Attēlā - Dzovanni Botezīni (1821-1889)
 
Mūzika
30.05.2017

Klasika un minimālisms sezonas noslēgumā

Komentē
1

Laikā, kad aizvien straujāk tuvojas Rīgas festivāls un Dzintaru koncertzāles vasaras programmas, jau iepriekš skaidrs, ka maija muzikālos notikumus iezīmē orķestru sezonas noslēguma koncerti. Liepājas Simfoniskais orķestris šai robežai jau pārkāpis pāri, pēc tam atbraucot uz Dzintariem kopā ar vijolnieci Vinetu Sareiku, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskais orķestris sezonas noslēgumu sagaidīja draudzīgā sadarbībā ar igauņu un lietuviešu mūziķiem, bet orķestris "Rīga" sezonas pēdējā koncertā nolēma piedalīties Imanta Kalniņa oratorijas "Rīta cēliens" atskaņojumā. Priekšā vēl Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra uzstāšanās, bet 2017. gada 19. maijā Lielajā ģildē pienāca Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" sezonas noslēguma koncerts. Programmā nekādu pārsteigumu – viss apliecina "Sinfonietta Rīga" mākslinieku un pirmām kārtām orķestra galvenā diriģenta Normunda Šnē muzikālās simpātijas. Pirmajā daļā pārstāvēta Vīnes klasiskā skola ar Jozefa Haidna 93. simfoniju, otrajā daļā – minimālisms un postminimālisms ar Stīvu Reihu un Džonu Adamsu. Šāds salikums, kurā ietverta klasika un minimālisms, "Sinfonietta Rīga" repertuārā izmantots daudzkārt, un arī solista – kontrabasista Matīsa Eisaka – devums nepiedāvāja nekādas sevišķas novitātes. Kontrabasistu standartrepertuāra gabals – Džovanni Botezīni "Grande allegro di concerto" – stilistiski nav ticis īpaši tālāk par daudzkārt spēlētā Haidna estētiku, un līdz ar to atskaņotājiem šoreiz neatlika nekas cits kā pārliecināt klausītājus primāri ar paša priekšnesuma kvalitāti. Un jau pašā sākumā jāteic, ka plašajam "Sinfonietta Rīga" līdzjutēju pulkam (Lielās ģildes zāle, kā parasti, bija izpārdota) šai ziņā nenācās vilties.

Par to vēstīja jau koncerta ievads ar Jozefa Haidna 93. simfonijas interpretāciju. Haidna mūzikā Normunds Šnē jūtas ļoti labi, Vīnes klasiķa vēlīnās simfonijas viņš iepazinis detalizēti, un panākt precīzu saskaņu ar orķestri un vienotu sapratni par atskaņojuma stilistiskajiem vaibstiem un skaņas veidošanas principiem diriģentam nebija nekādu problēmu. Interesanti, protams, kāds rezultāts būtu diriģenta un orķestra kopīgajam lasījumam Haidna Pirmajai, Desmitajai vai Divdesmit piektajai simfonijai, jo komponista simfoniju uzskaitījums Latvijas koncertu programmās pat kamerorķestra repertuārā sākas ar astoņdesmito numuru, taču atkalsastapšanās ar vienu no biežāk atskaņotajām Haidna simfonijām izvērtās visnotaļ patīkama. Četrdaļu cikla māksliniecisko dramaturģiju Normunds Šnē atspoguļoja droši un izteiksmīgi, orķestra mūziķi viņam atsaucās ar tīru un skanīgu spēli ne tikai pūšaminstrumentos, bet arī visā stīgu grupā (kas īpaši priecēja), un ansamblī, kura tembru partitūrā īstā vieta tika atrasta ikvienai instrumentālajai līnijai – no koncertmeistaru Martas Spārniņas, Agneses Kanniņas-Liepiņas, Pētera Trasuna, Kārļa Klotiņa un Jāņa Stafecka snieguma pirmo un otro vijoļu, altu, čellu un kontrabasu grupā līdz pat Ivo Krūskopam pie timpāniem –, Haidna opusa daudzpusīgais emociju spektrs iemirdzējās sevišķi krāšņi.

Kontrabasists Matīss Eisaks pirmoreiz iepazīts solopriekšnesumā ar Mūzikas akadēmijas simfonisko orķestri, un tagad viņa karjerā pienācis loģisks nākamais solis – uzstāšanās kopā ar kamerorķestri "Simfonietta Rīga". Šim koncertam solists bija izvēlējies Džovanni Botezīni "Grande allegro di concerto", un tieši tas, ka šāda izvēle – vērienīgs akadēmiskā garā radīts 19. gadsimta opuss – šķita gluži paredzama, ietvēra sevī vairākus bīstamus punktus. Pirmkārt, solistam nebija kur paslēpties: orķestra loma Botezīni darbā reducēta līdz korekta pavadījuma funkcijai, bet pati mūzika ir tāda, kāda nu ir, līdz ar to centrālā uzmanība vienā brīdi neizbēgami tika pievērsta tieši solopartijas atveidojuma kvalitātei. Otrkārt, Botezīni bijis viens no sava laika spožākajiem kontrabasistiem, tādēļ nepārsteidz, ka viņš pats mūziku rakstījis tā, lai to pienācīgi varētu izspēlēt vienīgi izcili virtuozi. Atklāti runājot, Matīss Eisaks vismaz pagaidām nav izcils virtuozs, tādēļ Botezīni darba interpretācija nebūt neizskanēja ideāli, acīmredzamajām pūlēm visu akrobātisko virāžu izklāstā negatīvi ietekmējot arī intonatīvos un tembrālos rakursus. Tas gan nekļuva par iemeslu īpašām skumjām, jo priekšnesuma gaitā panākumu bija vairāk – Botezīni partitūras plūdums un struktūra Matīsu Eisaku neapmulsināja, mūzikas emocionālo pretstatu atklāsmē viņš rada iespēju parādīt savas profesionālās dotības, un arī kontrabasista tonis raksturojams kā gana izkopts un krāsains. Protams, paliek jautājums – kādēļ tieši Botezīni; interesantāk būtu bijis, ja 19. maija programmā atskaņotāji padomātu par kādu latviešu komponista darbu kontrabasam un kamerorķestrim, un, ja reiz Čehijā patlaban studējošais solists bija guvis panākumus Františeka Simandla Kontrabasu konkursā, tieši tas pats attiecināms uz klasisko vai laikmetīgo čehu mūziku.

Koncerta otrajā daļā – pavisam cita pasaule, pavisam cita estētika. Ar Džona Adamsa mūziku Latvijā iespējams sastapties arī, piemēram, orķestra "Rīga" repertuārā, tieši tāpat šejienes atskaņotājmāksliniekiem ir aktuāla Filipa Glāsa daiļrade – viņa Septītā simfonija "Tolteki" Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra, Valsts akadēmiskā kora "Latvija" un diriģenta Māra Sirmā sniegumā izskanēja vēl šomēnes, savukārt Stīva Reiha opusi dzirdami retāk. Un atskaņojums viņa 1983. gada partitūrai "Astoņas līnijas" tad arī kļuva par uzskatāmu piemēru tam, ar ko īsti minimālisms atšķiras no postminimālisma (kā Džonam Adamsam) vai stipri neoromantiska misticisma (kā Filipam Glāsam jau daudzus gadus) – klausītājus šeit saistīja ostinētu struktūru konsekventi atkārtojumi, tematiskā materiāla pakāpeniska pārklāšanās, muzikālās domas racionālisms un noslīpēts, gandrīz vai hermētiski noslēgts stils – nekas vairāk un nekas mazāk. Tīras, skaidras, suģestējošas skaņu līnijas, un Normunda Šnē pārraudzītais "Sinfonietta Rīga" priekšnesums bija tieši tik saliedēts un plastisks, lai bez liekām pūlēm varētu uztvert šī estētiskā modeļa individualitāti un valdzinājumu.

"Sinfonietta Rīga" māksliniekiem tikpat dabiski padevās arī Džona Adamsa opusa "Baismīgā simetrija" lasījums, kas, bez šaubām, vēstīja arī par mūziķu ieguldīto nopietno darbu un to, cik lielā mērā viņi ir iedziļinājušies šī un citu komponista partitūru skaņurakstā, vēstījumā un nianšu gammā. Un tieši to pašu var teikt arī par diriģenta Normunda Šnē profesionalitāti, atskaņojuma gaitā viņam brīvi pārvaldot visas ritmiskās un tembrālās kompleksitātes, kuru daudzdimensionālie izvērsumi no interpretiem nudien prasa augstu koncentrēšanās pakāpi. Skaņu partitūrai klāt vēl nāca attēls, kas arī Lielās ģildes koncertos vairs nav nekāds jaunums – labā atmiņā vēl palicis Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pēdējais kinokoncerts mēnesi iepriekš ar Žana Epšteina filmu "Ašeru nama gals", bet tagad tika piedāvāts absolūts pretstats franču režisora ekranizētā Edgara Alana Po stāsta gotiskajai šausmu un psiholoģiska sairuma atmosfērai – Žeroma Bosa veidotā Bastera Kītona filmu kinomontāža "Basters". Uz attēla redzamās norises patiešām veiksmīgi sabalsojās ar Džona Adamsa "Baismīgās simetrijas" ritējumu, akcentējot mūzikā ietverto humora izjūtu, un tur nekas nebūtu iebilstams – ja nu vienīgi vēlēšanās kādreiz dzirdēt šo brīnišķīgo Adamsa opusu vienu pašu, jo jebkurš vizuāls kontrapunkts, pat tad, ja tas nav tik aizraujošs kā izcilā amerikāņu komiķa mēmā kino lentes, neizbēgami nolaupa uzmanību no mūzikas.

Arī pats kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" sezonas noslēguma koncerts galu galā raisīja divējādus secinājumus. No vienas puses, neviens nevar liegt orķestrim un diriģentam vismaz reizi gadā atkal atgriezties pie tās mūzikas, kas viņiem visvairāk patīk. No otras puses, zīmīgi, ka salīdzinājumā ar desmit gadus senu pagātni situācija ir apvērsusies otrādi: tagad latviešu mūziku pat sezonas noslēguma koncertā spēlēs Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, šim nolūkam izvēloties Jāņa Ivanova Piekto simfoniju, kas vēl komponista simtgadē būtu gluži neiedomājami. Un jāteic, ka salikums "Ivanovs, Reihs un Adamss" vai, piemēram, "Haidns, Paidere, Reihs" izklausītos visnotaļ intriģējošs, turklāt līdzīgas ievirzes programmai nemaz nevajag obligāti pasūtīt jaundarbu – pilnībā pietiktu, ja no arhīva izvilktu kādu no labākajām kamersimfonijām, kuras "Sinfonietta Rīga" atskaņojusi pirmo un pēdējo reizi.

Un otra piebilde – nemaz nemēģinot slēpt savas pastāvīgās simpātijas pret mēmo kino, jāatgādina, ka Basteram Kītonam bez pagājušā gada augustā demonstrētās komēdijas "Septiņas iespējas" ir vēl daudz citu šedevru. Varbūt tagad, pēc Žeroma Bosa konspektīvā ieskata viņa filmogrāfijā, noderētu neliela Kītona darbu retrospekcija – vai nu tajā pašā "Kino Bize", vai arī citur –, iespējams, bez vispārzināmās kinolentes "Ģenerālis" pat varētu iztikt, bet to, kas īsti notiek filmā "Apsēstā māja", gan gribētos redzēt uz lielā ekrāna no sākuma līdz galam.

Armands Znotiņš

Armands Znotiņš ir mūzikas un kultūras kritiķis, Normunda Naumaņa balvas 2017. gada nominants. Apmeklē koncertus un raksta par tiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!