***
kaut kur vējš no mutes ir iešūpinājis virtenē sakārtās spuldzes kaut kur spīd saule kā tikko no pannas noņemts plācenis kaut kur lietus izšķaidījis visas krāsas un iekrāsojis lūpas tik melnbaltas ka nelīdz ne buramvārdi jo atsitas kā pret stieplēm kamēr sāk krēslot un iezīmēt īsu robežu pirms laternu iedegšanās kaut kur gaisā lido sīkas kristāliskas zili zaļas domu lauskas un kaut kur tukšs eskalators brauc pa apli gaidot tos kuriem brīvībā ir par daudz skābekļa kaut kur slīd lielais panorāmas rats tik lēni ka savā uztveres projekcijā es tam piešķirtu divdesmit četru reižu paātrinājumu kaut kur viņi sēž tieši vidū uz divām nepārtrauktām līnijām bezbailīgi laižot sev gar sāniem skrienošos auto kaut kur es redzu viņas smaidu un asiņojošās kājas cauri puantēm kaut kur viss ir savienots nebeidzamās elektriskās trosēs un man vienmēr bijis bail iet kaut kur tur zem sprakšķošiem elektrības stabiem
***
paņem vienu uz mājām uzliec kaut ko jautrāku tu vari sagribēt nozagt helikopteru ar naudu un satikt savu bijušo vai satikties angļu valodā tu uzliec pauzi plastmasai un apstādini kalnu jūru un debesis kuras nedrīkst mazgāt veļas mašīnā tu vari paļauties uz mani arī kad nevaru izturēt ziemu un kad manos sapņos suns funs neskrien ar vēju bet trīc vemj un blusojas tas ko es gribēju pateikt vari man ticēt jo es labprāt ar tevi skolā ietu un pēc skolas līdz mēness pļavām tālāk kad nesāpētu zobs vēders un auss un mums abiem nepaliktu garlaicīgi kad nebūtu ko darīt ja vien mēs nesāktu meklēt atšķirības nozagtajās pasēs makos princesēs un grāmatās kuras pat nepieņem kā metāllūžņus arī ar pieņemšanas nodošanas aktu ne bet es varu tevi izturēt jo tu esi bērnības garša un tu mani pieņem pirms un pēc un kāda esmu
***
nevaru aizmirst nekustīgo suni duksi ar lelles matiem ko mammas halāta jostā izsmērēju pa ielām vēl aizvien kā šodien atceros noslīkušo bebru dārza akā kuru tomēr sadūšojos tuvumā apskatīt bet tikai kad atnāca tētis un to skaistuli būtu varējusi samīļot ja būtu sauss un dzīvs un manas četras maņas vēl atceras skolas ēdnīcas šokolādes sieriņus matētajos blāvajos papīros ar kuriem bija piebāztas mana priekšauta kabatas un viņam es patiku vislabāk no klases kaut man bija vienaldzīgs un man bija pie kājas mans briesmīgais paskats ar asarainām acīm un tekošu degunu kā man tādai vispār varēja ļaut dežurēt un krāmēt traukus smirdīgajā trauku mašīnā un nevaru aizmirst mašīnas bagāžnieku kurā mani iekrāva kā kartupeļu maisu vai mazliet maigāk bet arī stipri nepretojos jo ielas bandas puiši bija simpātiski vismaz daži no tiem un varbūt man šodien pietrūkst tās stikla pudeļu skaņas taras pieņemšanas punktā ar lēta kroga piesmaku kas bija vienīgā izeja kā tikt uz tik kārotajiem karuseļiem kuri man vairāk nepatīk šodien un tāpēc es nesaprotu kas ar mani ir noticis
***
varbūt bezgaiss mani izdzina uz tik interesantā māju izauguma vārdā balkons uz kura parasti nekas pārāk interesants nenotiek ja nu vienīgi parādās kāds izspūris smēķētājs maikā vai apenēs vai kāds kvekšķis izskrien izvēdināt balseni un laikam jau tikai filmās esmu redzējusi uz balkona gulošos bet gan jau ne es vienīgā kas sadomājusi sev gulošo balkona vasaru uzrīkot par spīti balkona avārijas stadijai un par laimi savam svaram kurš nepārsniedz it kā atļautos simts kilogramus tā es guļos uz paklāja cerot ka neizraisīšu balkona strauju atdalīšanos no mājas korpusa un aizmirstu par izdrupušo betona grīdu lēnām ieaijājoties pagalma kņadoņā tik patīkami ka gandrīz iemiegu līdz prātā atkal iešaujas nemierīgās domas kas pārņem tik ļoti ka sāku shēmot teorētisko pēkšņo krišanas iespēju uz leju ar savu balkonu uzkaroties zemāk esošajam balkonam vai tālāku traukšanos lejā kopā ar nākamo un aiznākamo balonu līdz pašai zemei vai vēl dramatiskāku scenāriju kurā augšējais balkons pēkšņi kristu man virsū un kamēr viena mana smadzeņu puslode cenšas uzminēt kura no šīm nāvēm būtu nepatīkamāka otra smadzeņu puslode saka stop es taču spēju ļauties un turpinu gulēt un atcerēties omulīgo ezīti kurš lāvās tur miglā upei ļāvās un viņu nesa un nesa kamēr viss beidzās labi arī man gan jau tāpat beigsies jo guļu joprojām jūtot kā balkons mani tur un es ļaujos es dzīvoju
***
stāvu sabiedriskā transporta pieturā ar vienu roku pieturu savu zirgu lai nenogāžas un kā vienmēr jūtu pārsteigtos skatienus bet ja padomā man nav ko kaunēties no sava zirga ar rozā ausīm arī ja tas neierakstās dabiskajā kontekstā ar manu vecumu līdz kāds ūsains vīrietis manuprāt nicinoši paskatās garām ejot un es neizturu un jautāju vai kaut kas nav kārtībā un vai viņam nepatīk mans zirgs uz ko viņš atbild ka tas tak bērnu samokāts uz ko es aizsvilstos un saku ka tas ir mans pegazs un lūdzu mūs abus cienīt uz ko viņš šķelmīgi nosmīn vienlaicīgi pieliekot labās rokas rādītājpirkstu sev pie deniņiem šurpu turpu grozot un es protams to tā nevaru atstāt un iekāpju kopā ar viņu pienākušajā zemās grīdas tramvajā jautājot vai viņam vispār zirgi nepatīk uz ko viņš atbild vienīgi ar trulu skatienu kas uzkurina vēl vairāk līdz sāku stāstīt cik ļoti vajag lai katram būtu savs zirgs vienalga pegazs vai zirgs kurš naktī dzied vai klusē vai kurš skatās pretī no vecas atklātnes skolas atmiņu kladē vai saliekamais lego zirgs vai izjādes staļļa zirgs kur vēl nenojauš ka viņi šovasar pirmo reizi tiksies un zirgs atcerēsies viņa smaržu un arī viņš atcerēsies zirga smaržu un silto ādu un gribu vēl turpināt bet viņš laikam nevar vairs mani izturēt un grasās kāpt ārā bet es paspēju vēl pateikt pēdējo par zirga terapiju kas varbūt vienīgā palīdzēs viņam kad viņš sajuks prātā ko protams viņam nenovēlu jo novēlu to kas viņam pietrūkst visvairāk un tā ir brīvība
0