Kentaurs un tā mācības

Īstu, neatšķaidītu vēsturi "1988. gada atmodas pareizības".ticīgie (t.sk. S.R.) diezin vai kādreiz atzīs - drīzāk turpinās malt par pēckara laikos augušās paaudzes "traumu". To jau nesen kārtējā konferencē
"Trauma, atmiņa un nākotne" skandētās runas apliecināja. Tā kā vēstures izzinātājam katram pašam nāksies meklēt informāciju par J.Kubiļa pēckara paaudzi:" Neredzēju nevienu modernu kleitu, nevienu frizūru, nevienu elegantu uzvalku. Redzēju tikai acis, kurās dega kaislīga, varētu pat sacīt, fanātiska vēlēšanās celt, radīt no jauna, aizmirst pārdzīvoto. " Vera Baļuna (no. gr. Kur palika dienas.)
p.s. Es piekrītu abām J.K. versijām par Ļeņinu, iespējams, ja J.K. būtu līdz 102. gadiem nodzīvojis, tad būtu vēl kāda klāt nākusi. Atcerēsimies kādu līdzīgu gadījumu ar I.Kalniņa un I.Ziedoņa 1973.g. "Apliecinājums (Ļeņinam)"

Domāšana ir domāšana, sajūtas (emocijas) ir emocijas - nevajag jaukt "zupu ar mušām". VAK darbinieka E.Smiļģa izaudzinātie kadri bija augstas klases profesionāļi - "Un Eduards Pāvuls iet.Iet pildīt savas mākslas klaušas ar visu, kas viņam pieder, - ..." (Dzene L. Aktieris pret savu gribu,- 6.lpp.)
Jautājumi rodas, taču svarīgi saredzēt laikmeta kopumu (kontekstu) - īpaši , ja runa iet par zīmīgu laika posmu (1940-1990). Kas tad tur bija, ja pat režisors Jānis Zariņš 1962.g.izlēma no Anglijas atgriezās Latvijā? Labu cilvēku (aktieru) bija vairāk, taču viņi tukšā vietā neradās.
Lai kādās nianses neiedziļinātos, lai kādaspadomju sistēmas nepilnības necenstos izcelt - vienalga no " patiesības neizbēgt" (R.Dobrovenskis). Nāksies atzīt, ka :"....tautas gars uzplauka neredzētā spožumā – tādu kultūras un mākslas uzplaukumu kā pagājušā gadsimta sešdesmitajos – deviņdesmitajos gados Latvija vēl nebija pieredzējusi." Imants Kalniņš (NRA, 18.01.2013.)