuram tas nāktos grūti. Ir punkts, kuru viņš nekad nepārkāps savos dārgajos ieradumos. Ir jāzina sava robeža, un robeža sākas vietā, kur varētu rasties sāpes. Nav jau tā, ka viņš neuzdrīkstētos. Bet viņš negrib. Ērika vēstulē norāda, ka vienmēr vērsīsies pie viņa rakstiski vai pa tālruni, viņa nekad to nedarīs nepastarpināti. Viņa taču to nevarot izrunāt skaļi! Ne jau veroties viņa zilajās acīs.

Klemmers sāpīgi uzsit pa cisku par tādu joku, ka Ērika grasās dot viņam rīkojumus! Un viņam vēl nekavējoties būtu tai jāklausa. Tālāk tā saka, lūdzu, vienmēr vispirms smalki izstāsti, ko tu ar mani darīsi. Un atklāti piedraudi, kas vēl var sekot, ja atteikšos paklausīt. Tas viss tev jāiztēlo vissīkākās detaļās. Arī salīdzināmām pakāpēm jātiek izvērsti aprakstītām. Klemmers atkal izsmējīgi noprasa klusējošajai Ērikai, ko tad tā iedomājas, kas viņa ir. Viņa izsmiekls ietver neizsacītu domu, ka viņa nav nekas vai arī nekas īpašs. Viņš ierunājas par vēl kādu robežu, kuru zina tikai viņš vien, jo pats ir iedzinis robežstabus: šī robeža sākas vietā, kur man ir jādara kaut kas pret paša gribu, Klemmera kungs ironizē par stāvokļa nopietnību. Viņš lasa, bet dara to vairs tikai joka pēc. Viņš lasa skaļi, bet vairāk gan paša uzjautrinājumam: neviens taču neizturētu to, ko viņa sev vēlas, agri vai vēlu nenomiris. Šis sāpju inventarizācijas akts. Man tātad jāapietas ar tevi vienkārši kā ar priekšmetu. Klavierstundās tas drīkst izpausties tikai tiktāl, lai citi to nemanītu. Klemmers jautā, vai viņa ir galīgi gaisā pasista. Ja viņa domā, ka to neviens nemanīs, tad viņa maldās. Milzīgi maldās.

Ērika nerunā, viņa raksta, ka viņas trulais klavieru ganāmpulks varbūt prasīs skaidrojumu, bet tādu tas nedabūs. Klemmers tai iebilst, ka Ērika rupji ignorē savus skolniekus. Viņš taču neies pilnīgi atkailināties ļaužu priekšā, kas visi kopā ir dumjāki par viņu. Tādas es mūsu attiecības nebiju iecerējis, Ērika. Klemmers lasa vēstulē, kuru pie labākās gribas viņš nevar ņemt nopietni, ka viņš nedrīkst atsaukties nekādiem lūgumiem. Ja es tev, mīļotais, lūgtu palaist vaļīgāk manas saites un tu šim lūgumam izdabātu, man varētu rasties zināma iespēja no tām atsvabināties. Tāpēc, lūdzu, nekādā veidā neatsaucies uz manu dīkšanu, tas ir ļoti svarīgi! Gluži otrādi, ja es lūdzos, tad tikai izliecies, ka to darīsi, bet īstenībā savelc, lūdzu, važas vēl ciešāk, vēl stiprāk, un siksnas savelc vismaz par 2–3 caurumiem stingrāk, jo vairāk, jo tas man būs patīkamāk, un turklāt iestūķē man mutē manas vecās neilona zeķes, kuras būs noliktas turpat pa rokai, tik cieši, cik vien tas iespējams, un aizbāz man muti tik rafinēti, lai turpmāk es nespētu izdvest ne skaņu.

Klemmers saka, nē, un nu tam reiz jādara gals. Viņš prasa Ērikai, vai tik tā negrib pļauku. Ērika nedod atļauju runāt. Klemmers piedraud, ja viņš to lasīšot tālāk, tad tikai aiz intereses par klīnisko gadījumu, kāds ir šī Ērika. Viņš saka: tādai sievietei kā tu, tas nav vajadzīgs. Viņa taču nav izcili neglīta. Viņai nav redzamu miesas defektu, izņemot vecumu. Viņas zobi ir pašas zobi.

Šeit rakstīts, iesien ar gumijas šļūteni, gan jau es parādīšu, kā tas ir darāms, šo vīkšķi man mutē tik cieši, cik vien tu vari, lai es ar mēli to nevaru izgrūst. Šļūtene jau ir sagatavota! Lai mana bauda pieaugtu, turklāt vēl cieši ietin manu galvu kombinē kreklā un sasien to ap manu seju tik stipri un prasmīgi, lai es to nespētu nobraucīt. Tad liec man smakt šādā mokpilnā stāvoklī stundām ilgi, tā lai es nespētu neko mainīt, bet pats aizej un atstāj mani vienu ar mani pašu un manī pašā. Un kur tad paliek mans atalgojums, Klemmers joko. Viņš tā jautā, jo citu mocības viņam nekādu prieku nesagādā. Sportiskās mocības, kuras viņš labprātīgi pats uzņemas, ir kas cits: tās nes ciešanas vienīgi viņam pašam. «Sibīrijas» uzlējums saunā pēc vissaltākās kalnu upes. To es varu uzspiest sev pats, un man tev jāizskaidro, ko saprotu ar ekstrēmiem apstākļiem.

Ņirgājies par mani, apsaukā mani par stulbo verdzeni un vēl sliktākos vārdos, Ērika turpina lūgties vēstulē. Vienmēr apraksti pilnā rīklē, ko tu tūlīt ar mani darīsi, un apraksti arī manu ciešanu kāpināšanas iespējas, īstenībā gan savu nežēlību nekāpinot. Runā par to, bet nevērs to darbībā. Piedraudi man, bet paliec krastā. Klemmers domā par daudzajiem krastiem, kurus ir iepazinis, bet tādu sievieti viņam līdz šim vēl nav iznācis sastapt! Uz jauniem krastiem ar tādu nav ko posties, smirdīga, veca urga, tā viņš to nosauc bez kāda prieka, lai arī tikai domās. Viņš jau to apkrauj ar izsmieklu, lai arī klusībā pats pie sevis. Viņš skatās šajā sievietē, kas vēlas vairs neapjēgt sevi aiz svētlaimes, un jautā sev: kurš tad spēj apjēgt sieviešu dzimumu? Viņa domā tikai par sevi. Beigās viņa aiz pateicības grib skūpstīt man kājas, vīrietis tagad atklāj. Vēstule to pasaka skaidrā vācu mēlē. Vēstule ierosina, ka visam tam jāpaliek tikai starp viņiem, plašāka publika nedrīkst zināt par slēptajām norisēm. Mācību stundas ir ideāla barotne, kurā var raudzēt zaglīgu slepenību, vienlaikus publiski žilbinot. Klemmers jauš, ka vēstule šādā tonalitātē turpināsies vēl veselu mūžību. Lasāmo viņš spēj uztvert vairs tikai kā kuriozitāti. Visvairāk man gribētos aši atstāt šo telpu, tāds nu ir viņa gala mērķis. Viņu notur uz vietas vēl vienīgi ziņkāre, ciktāl var aiziet cilvēks, kurš būtu spējīgs sniegties pēc zvaigznēm! Klemmers, šī mazā stāvpimpjzvaigzne, jau ilgi apspīd tuvāko apkaimi. Skaņmākslas kosmoss plešas tik plaši, sievietei ir tikai jāpastiepj roka, bet viņa samierinās ar mazumu! Klemmeram niez kāja spērienam, kura mērķis būs Ērika.

Ērika skatās vīrietī. Viņa reiz bija bērns un otrreiz par tādu nekļūs.

Klemmers joko par nepelnītu sitienu netaisnību. Šī sieviete iedomājas, ka pelnījusi sitienus jau tāpēc vien, ka ir pasaulē, bet tas tomēr nav īsti pietiekams iemesls. Ērika domā par savas bērnības universālveikalu slīdošajām kāpnēm. Klemmers smejas, viņš nemaz negribot noliegt, ka kādreiz tam tiešām var paslīdēt roka, bet, kas nu pār mēru, tas reti nāk kādam par labu. Lūdzu, tikai bez pārgalvībām, kad lieta kļūst intīma. Tā pārbauda viņa mīlestību, tas taču redzams pat aklajam. Tikai pārbaude, ciktāl viņš gatavs iet savā mīlestībā pret Ēriku. Viņa to testē mūžīgās uzticības jautājumā un grib, lai tā tiktu apliecināta jau šobrīd, pirms vispār vēl esam sākuši. Tā sieviete bieži mēdz domāt. Izskatās, ka viņa zondē, cik droši viņa var būvēties savā padevībā un cik stipri viņš var klauvēt pie viņas atdevības mūra. Ja tā būs vispār, tad absolūta — šī viņas spēja atdoties. Spēja pārtop zināšanā.

Tā domā Klemmers un pievieno atziņu, ka šajā stadijā vajag sievietei solīt visu un solījumi nav jāpilda. Nokaitētā kaislību dzelzs atdziest strauji, ja kaļ par biklu. Aši tik virsū ar āmuru. Vīrietis liek nenoturīgus balstus atbilstošajam sievišķās būvmākslas eksemplāram. Pārstrādāšanās vīrieti nogurdina. Vajadzība būt pilnīgi vienam to saēd.

Klemmers no vēstules uzzinājis, ka šī sieviete vēlas, lai viņš to aprij; apetītes trūkuma dēļ šāds piedāvājums tiek pateicīgi noraidīts. Klemmers motivē atteikumu: nedari citam to, ko negribi, lai tev dara. Un viņam negribētos gulēt važās ar vīkšķi mutē. Es mīlu tevi tik ļoti, runā Klemmers, ka nespētu tev ne mūžam nodarīt sāpes, pat par tādu cenu, ka tu to vēlies. Jo katrs grib darīt to, ko pats vēlas. Klemmers nevilks konsekvences no izlasītā, viņš sen jau to stingri apņēmies.

Ārpusē dobji dārdina televizors, kurā kāda vīriešu kārtas persona draud sieviešu kārtas personai. Ģimenes seriāla kārtējais turpinājums sāpīgi plosa Ērikas garu, kas ir tam atvērts un disponēts. Šis gars viskrāšņāk uzplaukst savās četrās sienās, jo šeit to neapdraud nekas tāds, kas izskatītos pēc konkurences. Tikai nepārspējamās klaviernieces spējas ir mātes tuvināšanās laipa. Māte saka, Ērika ir vislabākā. Tas ir laso, ar kuru tā gūsta Ēriku.

Klemmers lasa rakstītu teikumu, kas viņam atļauj noteikt Ērikai sodus pēc paša ieskatiem. Viņš pajautā, kāpēc tu neesi tepat pie reizes šos sodus uzrakstījusi, un ar šo jautājumu atlec kā zirnis no bruņu kreisera Ērikas. Ir taču uzrakstīts, tas bija tikai tāds ierosinājums. Viņa to lūdz nopirkt ķēdi ar divām atslēgām, kuras viņa pilnīgi noteikti nespētu atvērt. Par manu māti tu vispār neraizējies, es tevi lūdzu. Māte turpretim jau sākusi par viņu raizēties un no ārpuses dauza durvis. Tas gan tikpat kā nav manāms bufetes dēļ, kas pacietīgi griež kūkumu. Māte rej, televizors šņāc. Aparātā ir iespundētas sīciņas figūras, ar kurām var izrīkoties pēc patikas, patvaļīgi tās ieslēdzot un atkal izslēdzot. Sīkajai televīzijas dzīvei stāv pretī lielā, īstā dzīve, un īstā dzīve ir varenāka, jo brīvi var izrīkoties ar attēlu. Dzīve pilnīgi vadās pēc televīzijas, un televīzija ir noskatīta no dzīves.

Figūras ar slimīgi uzblīdušām, uzkasītām frizūrām izbīlī veras viena otrai vaigā, bet tikai figūras ārpus televīzijas ekrāna var kaut ko redzēt, otras lūkojas pretī no ekrāna, neko neuztverot un neietverot.

No vācu valodas tulkojis Jānis Krūmiņš.

Elfrīde Jelineka

Vācu valodā runājošās valstīs labi pazīstamā Elfrīde Jelineka (1946) ir austriešu rakstniece, kura kļuva starptautiski slavena 2004. gadā, kad saņēma Nobela prēmiju literatūrā par muzikālo balsu un pr...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!