Recenzija
18.01.2017

Klasikas virsotnes ar Baibu Skridi

Komentē
0
Saglabā

Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra jaunā koncertcikla "Klasikas virsotnes" pirmā programma izskanēja 2016. gada nogalē, un tagad, 2017. gada 13. janvārī, Lielajā ģildē aizvadīts arī cikla otrais koncerts. Iesākums šai iecerei bija veiksmīgs, un arī turpinājums tika sagaidīts līdzīgā kvalitātē, kur ļoti labi varēja iepazīt orķestra spēcīgākās puses un apjaust tā vājākos punktus. Pirmajā lielajā jaunā gada koncertprogrammā pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģenta pults atkal atgriezās tā mākslinieciskais vadītājs Andris Poga, turpretī repertuāra izvēlē mūziķi turpināja iepriekšējos principus, vispārzināmus meistardarbus atskaņojot līdzās mazāk pazīstamām vērtībām. Pagājušā gada decembrī Juniči Hirokami vadībā skanēja Franča Šūberta Astotā – "Nepabeigtā" simfonija – un Ludviga van Bēthovena Ceturtā simfonija, šoreiz Andra Pogas pārraudzītajā interpretācijā: Pētera Čaikovska Sestā – "Patētiskā" simfonija. Iepazīstinot klausītājus ar Latvijā sen vai vispār nespēlētu mūziku, Toru Takemicu opusu "Stīga, apvīta rudenim" ar altista Žano Lišboas solo tagad nomainīja Karola Šimanovska Otrais vijoļkoncerts un Baiba Skride. Un repertuārā līdz šim nebija manīts arī Igora Stravinska "Fantastiskais skerco", ko orķestris un diriģents izvēlējās atskaņot pašu pirmo.

Koncerta sākumā ātri vien kļuva skaidrs, kādēļ "Fantastiskais skerco" palicis gluži nezināms – rakstīts komponista jaunībā, 1908. gadā, tas parāda komponista teicamās sekmes orķestrācijā, kuras jau pēc diviem gadiem palīdzēs ietērpt skaņās "Ugunsputna" spožās iluminācijas, taču citādā ziņā šis skerco atstāj gluži bezpersonisku iespaidu, nespējot ne sajūsmināt kā "Petruška" un "Svētpavasaris", ne nokaitināt kā "Plūdi" un "Agons" (vai arī otrādi). Patiesībā tā ir mūzika nedaudz mūsdienīgotā Stravinska skolotāja Nikolaja Rimska-Korsakova stilā, tikai bez krievu klasiķim raksturīgās fantāzijas – "Fantastiskā skerco" skaņuraksts no sākuma līdz beigām iet iepriekš iebrauktās sliedēs, kur arī liriskā tematisma parādīšanās paliek bez īpašiem pārsteigumiem. Jāteic gan, ka citāds interpretācijas modelis – raksturā impulsīvāks, ar straujākiem tempiem un košāku dinamiku – šī opusa uztverei nāktu par labu, un Andris Poga acīmredzot baidījās ar virtuozākiem kāpinājumiem saraustīt skaņdarba izsmalcinātās faktūras audumu, taču arī visaizrautīgākais atskaņojums te diez vai ko principiāli mainītu. Galu galā – surdinētās trompetes un citi pūšaminstrumenti šeit spēja saglabāt pienācīgu līmeni, un arī komponista prasītās trīs arfas un čelesta veikli iekļāvās visu orķestra grupu saspēlē.

Kā spoža interpretācijas virsotne atmiņā palicis Baibas Skrides pirms pāris gadiem veiktais abu Karola Šimanovska vijoļkoncertu ieskaņojums ar Oslo Filharmonijas orķestri un diriģentu Vasiliju Petrenko, tādēļ uz Šimanovska Otrā vijoļkoncerta lasījumu 13. janvārī liku īpašas cerības. Un vilties nenācās – arī šis priekšnesums atgādināja, ka vijolnieces izvēlētais opuss ir nobrieduša meistara darbs, un arī šoreiz solistes priekšnesums vēstīja par sevišķi augstu profesionalitāti un prasmi nešaubīgi atrast vienotus interpretācijas kritērijus ar diriģentu un orķestri. Vienīgā problēma tā pati, kas Žano Lišboas un citu iepriekšdzirdēto solistu gadījumā, – Lielā ģilde nav akustiski piemērotākā telpa instrumentālā koncerta žanram, it īpaši 20. gadsimta mūzikā, kur no baroka pārmantoto solista un orķestra pretstatījumu nomainījis simfonizēts dialogs ar daudzveidīgām faktūras, harmonijas un tembru variācijām un slāņiem. Ne vijolniecei, ne orķestrim šai ziņā nebija komfortablākie apstākļi, lai gan interpreti darīja ļoti daudz, lai Šimanovska psiholoģizēto vēstījumu ar visām muzikālo tēlu maiņām un folkloristiskajām zemstrāvām nodotu klausītājiem pēc iespējas uzskatāmāk, un panākumi neizpalika. Baibas Skrides izteiksmīgo vijoles toni un bagātīgo emocionālo nianšu spektru varēja uztvert ne tikai vijoļkoncerta kadencē vien, savukārt Andris Poga Šimanovska mūzikas pasaulē iejutās ļoti pārliecinoši, diriģentam meistarīgi veidojot gan interpretācijas satura koncepciju, gan dramaturģisko arhitektoniku, bet orķestrim diriģenta iecerēm atsaucoties ar kolorītiem stīgu grupas tembriem un izkoptu skanējumu pūšaminstrumentos un sitaminstrumentos.

Arī Pētera Čaikovska Sestajai – "Patētiskajai" simfonijai – ir nesens interpretācijas paraugs, ar kuru salīdzināt: Zubina Mehtas vadītā Izraēlas Filharmonijas orķestra priekšnesums Dzintaru koncertzālē 2015. gada vasarā. Bez šaubām, Zubins Mehta pieder pie mūsdienu izcilākajiem diriģentiem, savukārt Izraēlas Filharmonijas orķestrim doti vislabvēlīgākie apstākļi, lai noslīpētu atskaņojuma detaļas, taču arī latviešu mūziķiem attiecībā uz Čaikovska simfoniskajām partitūrām gūts vērā ņemams mākslinieciskais līmenis un interpretācijas tradīcijas. Šo pieredzi Andra Pogas un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sadarbībā veidojuši gan Čaikovska Ceturtās, gan Piektās simfonijas lasījumi, garām nav paiets arī citiem krievu meistara opusiem, tādēļ nav pārsteigums, ka arī Sestās simfonijas atskaņojums saistīja neatslābstošu uzmanību un izcēlās ar daudzām profesionālām kvalitātēm. Apliecinot vairākas likumsakarības – ja Andri Pogu kāds skaņdarbs aizrauj, tad rezultāts ir aizraujošs arī klausītājiem, vienlaikus nezaudējot nenieka no diriģentam tradicionāli piemītošās prasmes būvēt loģiski skaidru un piepildītu muzikālās formas ietvaru; neraugoties uz vairākām kļūmēm un neprecizitātēm, kas dzirdamas gandrīz ikvienas izvērstas un komplicētas partitūras iedzīvinājumā, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un tā mākslinieciskais vadītājs sevišķi spilgtus un atmiņā ilgi paliekošus panākumus guvis tieši krievu mūzikā; un no krievu komponistu veikuma tieši Čaikovska simfoniju interpretācijas pēdējos gados regulāri izvērtušās par daudzdimensionālām un daudznozīmīgām atklāsmēm ar eksistenciālu un metaforisku vēstījumu.

Tā nu 13. janvāra koncertā Čaikovska Sestā simfonija pirmām kārtām uzrunāja orķestra profesionālās sagatavotības dēļ – Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra labākajos koncertos uzreiz dzirdams individualizēts un krāsains metāla pūšaminstrumentu tonis, kuru klausīties ir patiešām valdzinoši, it īpaši tad, ja līdztekus tam emocionāli atraisās arī stīgu grupa, bet klarnešu, oboju, flautu, fagotu soloepizodes arī šoreiz vēstīja, ka uz šiem instrumentālistiem parasti var paļauties, tieši tāpat kā uz perkusionistu spēli. Otrām kārtām – Andra Pogas īstenotā versija arī šajā koncertā aicināja meklēt atbildi uz jautājumu, ko Čaikovskis ar savām brieduma gadu simfonijām vēlējies pateikt un kur slēpjas viņa ģenialitāte – precīzāk, kādēļ viņa mūzika joprojām spēj pulcēt pilnas koncertzāles un noturēt saspringtu klausītāja uztveri. Un viena no diriģenta un orķestra piedāvātajām atbildēm – acīmredzot tādēļ, ka Čaikovskis savām emocijām, kaislībām, bailēm un kompleksiem spēja piešķirt īpašu muzikālu izteiksmīgumu un visaugstākā vispārinājuma pakāpi, kas turklāt viņa daiļradē akcentē ne tikai romantiskus, bet arī visnotaļ laikmetīgus vaibstus. Ne velti Sestās simfonijas enigmātiskais maršs tradicionāli tiek salīdzināts ar Šostakoviča simfoniju pasauli, un ne velti cikla traģiskais fināls mūzikas vēsturē iezīmē uzskatāmu robežpunktu. Pēc tam neviens komponists vairs nevarēja nopietni rakstīt simfonijas izskaņu optimistiskā pacēlumā tikai tādēļ, ka tas atbilst žanra kanoniem, un Sestā simfonija, kā zināms, kļuva par robežpunktu arī Čaikovska dzīvē. Pēc tam vairs sekoja tikai viņpasaule.

Noslēgumā atliek vien piebilst, ka ar interesi gaidīšu "Klasikas virsotņu" cikla turpinājumu un iespēju uzzināt, ko Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris uzskata par nepieciešamu aktualizēt līdzās standartrepertuārā esošajiem skaņdarbiem. Jo skaidrs, ka šajā kategorijā ietilpst gan Čaikovska, gan arī Stravinska vai Rahmaņinova mūzika, taču daudz retāk spēlēts, piemēram, Prokofjevs. Nemaz nerunājot par Nikolaja Mjaskovska 27 simfonijām vai arī Šostakoviča skolnieces Gaļinas Ustvoļskas bieži vien ne mazāk izcilo veikumu. Bet Baibai Skridei jau ilgāku laiku – pēc Ilonas Breģes – nav uzrakstīts neviens jauns vijoļkoncerts. Kā būtu ar Andra Dzenīša vai Ērika Ešenvalda iniciatīvu?

Armands Znotiņš

Armands Znotiņš ir mūzikas un kultūras kritiķis, Normunda Naumaņa balvas 2017. gada nominants. Apmeklē koncertus un raksta par tiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!