Tolaik, kad telekompānijas ABC seriāls "Lost" vēl nebija kļuvis par pierādījumu tam, ka TV skatītāji ir gatavi upurēt stundām sava laika, lai skatītos smalki izkalkulētus un samudžinātus, bet, būsim godīgi, bezjēdzīgus stāstus, bet kanāls HBO nebija kļuvis par savdabīgu "nopietno" TV sērijfilmu templi, tomēr bija kāds seriāls, kas pārsteidzoši atšķīrās uz kopējā televīzijas sēriju fona. Tā bija Deivida Linča un Marka Frosta radītā "Tvinpīka" (1990) – stāsts par FIB aģenta Kūpera nesekmīgajiem centieniem izdibināt, kas tad nogalinājis Tvinpīkas ciema skaistuli Loru Palmeri. Lai gan atbilde uz jautājumu: "Kurš nogalināja Loru Palmeri?" seriāla gaitā tā arī netika atrasta, uzdrošinos domāt, ka vismaz Latvijā daudziem šī mūsu atmodas laikā tapušā seriāla skatīšanās kļuva par pirmo iepazīšanos ar Deividu Linču un bezcerību, kādai parasti lemti jebkādi mēģinājumi loģiski, lineāri vai vēl kā citādi izmērāmos veidos izskaidrot vai pat tikai atstāstīt viņa filmās notiekošo. Jāpiebilst, ka līdzīga bezcerība bieži vien pārņem, cenšoties izprast vai izskaidrot arī visu pārējo, ar ko Linčs nodarbojas – sākot (vai beidzot) ar viņa rakstīto tviterī, aizraušanos ar transcendentālo meditāciju (un tai veltīto grāmatu "Noķert lielo zivi"), Linča centieniem muzicēt un beidzot ar Linča ierašanos Latvijā kā viņa muzikālo centienu blakusparādību (blakusparādību vārda tiešā nozīmē, jo viņš ieradīsies pavadot savu "mūzu" Kristu Bellu, kas 21. oktobrī uzstāsies koncertzālē "Palladium").
"Tvinpīkā" skanošā Andželo Badalamenti mūzika (Linčs tolaik Džulijas Krūzas dziedātajām dziesmām rakstīja tikai vārdus) drīz vien kļuva par magnetofona kasetēs neskaitāmās kopijās pavairotu kulta priekšmetu un neatņemamu muzikālo pavadījumu ikvienas sevi cienošu protohipsteru kompānijas saviesīgos vakaros, kur tika dzerts vīns "Monastirskaya Izba" vai atšķaidīts "Royal" spirts, bet, teiksim, Grebenščikovs jau bija uz brīdi tā kā apnicis.
Kādā no "Tvinpīkas" sērijām mums bija iespēja beidzot ieraudzīt arī pašu režisoru – Deivids Linčs seriālā parādās kā reģionālā FIB biroja vadītājs Gordons Kouls, kurš sarunāties spēj vien pilnā balsī kliedzot, jo ir tik kurls, ka nelīdz pat dzirdes aparāts.
Kopš tā laika daudz kas ir mainījies, un, kā izrādījās, Linčs nepavisam nav bijis kurls, jo šo to tomēr jau bija komponējis gan "Tvinpīkai", gan vairākām filmām – "Mežonīgajiem sirdīs", "Malholandas ceļam" u.c. 1998. gadā iznāca Linča un dziedātājas Džoselīnas Montgomerijas albums "Lux Vivens" ar populārās viduslaiku vizionāres Bingenes Hildegardes tekstiem. "Redziet, es neesmu mūziķis," Linčs pēc albuma iznākšanas tiepās kādā intervijā, lai arī šajā albumā un vairākos citos viņš ir piedalījies gan ideju dzimšanā, gan spēlējis instrumentus. "Es spēlēju tikai noskaņas vai skaņas," viņš apgalvo. "Pievērsties mūzikai mani pamudināja [filmu] skaņu efekti un man patīk, kad skaņu efekti pietuvinās mūzikai. Par skaņu efektiem es domāju tāpat kā par melodiskajām līnijām – viena līnija piestāv otrai, kas piestāv nākamajai. Man patīk mūziķi un es mīlu mūziku, taču es neesmu mūziķu mūziķis. Andželo Badalamenti mani ievadīja mūzikas pasaulē un nu jau esmu sācis spēlēt ģitāru. Taču ģitāru es nespēlēju normālā veidā. Es neturu ģitāru normālā veidā, un pārsvarā uztveru to tikai kā skaņu – lai gan beigu galā mums iznāk mūzika." "Nenormālā" ģitāras spēle, ko piemin Linčs, parasti izpaužas kā spēlēšana sēdus, ģitāru turot klēpī, skaņa parasti tiek pārveidota izmantojot dažādus efektu pedāļus.
Dažus gadus vēlāk, veidojot muzikālo pavadījumu filmai "Iekšzemes impērija", Linčs saņēmās drosmi arī dziedāt, un arī viņa dziedāšanai tāpat kā ģitāras spēlei piemīt sava daļa "nenormālības" – viņa balss dotumi nav diez ko izcili, bieži vien dziedāšana drīzāk būtu dēvējama par rečitēšanu, turklāt balss bieži vien tiek līdz nepazīšanai pārveidota ar dažādiem tehniskiem paņēmieniem. Dziesmas "Ghost of Love" un "Walkin’on the Sky" bija pirmās, bet kopš tā laika Linča diskogrāfija jau ir kļuvusi pietiekami bieza, lai režisora CV tai būtu vērts atvēlēt atsevišķu sadaļu.
Nenoliedzami, viens no interesantākajiem ierakstiem Linča diskogrāfijā ir piedalīšanās Danger Mouse un "Sparklehorse" veidotajā visdažādāko mākslinieku ("The Flaming Lips", "The Strokes", Igija Popa, Frānsisa Bleka no "Pixies", Suzannas Vegas u.c.) kopdarbā "Dark Night of the Soul", kas sākotnēji – 2009. gadā – oficiāli tā arī netika izdots. Ierakstu kompānijas EMI iebildumu dēļ, dienasgaismu ieraudzīja vienīgi albumu pavadošā un ierobežotā 5000 eksemplāru skaitā izdota grāmata ar Deivida Linča veidotu mūzikas "vizuālo vēstījumu" fotoattēlos. Grāmatai bija pievienots tukšs CD-ROM disks ar piebildi: "Juridisku iemeslu dēļ, pievienotajā diskā nav mūzikas. Lietojiet pēc ieskatiem." Albumā iekļautās dziesmas tika izplatītas internetā, bet oficiāli izdotā ierakstā tās iznāca tikai 2010. gadā.
Viens no jaunākajiem Linča muzikālajiem veikumiem ir "elektroniskā blūza" albums "Crazy Clown Time", kura iznākšanu pavadīja divu jutīgākus skatītājus, visticamāk, pamatīgi satraucošu videoklipu parādīšanās – viens veidots dziesmai "Good Day Today", otrs – albuma titulgabalam.
Ja "Good Day Today" īsti par elektronisku blūzu nenosauksi, jo drīzāk tas atgādina pusautomātiska dārzeņa stadijā ieslīgušas spēļu konsoles spēlētu deju gabalu, kurā ņiprajam ritmam piebalso nenosakāma dzimuma, rakstura un nolūku vadīts vokāls (pats Linčs, protams), "Crazy Clown Time" ir sarežģītāks gadījums. To, protams, var itin labi nodēvēt par elektronisku blūzu, taču ikvienam, kas reiz noskatījies dziesmas klipu un ir ieklausījies, ko tad Linčs tur tādu dzied/deklamē, varētu rasties jautājums, kas gan tas viss kopā tāds ir. Ar videoklipiem parasti tiek saprastas vairāk vai mazāk mākslinieciskas, asprātīgas, emocionālas vai vēl kaut kādas vizuālas skaņdarbu interpretācijas, taču skatoties "Crazy Clown Time" sajēga par to, kas gan tajā visā varētu būt bijis vispirms, un kas jau pēc tam, sāk ļodzīties. Brīdī, kad Linčs spiedz, ka "viņa noplēsa sev kreklu, noplēsa pavisam", "viņš aizdedzināja savus matus" tieši tas pats notiek arī video. Tādā garā – tekstam mērkaķojoties (vai klaunojoties) līdzi bildei vai otrādi – paiet viss klips, līdz beigu galā nav nekādas skaidrības, vai dziesma ir bijusi tikai skaņu celiņš (skaņu efekts) Linča sacerētai īsfilmai par dārza svētku mēroga apokalipsi, vai tomēr attēls it tikai tradicionāla ilustrācija jau iepriekš gatavai dziesmai.
Nespēja vai nevēlēšanās turēties ierastības rāmjos Linču pavadījusi allaž, un laikam par spožāku šīs nespējas piemērs ir gadījums ar "Malholandas ceļu", kas sākotnēji tika iecerēts kā "Tvinpīkas" panākumu pēdās sekojošs TV seriāls. Tika iztērēti daudzi miljoni un nofilmēta pat seriāla pilotsērija (būtībā seriāla ievads, pēc kura naudas devēji parasti saprot, vai bodīti ir vērts turpināt, bet ja nonāk līdz gabala izrādīšanai – skatītāji attopas ar āķi lūpā). Nelaimīgā kārtā pilotsērija izrādījās vairākas stundas gara, un televīzija no šī pasākuma kratījās vien vaļā. Tā visa rezultāts bija filma, kurā saprast kaut ko ir tikpat grūti kā noskaidrot, kurš nogalināja Loru Palmeri, bet skatīties ir prieks neatkarīgi no tā, cik reizes filma ir redzēta jau pirms tam.
Seriāls, no kura iznāk filma, vai filmas iecere, kuru gribējies padarīt par seriālu; dziesma pirms klipa vai klips pirms dziesmas – līdzīgus jautājumus varētu uzdot arī par Kristas Bellas karjeru un, jā, arī koncertu Rīgā. Kaut gan koncerta pieteikumos par viņu tiek runāts kā par Deivida Linča mūzu, varam būt puslīdz droši, ka par viņu – tāpat kā, iespējams, par aktrisi Naomiju Votsu, – mēs bez Linča klātbūtnes, visticamāk, neko nezinātu.
Ir drusku jocīgi, ka pie mums uzstāties brauc mūza, kas kādu citu uz visu ko iedvesmojusi, bet pats iedvesmotais paliek viņas ēnā kā tāds izspūris klauns ar spiedzīgu balsi un nenormāliem ģitāras spēles ieradumiem. Bet nekas, nekas – cirks aizbrauks, klauns paliks.
0