Foto: "Unsplash"
 
Sleja
18.10.2021

Kažoka cena

Komentē
4
Saglabā

Septembra vidū plašas diskusijas izraisīja vairāku deputātu iesniegtais likumprojekts, kas paredz mainīt "Dzīvnieku aizsardzības likumu". Runa ir par aizliegumu audzēt dzīvniekus ar mērķi iegūt viņu kažokādu. Likumdevēju iniciatīvas iedvesmotāji ir sabiedriskā organizācija "Dzīvnieku brīvība", kas nodeva Saeimā petīciju ar vairāk nekā četrdesmit tūkstošiem parakstu. Šobrīd likumprojekts ir nodots izskatīšanai Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā. Iespējams, ka nav ilgi jāgaida arī līdz likuma izskatīšanai Saeimā pirmajā lasījumā.

Jāatzīstas, ka, manuprāt, likums pats par sevi nav īpašu diskusiju vērts, jo nevaru iedomāties nekādus pārliecinošus argumentus, kāpēc šī nozare Latvijā būtu saglabājama. Skaidrs, ka kažokādas dzīvnieku audzēšana rada dzīvnieku ciešanas un nevar tās neradīt. Tas nav tikai jautājums par vienu vai otru darbinieku, kuru var pieķert, nofilmēt un sodīt. Un arī to, starp citu, diez vai var novērst, piemēram, uzstādot kameras, kā to rosināja zemkopības ministrs Kaspars Gerhards. Tas, ka darbinieki pret dzīvniekiem izturas kā pret priekšmetiem, nevis justspējīgām būtnēm, droši vien ir veids, kā vispār ar šo nepatīkamo darbu sadzīvot, tāpēc nežēlība ir jau ielikta darba būtībā.

Svarīgāka tēma ir tā, ka apstākļus, kas dzīvniekiem nodrošinātu kaut cik labu dzīvi, diez vai var salāgot ar mērķi nopelnīt. Es nezinu, vai zooloģiskais dārzs ir dzīvnieku labturības standarts, bet nekādu zooloģisko dārzu savām lapsām un ūdelēm kažokzvēru audzētāji nekad neizveidos.

Latvijas Zvēraudzētāju asociācijas valdes locekle Sandra Vilciņa savā laikā norādīja, ka kažokzvēru audzēšanas aizliegšana veicinās to, ka vairāk tiks patērētas kažokādas no tām valstīm, kurās dzīvnieku labturībai pievērš uzmanību vēl daudz mazāk. Kā es sapratu, tad doma ir tāda, ka šajā gadījumā dzīvnieki cietīs vēl vairāk, jo tad nebūs to, kuri vismaz ievēro Latvijas un Eiropas Savienības prasības. Tomēr tas ir īpatnējs arguments vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, šķiet, tiek pieņemts, ka pieprasījums pēc kažokādām saglabāsies tāds pats kā šobrīd – tas nav pašsaprotami. Otrkārt, man nav skaidrs, kāpēc tad šīs kažokādas netiek ievestas jau šobrīd. Ja citvalstu uzņēmējiem šie noteikumi nav jāievēro, tad viņi, visticamāk, var izkonkurēt mūsējos.

Teorētiski būtu iespējama situācija, kad kažokādu ieguves nozare ir savienojama ar dzīvnieku labturību. Man nāk prātā divi varianti. Viens – patērētāji ir gatavi maksāt par labos apstākļos audzētu un maksimāli nesāpīgi nogalinātu dzīvnieku ādām. Otrkārt, pārējā sabiedrība kažokzvēru audzētājiem kompensē izdevumus par dzīvnieku labturību.

Bet tas mūs aizved pie otrās problēmas ar kažokzvēru audzēšanu – tās radītajām dzīvnieku ciešanām mūsdienās īsti nav jēgas.

Paņemsim vispirms pirmo versiju. Vai varētu būt patērētājs, kurš gatavs maksāt daudz vairāk par kažokādām, kas nodīrātas no dzīvniekiem, kuri ir turēti labos apstākļos? Man grūti iedomāties cilvēkus, kurus uztrauc dzīvnieku labturība, bet ļoti patīk kažokādas – tik ļoti, ka viņi ir gatavi  pamatīgi piemaksāt tieši par dzīvnieku dzīves apstākļiem. Tas nav neiespējami, bet domāju, ka šādu cilvēku būtu ļoti maz. Tāpēc neticu, ka tirgus pats var pat teorētiski nodrošināt labturību.

Otrā versija paredzēja, ka sabiedrība kompensē kažokādu audzētājiem izdevumus par labturību tāpat, kā sabiedrība varētu kompensēt, piemēram, meža īpašniekam rūpes par kādu retu biotopu. Tomēr atkal jāsaka – nav skaidrs, kāpēc sabiedrībai vajadzētu kaut ko tādu darīt. Kāpēc mūsdienās vajadzīgas kažokādas?

Protams, ir viens būtisks faktors, kas jāpiemin un kas regulāri tiek minēts debatēs par šo jautājumu, – kažokzvēru audzēšana ir daļa no ekonomikas, tā nodrošina darbavietas, nodokļus. Protams, var atbildēt klasiskā veidā – ekonomika jebkurā gadījumā darbojas kaut kādu vērtību ietvaros. Ja kāda reģiona uzplaukumu varētu veicināt, tirgojot narkotikas vai vergus, mēs neteiktu, ka tā jādara tāpēc, ka, dažus novadniekus pārdodot, varam nodrošināt vietējā skolā bērniem pusdienas. Tomēr šī atbilde nav īsti korekta, jo, pat ja daļa sabiedrības dzīvnieku nogalināšanu uzskata par neētisku, sabiedrība kopumā piekrīt, ka, piemēram, pārtikai dzīvniekus drīkst nogalināt. Dzīvnieku dzīvība kā vērtība nevar būt izšķirošs jautājums, runa tomēr ir par dzīvības vērtību: kad dzīvnieka nogalināšana ir pieļaujama un kad tā ir bezjēdzīga.

Manuprāt, darbavietu nodrošināšana šo nāvi nepadara jēgpilnu vai attaisnojamu, lai gan nav tādas formulas, kā izskaitļot samēru starp dzīvnieku dzīvību un darbavietām. Bet te ir būtiski piebilst – mūsu sabiedrībā jautājums par dabas aizsardzību lielā mērā ir jautājums par naudu. Piemēram, pat diskutējot par diviem lācēniem, kuri nebaidās no cilvēkiem un Valkas novadā apciemo mājas, mēs diskutējam ne tikai par drošību un komfortu, bet arī par naudu, jo ir iespējams nodrošināt, ka lāči netiek klāt atkritumiem, tāpat kā ir iespējams izveidot sētu ap bišu stropiem, bet tas viss kaut ko maksā. Mūsu ieradumi liek mums meklēt visādus veidus, kā nemaksāt par dabu. Mēs esam gatavi par to priecāties tikai tad, ja no mums nekas netiek prasīts. Un ar "mēs" es nedomāju tikai tos konkrētos cilvēkus, kuriem jādzīvo līdzās lāčiem vai kuru īpašumā atrodas kāds aizsargājams biotops, bet visu sabiedrību. Atstāt dabas aizsardzību to cilvēku ziņā, kuri tieši ar to saskaras, ir viens no veidiem, kā izvairīties par dabu maksāt.

Arī par dzīvnieku tiesībām ir jāmaksā, bet kažokzvēru gadījumā jāņem vērā vēl viena nianse. Tas, ka kažokzvēru audzēšanas aizliegums likvidēs darbavietas, ir būtiski, bet tas, kā mēs uz šo problēmu skatāmies, ir tikai viens no iespējamiem variantiem. Mēs varam arī pajautāt: kāpēc reģionos tik ļoti trūkst darbavietu, ka jāuztraucas par to, kur dabūs darbu tas nelielais pulciņš, kurš šobrīd strādā šajās fermās? Un vainot bezdarbā var arī, protams, ūdeles un dzīvnieku aizstāvjus, bet tas ir tikai viltus manevrs, jo, kā vienmēr, iestāties par ūdeļu fermu saglabāšanu, atsaucoties uz darbavietu nepieciešamību ir viegli, bet nodrošināt, ka Latvijas ekonomika attīstās vismaz līdzvērtīgi tam, kā tas notiek kaimiņvalstīs, ir grūti. Attiecīgi arguments par darbavietām aiz sevis slēpj nevarību.

Tēmas

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!