Sarunas
12.12.2023

Ķieģeļu kaklarota. Intervija ar pilsētas rotu mākslinieci Līsbetu Bushi

Komentē
0

2024. gada vasarā biedrība "TUKKU MAGI" Jaunmoku pilī rīkos "Rotu parādi" – laikmetīgo rotu notikumu Latvijā, kas radīts, lai nodrošinātu jaunu starptautisku platformu ārvalstu un Latvijas laikmetīgo rotu autoriem Baltijā. Laikmetīgā rotu māksla meklē jaunus mākslinieciskus risinājumus un iztausta robežas ķermeņa rotāšanā, kā arī tiecas atrast jaunus veidus, kā definēt un uztvert ķermeni, rotas, attiecības starp tiem. Rotāšanās tradīcija ir viena no senākajām cilvēku kultūras pazīmēm, kas saistīta ar dažādiem rituāliem un paražām. Arī "Rotu parādē" ekspozīcija būs vērsta uz šīs tradīcijas pārvērtēšanu gan attiecībā pret masveida ražošanu un pārmērīgu dabas resursu patēriņu, gan saistībā ar jaunu tehnoloģiju attīstību, kas, iespējams, ļauj dibināt jaunas attiecības starp tradicionālo un laikmetīgo kultūru, kā arī ietekmē jaunu tradīciju radīšanu. 

Viena no festivāla dalībniecēm būs arī Līsbeta Bushe (Liesbet Bussche), kas strādā Beļģijā un Nīderlandē un šoruden viesojās pie Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas studentiem Rīgā. Pati Līsbeta rotas nenēsā, bet pēta tās un savā mākslinieciskajā praksē eksperimentē ne vien ar ikdienas materiāliem, bet arī ar vietām un mērogiem: tā tapusi kaklarotu sērija no ķieģeļiem, bet Taipejā par pērļu kaklarotu pārtapusi laternu rinda.

Sarunā ar Santu Remeri Līsbeta stāsta par to, kas ir laikmetīga juveliermāksla, kā saskatīt rotas pat ķieģeļos un sarkanbaltajās norobežojuma lentēs, un to, ko par rotāšanos var uzzināt no arhitektiem.


Kas tevi ir atvedis uz Rīgu?

Mani uzaicināja izstādes rīkotāji Ginta Grūbe un Jānis Jākobsons. Šī bija mūsu pirmā kopīgā tikšanās, kurā pārrunājām, ar kādu darbu es varētu piedalīties "Rotu parādē". Es novadīju arī lekciju LMA Metāla dizaina apakšnozares studentiem. Man ļoti patīk strādāt ar studentiem, tāpēc piedāvāju nelielu radošo darbnīcu – tas ir vēl viens veids, kā savstarpēji apmainīties ar zināšanām un salīdzināt prakses.

Kāpēc tevi uzrunāja šāds piedāvājums piedalīties izstādē Latvijā?

Pirmkārt, es nekad nebiju bijusi Latvijā, un tas ir veids, kā sev atklāt nepazīstamu reģionu, uzzināt, kas šeit notiek. Bet mani interesē atklāt un uzzināt jaunas lietas tieši saistībā ar rotu mākslu, tas arī ir iemesls, kādēļ vēlos strādāt starptautiski. Es gribu uzzināt, kā strādā citur, kā māca šo priekšmetu, kādas ir jūsu akadēmijas metodes. Rotu dizaineri ir šaura kopiena, tāpēc ir svarīgi citam citu satikt un iepazīt. Mēs savā veidā esam ļoti atkarīgi cits no cita un varam arī cits citu atbalstīt. Tādā ziņā man šī pieredzes apmaiņa ar Rīgu un Latviju ir ļoti vērtīga.

Cik maza ir šī rotu veidotāju kopiena Eiropā?

Tā ir ļoti cieša kopiena, bet tajā ir savas nianses. Rotaslietām ir ļoti sena vēsture un tradīcijas, rotas ir pastāvējušas visās sabiedrībās, tām ir bijusi nozīmīga loma ģimeņu un dzimtu dzīvē, taču kādā brīdī rotaslietas kļuva par mākslas veidu, it kā atraujoties no sabiedrības un zināmā mērā zaudējot savu aktualitāti. Tagad tā ir daudz mazāka nozare nekā mode vai dizains.

Tu šo mākslu apguvi Beļģijā un Nīderlandē. Vai šo valstu augstskolās ir atsevišķas juvelieru mākslas nodaļas?

Jā, es mācījos Antverpenes Svētā Lūkas akadēmijas Juveliermākslas nodaļā un Amsterdamas Gerita Rītvelda akadēmijā, kuru absolvēju 2009. gadā. Antverpenes izglītība bija vairāk konceptuāla, bet Rītvelda akadēmijā lielāku uzmanību velta pašam veidošanas procesam. Beigās tā ir interesanta kombinācija.

Antverpene, kā zināms, ir dimantu pilsēta...

Jā, taču izglītība nebija saistīta ar juvelierizstrādājumiem tradicionālā izpratnē – dārgmetāliem vai dārgakmeņiem –, bet gan ar visdažādākajiem materiāliem. Mēs mācījāmies par visdažādākajām rotu formām, ne tikai tradicionālajām rotām, tostarp daudz lielākām nēsājamām rotām, kam nebija saistības ar dimantiem. Vēlāk gan esmu veidojusi vienu projektu Antverpenes Dimantu rajonā, bet tam pamatā bija drīzāk dimants kā juvelierizstrādājumu simbols. Dimants vispār ir arī ļoti sarežģīts kā materiāls, tāpēc to ir interesanti pētīt, taču laikmetīgajā juveliermākslā tas parādās reti.

Es pieļauju, ka daudzi nemaz nezina, kas īsti ir laikmetīgā juveliermāksla – ar kādiem materiāliem jūs radāt? Un kāda ir atšķirība starp klasisko un mūsdienu juveliermākslu?

Vēsturiski juveliermāksla aizsākās sešdesmitajos gados vai varbūt pat agrāk, bet sešdesmitie gadi parasti ir atskaites punkts, jo tad parādījās dizaineri, kuri vairs nevēlējās strādāt ar tradicionālajiem dārgakmeņiem. Viņi sāka izmantot "nevērtīgos" materiālus – tādus kā plastmasa, otrreiz pārstrādāti materiāli, alumīnijs, tekstils. Tolaik tas bija patiešām revolucionāri. Man šķiet, tajā laikā mainījās domāšanas paradigmas. Mūsdienās daudz vairāk tiek uzdoti jautājumi par pašu rotāšanās būtību, meklēti veidi, kā vēl var rotāt ķermeni, nesaistīti ar tā izmēru vai tradicionālo materiālu. Tiek meklēti brīvāki pašizpausmes veidi.

Bet ķermeņa izmērs taču tik ļoti nemainās – cik tālu iespējams mainīt rotas izmēru un mērogu, lai to joprojām varētu nēsāt?

Cik tālu to vispār iespējams mainīt? (Smejas.) Rotas ir kļuvušas par tādu pašu mākslas veidu kā visi citi – tas ir veids, kurā rotu mākslinieks var izpausties. Līdzīgi kā gleznotājs izmanto audeklu un krāsas kā savu mediju, juvelieris var brīvi darboties ar savu materiālu. Manā darbā materiāls var būt neierobežots. Materiāls, protams, ir svarīgs, bet saistībā tieši ar konteksta maiņu – es pārslēdzos no ķermeņa uz pilsētu, un, protams, tādējādi mainās arī mērogs – es reaģēju uz elementiem, kuri ir redzami ielās, taču atsaucos uz klasiskajām rotu formām, kas spēcīgi iesakņojušās sabiedrības apziņā. Es varu neierobežoti spēlēties ar mērogu un materiālu, bet vienmēr pieturos pie šīm klasisko rotu referencēm.

Bet kā vispār iespējams nošķirt, kura ir rota un kura – brīvdabas instalācija? Ar ko tās atšķiras?

Es savos darbos tieši apspēlēju šo situāciju. Maniem darbiem ir cita funkcija. Es nenodalu, vai tā ir rotaslieta vai skulptūra – tu vari to uztvert kā pilsētas rotu, vari to uztvert kā skulptūru. Svarīgi ir tas, ka šis darbs ir radīts noteiktai vietai (site-specific) un reakcijā uz konkrēto pilsētvides elementu. Tā nav skulptūra, kuru es izveidoju savā studijā un tad nolieku kaut kur pilsētā. Es to veidoju kā atbildes reakciju uz to, ko redzu pilsētā, nevis kā neatkarīgu darbu, kuru pēc tam ievietoju citā kontekstā. Tā ir saspēle starp to, kas man ir zināms kā rotu māksliniecei, un lietām, ko ieraugu pilsētā. Es savienoju abas šīs pieredzes.

Klasiskās rotaslietas, šķiet, parasti nēsā uz plaukstu locītavām, kakla, ausīm – tām ķermeņa daļām, ko nesedz apģērbs un kas savā ziņā ir neaizsargātākas, personīgākas, intīmas. Kādām vietām pilsētā tu izvēlies pievienot rotu?

Tas strādā divos virzienos – reizēm mani interesē noteikta veida rota, kuru vēlos savienot ar kaut ko pilsētā pamanītu, bet citreiz kāda pilsētas vieta man atgādina par noteiktu rotaslietu un tad es to pievienoju. Visbiežāk reaģēju uz pilsētvides objektiem, kuri ir plaši sastopami – tie ir visur un mēs tos vairs šķietami nepamanām. Tādiem kā ielu stabiņi, ceļazīmes, laternas. Tas ir dīvaini, jo no vienas puses tie mums kalpo kā orientieri, lai mēs zinātu, kur iet, kad apstāties, ko drīkst vai nedrīkst pilsētā, bet mēs pret tiem izturamies ļoti nevērīgi. Un tieši tas mani interesē. Viena no manu darbu stiprajām pusēm ir radīt jaunu lietu, bet tā, lai izskatās, ka tā tur vienmēr ir bijusi un labi iederas.

Vai vari nosaukt kādus piemērus?

Daudziem patika pērļu auskari, kurus izveidoju Amsterdamā – piestiprināju metāla aizdares divām betona lodēm, kas jau stāvēja pilsētā. Šīs lodes tur bija novietotas, lai cilvēki neizmantotu šo vietu kā autostāvvietu, bet šī funkcija šķiet savā ziņā bezjēdzīga – tas liek aizdomāties, kāpēc tās tur stāv. Tā nu es tās papildināju, pārvērtu par auskariem. Līdzīgi bija arī ar [laternu] pērļu kaklarotu, kas iedegas vakaros. Tas bija viens no pirmajiem pasūtījuma darbiem, ko man palūdza izveidot Taipejā. Kā jau daudzās pilsētās arī tur laternas nav nekas vairāk kā baltas, apaļas spuldzes. Bet man ir šis juveliera paradums visā saskatīt rotu formas. Man visu laiku ir šī īpašā lēca, kas meklē saikni ar juveliermākslu. Taipejas lampas man uzreiz atgādināja par pērlēm, un es vienkārši pavairoju to skaitu. Šajā idejā nav it nekā sarežģīta, bet tās spēks arī slēpjas vienkāršībā. Un radītais efekts ir tāds – ja tu vienreiz to pamani, tu sāc to redzēt it visur. Tas iedarbina cilvēku iztēli, liek aizdomāties.

Arī literatūrā varētu būt rakstīts, ka "laternas iedegās kā mirdzošas acis vai pērles", un tu sāc to tā redzēt. Metaforas var palīdzēt iemīlēt arī kailas sienas vai tumšus pilsētas nostūrus.

Man šķiet, ka priekšstati par rotām ir ļoti dziļi iesakņojušies cilvēku apziņā, un man patīk strādāt tieši ar arhetipiskajām formām – tādām kā pērļu kaklarota. No vienas puses, tas ir kaut kas tāds, kas ātri pielīp, bet no otras – tā var būt arī svaiga, ļoti intīma perspektīva. Rotaslieta var būt ļoti nozīmīga personīgajā vēsturē, teiksim, no vecmammas mantotā pērļu kaklarota, bet vienlaikus tā ir daļa arī no kolektīvās atmiņas – tā saistās, piemēram, ar princeses Diānas iecienītāko rotu.

Tās ir vērtslietas, kas visbiežāk tiek nodotas no paaudzes paaudzē pa sieviešu līniju.

Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ es palaikam atgriežos pie šīm klasiskajām formām.

Vai, tavuprāt, pilsētai ir dzimums? Vai arī ikviens var nēsāt sievišķīgu kaklarotu?

Mūsdienās tas ir sarežģīts jautājums, jo sevišķi Nīderlandē. Esmu dažas reizēs mēģinājusi pārvietot jau gatavu rotaslietu no vienas pilsētas uz citu, bet tas nekad neizdodas. Es neteiktu, ka pilsētām mēdz būt noteikts dzimums, bet es domāju, ka ikviens darbs ir radīts savai konkrētajai vietai. Pilsētām ir arī kopīgas pazīmes, taču ir lietas, kas ir specifiskas tikai konkrētajai videi vai apkārtnei. Man šķita, ka varēšu pārslēgties starp tām, tomēr tas nekad nav izdevies. Es domāju, ka tas cieši saistīts ar to, kā mēs redzam un piedzīvojam katru pilsētu.

Arī klasiskajā tradīcijā juvelierizstrādājumi taču tika veidoti konkrētai personībai – rotas tika pasūtītas karaļiem un karalienēm. Tu savā ziņā dari to pašu.

Interesanti ir tas, ka rotas ir ļoti dažādas – ir dārgās rotas, kas saistās ar karaļnamiem un tiek glabātas muzejos. Vienlaikus tās saistītas arī ar mūsu ikdienu: tām ir gan ekonomiska, gan emocionāla vērtība. Es šobrīd, piemēram, strādāju pie draudzības rokassprādžu projekta – tā ir vienkārša, pašrocīgi izgatavojama rota, bet tiek radīta konkrētam cilvēkam. Vai manā gadījumā – konkrētai vietai pilsētā.

Rota parasti tiek nēsāta cieši pie ķermeņa. Šķiet, izvēloties vai radot otram rotu, šis cilvēks ir labi jāpazīst. Ir taču gadījumi, ka saderinātie izšķiras, jo nesakrīt gaumes – līgavainis nav pratis izvēlēties gredzenu.

No vienas puses, rota ir kaut kas ļoti intīms, bet no otras puses – tā ir arī ļoti atklāta. Tā kaut ko signalizē apkārtējiem. Piemēram, laulības gredzens pauž, ka šis cilvēks ir jau aizņemts. Rota ir arī saziņas līdzeklis.

Tu šobrīd raksti doktora disertāciju par rotām – ko vēl tu gribi izpētīt?

Es strādāju pie doktora darba Haseltas Universitātē un Haseltas "PXL-MAD" mākslas skolā, cenšos apvienot māksliniecisko darbu ar teorētisko pieeju. Es pētu, kā rotu mākslinieks redz pilsētu un strādā tajā. Koncentrējos uz fizisko vidi, materiāliem un priekšmetiem, kas atrodami ielās un par ko tie kļūst, ja tiek uzlūkoti no juveliera perspektīvas. Pētījuma laikā organizēju dažādas pastaigas un sarunas ar speciālistiem, kuri, manuprāt, pilsētai pieiet ar īpašu attieksmi, kāda raksturīga arī rotu māksliniekiem, piemēram, ar ģeologu, kurš pēta dabīgo akmeņu izmantojumu pilsētvidē, cilvēku, kurš lieto metāla detektoru un uzlūko ainavu kā vietu, kurā meklējami pazemes dārgumi, arhitektu, kuru interesē noteiktas arhitektūras detaļas. Manuprāt, viņu uztveres veids pārklājas ar rotu mākslinieka redzējumu.

Bet ko šie pilsētas elementi var pastāstīt?

Piemēram, Amsterdamā būvniecībā bieži izmantoti tādi akmeņi kā granīts vai Beļģijas zilais akmens. Tos izmanto kā funkcionālus materiālus, jo tie ir cieti un var kalpot ļoti ilgu laiku, taču tie ir arī dekoratīvi un ar dažādām asociatīvām nozīmēm. Piemēram, banku ēku pamatni veido no granīta, jo tas ir ciets, izturīgs materiāls, kas sasaucas arī ar tēlu, ko banka vēlas projicēt – stabilitāti, mūžīgumu, vietu, kam var uzticēties. Ar līdzīgu attieksmi dažādus materiālus izmanto arī juvelieris. Piemēram, ģeologs minēja, ka marmoru mēs uztveram kā neskartu materiālu, tas saistās ar šķīstību.

Bet ko stāsta parasta ķieģeļu siena?

Arhitektu, kurš piedalījās manās pastaigās, īpaši interesē tieši ķieģeļi. Viņš varēja ļoti daudz pastāstīt par ķieģeļu attiecībām ar konkrēto vietu, kā arī par dažādajiem ķieģeļu izkārtojumiem – rakstiem un savienojuma veidiem, kam ir noteikta izcelsme vai kas raksturīgi kādai vietai. Kad to kārtojumam ir funkcionāla, kad dekoratīva nozīme. Mūsdienās ķieģeļus bieži aizstāj ar betonu, jo ķieģeļu būvniecība ir darbietilpīga, lēna un tai vajadzīgas noteiktas prasmes. Ķieģeļu sienu spēj uzbūvēt tikai prasmīgi meistari. Šajās kopīgajās pastaigās es iepazinu pilsētu vēl tuvāk un no citas perspektīvas, kuru šobrīd cenšos pārtulkot, lai izmantotu šīs atziņas mākslā.

Kas ir tas, ko mēs pārējie nepamanām pilsētā?

Es nedomāju, ka citi šīs lietas neredz, taču es cenšos pievērst lielāku uzmanību mazāk pamanītajām vai nepamanītajām lietām, pie kurām skatiens it kā pieradis. Piemēram, tam, kā pilsētā tiek izmantotas sarkanbaltās brīdinājuma lentes. Mēs visi tās redzam, bet ne vienmēr to apzināmies. Es kolekcionēju attēlus, kuros redzamas šīs lentes dažādās vietās, reizēm izmantotas ļoti dīvaini vai netīšām ļoti radoši.

Man liekas, ka ir lietas, kuras mēs apzināti izslēdzam no redzesloka, piemēram, to, ka memoriālā siena ir notecējusi vai ka uz skaistas fasādes ir brīdinājuma zīmes vai suņu apčurāti stūri. Pat ja netieši tas uz mums atstāj iespaidu.

Es domāju, ka tu sāc šīs lietas pamanīt, kad kaut kas pēkšņi izmainījies ierastajā rutīnā. Bet šo pamanīšanu var arī uztrenēt. Tās pamana, ceļojot, nonākot mazāk pazīstamā vietā. Tad tu sāc ievērot durvju rokturus, sienu krāsas. Taču ir arī citi paņēmieni, kā ļaut sev pieredzēt pilsētu atšķirīgi.

Vai pastaigas ar ķieģeļu ekspertu tevi iedvesmoja veidot rotaslietu sēriju no ķieģeļiem? Un ko tu vēlies ar šīm rotām pastāstīt?

Jāsāk ar to, ka beļģi un holandieši ķieģeļus uztver atšķirīgi. Amsterdamas skola ķieģeļus izmanto ļoti dekoratīvi, savukārt beļģi – daudz piezemētākā veidā. Beļģijā ķieģeļi ir visur, un viņi tos pat nepamana. Mani ieintriģēja ķieģeļu daudzveidīgā izmantojuma iespējas – ir ļoti daudz dažādu ķieģeļu, atšķiras arī to izmantojums un veidi, kā tos ražoja agrāk un tagad. Es nolēmu izmantot ķieģeli kā neparastu rotu materiālu un pārveidoju tos kulonu sērijās – sagriezu ķieģeļus plānās šķēlītēs un veidoju ķelles formās – kā mūrnieka darbarīku. Tādā veidā rota raisa asociāciju ar šo amatniecības veidu. Pārvēršot ķieģeli rotā, to var apzināties jaunā veidā – tas aicina pieskarties, raisa maigumu, atklāj zināmu trauslumu. Tas nav ierastais veids un mērogs, kā mēdzu strādāt ar pilsētas rotām, drīzāk pretējs virziens tam, kā parasti strādāju. Es no pilsētas izmēra atgriežos pie nēsājamas rotas izmērā, taču, man liekas, tas rada līdzīgu efektu.

Tas atkal veido saikni starp cilvēku un pilsētu.

Jā.

Tu teici, ka marmors saistās ar šķīstību...

Tā gan ir pamatīga klišeja.

…bet ar ko saistās ķieģelis?

Tas ir sarežģīts jautājums. Ķieģeļi bieži tiek ražoti lokāli, jo māls ir atjaunojams resurss. Nīderlandē ir arī daudz ķieģeļu ēku, jo viņiem nav kalnu, kur iegūt dabīgos akmeņus māju celšanai atšķirībā no, piemēram, Vācijas. Katrs dabīgais akmens ir atvests no citurienes.

Tas ir arī ekoloģiskāks veids – nav jāveic tāli pārvadājumi.

Jā, tomēr ķieģeļu ražošana arī patērē daudz enerģijas. Ar ekoloģiskumu šajā gadījumā ir sarežģīti. Mani vairāk interesē tā ikdienišķums, tas, cik ķieģelis ir vienkārša, parasta lieta. Taču, to sagriežot šķēlītēs, atklājas dažādi minerāli, plaisas, dažādi elementi un detaļas, kurus mēs citādi neievērojam. Un pats fakts, ka ķieģelis var kļūt par rotu, lai arī iepriekš nešķita valkājams.

Kurus darbus tu plāno izstādīt Latvijā?

"Rotu parādē" piedalīsies gan vietējie, gan starptautiskie dizaineri. Man interesē, kā notiks komunikācija viņu starpā un ar apmeklētājiem. Vēl neesmu izlēmusi, vai taisīšu kaut ko jaunu konkrēti šai izstādei. Tas ir atkarīgs arī no laika un budžeta.

Rīga savulaik bija Hanzas pilsēta, saistīta arī ar Nīderlandes un Vācijas pilsētām, varbūt starp tām ir arī kāda saikne pa ķieģeļu līniju.

Staigājot pa pilsētu, es jau sāku pētīt ēkas, tur varētu atklāties kas interesants. Manu darbu izejas punkts ļoti bieži ir noteikta vieta vai rotu veids, bet visbiežāk abi vienlaikus. Es vienmēr mēģinu parakt arī mazliet dziļāk – atrast lietas, kas nav uzreiz pamanāmas. Kādu faktu par konkrēto vietu vai pagātnes notikumu. Manos darbos parasti apvienojas visi šie parametri: vieta, vēsture, noskaņa, iedvesma. Tas viss kopā kļūst par īpašu rotu.

Bet vai tu pati nēsā rotas?

Nē. Es tiešām... Mēdz teikt, ka nēsāt pašam savu darbu ir vislabākā reklāma. Var jau būt, taču mani rotaslietas vairāk interesē kā pētnieci. Tās mani fascinē, taču es tās redzu kā tēmu, par ko domāt. Mani interesē, kā to nozīmi ietvert savā mākslā. Ķieģeļu kuloniņi gan ir arī nēsājami, taču manā gadījumā tas drīzāk ir izņēmums.

Tu nēsā rotaslietas tikai savā prātā.

Tieši tā! Turklāt visu laiku.

Tēmas
 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!