Recenzija
30.09.2016

Kaut kur jau lasīts

Komentē
0
Saglabā

Par Daces Vīgantes stāstu krājumu "Ledus apelsīns", apgāds "Zvaigzne ABC", 2016

Nesen šajā pašā portālā izlasīju Daces Vīgantes aptuveni pirms gada publicēto stāstu "Barankas", un man likās – kaut kas tur ir. Lai gan neapšaubāmi bija jūtama ietekme no pēdējās desmitgadēs Latvijas prozai raksturīgā spožuma un posta, tas šķita aizkustinošs un reizē rūpīgi nostrādāts. Rakstnieces pirmajā krājumā "Ledus apelsīns" apkopoti desmit īsstāsti un viens garstāsts. "Nekā tur nebūs," vienmēr teica kāds kungs, ieraugot uz grāmatas ceturtā vāka skaistas sievietes fotogrāfiju. Es, protams, neesmu tik aprobežota un zinu, ka skaistas sievietes mēdz būt arī gudras, tāpēc mani melnbaltā fotogrāfija ar simpātisko blondīni krājuma mugurpusē nenobiedē. Tieši otrādi, es tai izaicinoši piemiedzu ar aci un saku: "Vai tu vari pierādīt tam džekam pretējo?"

Grāmatu ievada garstāsts "Ledus okeāns", kas ir mēģinājums atklāt, ko Latvijas tautas psihei ir nodarījis 20. gadsimts un galvenokārt jau – karš un izsūtīšana. Vēstījumu veido trīs paaudžu sieviešu atšķirīgā pieredze un tās rezultātā radušās klusās, bet sāpīgās attiecību sadursmes. Šis paņēmiens nav ļoti oriģināls, un kaut ko līdzīgu ir jau iepriekš darījušas arī citas latviešu rakstnieces: Nora Ikstena "Mātes pienā", Gundega Repše "Bogenē" vai Inga Žolude "Sarkanajos bērnos". Bet laikam ir pienācis īstais brīdis, lai par to runātu, un tā ir viena no ērtākajām formām, kā to darīt. Protams, kā jau pie latviešiem, viss sākas gana drūmi – nabagmājā, šaurā gultā un ar inventarizācijas numuru uz palaga. Varu nomierināt, diži priecīgāk nekļūst arī tālāk, tomēr krājuma kopējā noskaņa saglabā distancētu ticību gaišā iespējamībai. Vienkārši gadījās neīstie apstākļi, stulbais 20. gadsimts. Gluži kā tautā jau novazātajā teicienā no krievu gangsterfilmas "Bembis": "Ne mēs tādi, dzīve tāda."

Krājuma stāstus apvieno ne tikai 20. gadsimts, bet arī šim laikam raksturīgā nesarunāšanās, lietu nesaukšana īstajos vārdos un padevīga sev atvēlēto eksistences apstākļu pieņemšana. Visas stāstītājas ir sievietes, vismaz viena no viņām ir dzērāja un bezpajumtniece, bet citai gadījies apprecēties ar geju. Dažādībai jābūt. Kā jau atkal pie latviešiem, stāstu sižeta līnija intensīvāk norisinās tēlu iekšienē, atkārtojoties tādām tēmām kā meitas attiecības ar māti un tēvs, kurš pametis ģimeni. Vairākos tēlos iezīmējas arī "padomju aristokrātes" motīvs – sieviete, kas tieksies pēc izsmalcinātas vides pat bezcerīgos apstākļos un ar ļoti ierobežotiem līdzekļiem. Kaut nogriezīs kleitai gabalu, lai pagatavotu salveti, ko uzlikt uz lēta un apbružāta galda. Gods kam gods, autore ir bijusi žēlīga pret vīriešiem un viņu brīžiem gļēvo rīcību drīzāk mēģinājusi saprast nekā nosodīt. Pārfrāzējot vienu no stāsta nosaukumiem, krājums nav "nekāds ķepu ļepu" un atstāj labi nostrādāta darba iespaidu, par ko, iespējams, jāuzteic arī redaktore Ieva Melgalve. Lai gan līdz galam neīstenojas autores ambīcijas būt apsprātīgai, man tīri labi patika joks par ķiplokiem. Ja tas tāds vispār bija iecerēts. Bet tagad – par slikto!

Ilustrējot laikmetam raksturīgās apkārtējās vides reālijas, autore pārāk bieži ieslīgst banalitātēs: ome, kurai bufetē ir olu liķieris, galds, kas turas taisni, pateicoties zem kājas pabāztajam žurnālam "Padomju Latvijas Sieviete", vai rokaspulkstenis, kas stacijā iemainīts pret finansiālajiem līdzekļiem losjona "Gurķītis" iegādei un iekšķīgai lietošanai. Ja televīzijā rāda politiķi, tad tas, protams, ir vīrs ar kupliem matiem un auseklīti uz adīta džempera. It kā jau trāpīgi, taču tik sabiezinātā slānī tas vienkārši kļūst paredzami un garlaicīgi. Izlasīt internetā rakstu "15 saldumi, ko zina visi 90. gadu bērni" ir amizanti, un tas ļauj uz brīdi iegrimt nostalģiskās atmiņās par daudziem piedzīvojumiem kopā ar košļeni "Love is...", bet no literārā darba gribas gaidīt kaut ko vairāk. Kaut ko tādu, ko tikai šis rakstnieks var dot. Banalitāti vēl var glābt vai pat padarīt par epizodes princesi negaidīts konteksts, cits skatpunkts vai izsmalcināts stils, bet tiešā veidā tā darbojas līdzīgi novazātai un simtkārt jau lietotai atskaņai dzejā. Protams, varbūt atsevišķas lietas par padomju laikiem tikai pavirši dzirdējušam lasītājam var šķist aizraujoša pieredze, bet manī tas radīja līdzīgu reakciju, kā astoņpadsmito reizi no omes dzirdot frāzi: "Mūsu laikā pēc produktiem bija jāstāv rindā." Arī pārlieku garā meitene no stāsta "Kustība ir gandrīz nemanāma", kurai ģimene spiež spēlēt basketbolu, protams, patiesībā grib dejot baletu. Ko gan citu var slepeni gribēt gara un neveikla meitene? Es, piemēram, zinu, jo biju (un esmu) tieši tāda meitene, un vienā vecuma posmā par visu vairāk pasaulē gribēju platas reperu bikses. Un galīgi ne dejot baletu. Tā ir visiem zināma klišeja – smalkais balets kā antonīms brutālajam basketbolam. Bet tas nenozīmē, ka šī klišeja obligāti jāizmanto. Ir arī citas iespējas.

Tāpat šķiet, ka autore reizēm, uzsverot krājuma vienoto konceptuālo līniju, mēģina iebakstīt ar pirkstu acī: "Redzi, šeit ir jāsaprot, ka starp varoņiem ir neizrunātas lietas!" Taču tas ir tikpat neveikli kā pēc uzrakstītas asprātības iekavās pievienot vārdu "joks". Saspīlētā atmosfēra, ko radījis gadiem ilgi neizrunātais, ir panākama arī ar citiem līdzekļiem. Ja, piemēram, filmas varonis atbildes vietā mulsi nodur acis, būtu taču neveikli kadram pievienot skaņu celiņu ar teicēju, kurš paskaidro: "Tagad viņam ir kauns." Un visbeidzot. Tas viss likās jau kaut kur iepriekš lasīts. Ļoti līdzīgas notis ieskanas autores laikabiedru darbos, taču... Viena Nora Ikstena jau mums ir. Diemžēl manas kā lasītāja gaidas pēc kaut kā jauna un svaiga Latvijas literatūrā netika piepildītas. Neapšaubot grāmatas redaktores teikto, ka autore "māk rakstīt".

Kāda ir atbilde uz pirmajā rindkopā uzdoto jautājumu? Tas bija retorisks. Es taču to uzdevu grāmatas vākam.

Tēmas

Anete Konste

Anete Konste ir pabeigusi kultūras menedžmenta maģistra studijas, bet šobrīd pārsvarā ir aizņemta ar visplašākā spektra rakstu darbiem. Augsta taisnības izjūta un detaļu valdzinājums jaunībā raisījis ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!