Par grāmatām
15.04.2021

Kaut kas tāds var notikt vienīgi karā

Komentē
1
Saglabā

Par Svetlanas Aleksijevičas grāmatu "Pēdējie liecinieki. Bērni Otrajā pasaules karā" (no krievu valodas tulkojusi Lāse Vilka, apgāds "Latvijas mediji", 2021).

Ja tā pavisam godīgi, līdz pat pagājušā gada vasarai Baltkrievija man īpaši neinteresēja. Zināju varbūt tikai to, ka tur var aizbraukt ar vilcienu, un vēl dažus niekus, bet vienreiz bija tā – sēdējām bariņš kādā Kijevas dzīvoklī, visur, protams, stikla pudeles, ārā un televizorā deg Maidāns, bet mums konkurss – kuram savā valstī sliktāka dzīve. Latviešus no sacensības izslēdza uzreiz, finālā palika Ukraina, Armēnija un Baltkrievija. Nepateikšu precīzi, kā noteica uzvarētāju, bet beigās baltkrievs sacīja: "Jūs, armēņi, vismaz varat iet protestēt, labi zinot, ka būs slikti. Mēs pat neuzdrīkstamies mēģināt." Un izdalīja mums katram čupiņu ar bezvērtīgiem baltkrievu rubļiem, kurus izmantojām par glāžu paliktņiem.

Pērn baltkrievi tomēr izlēma mēģināt. Un mēģināja tik traki, ka cīņa, cik saprotu, nav vēl rimusies. Par vienu no redzamākajām Lukašenko režīma opozicionārēm kļuva rakstniece, Nobela prēmijas literatūrā laureāte (2015) Svetlana Aleksijeviča (vai Svitlana Aļeksijeviča, atkarībā no tā, kā uz ko šobrīd skatās – baltkrievu personvārdu atveide tuvākajos gados tulkotājiem droši vien liks tvert pēc ibumetīna biežāk nekā parasti). Rakstnieces aizsardzības un atbalsta labad pagājušā gada septembrī viņas dzīvokli apmeklēja vairāki Eiropas valstu vēstnieki, tostarp Latvijas vēstnieks Baltkrievijā Einārs Semanis. Patlaban Aleksijeviča atrodas ārzemēs un strādājot pie grāmatas par pēdējā gada notikumiem Baltkrievijā. "Čehovs esot teicis, ka literatūras uzdevums ir uzstādīt diagnozi. Daudzi cilvēki man zvana, iesūta savas atmiņas," viņa nesen pastāstīja laikrakstam "Süddeutsche Zeitung".

Ar šo visu es gribēju pateikt, ka man kaunpilni jāatzīstas – par Svetlanu Aleksijeviču tā kārtīgi uzzināju pavisam nesen. Nevienu no latviski tulkotajām ("Cinka zēni", "Černobiļa. Lūgšana", "Sievietes karā") vai citās valodās iznākušajām viņas grāmatām iepriekš lasījusi nebiju un par Baltkrieviju īpaši neinteresējos līdz brīdim, kad pērnajā vasarā pirmo (bet ne vienīgo reizi) noskatījos Elema Kļimova "Ej un skaties". Mana visai šokējošā pieredze ar šo filmu, kurā hipernaturālistiskā veidā attēlota baltkrievu sādžu dedzināšana Otrā pasaules kara laikā, likumsakarīgi saskanēja ar savdabīgo pandēmijas un normālās dzīves starpstāvokli Latvijā. Kādā no saviem iepriekšējiem "Satori" rakstiem jau minēju, ka viens no filmā atainotajos notikumos reālajiem cietušajiem ir bijis mūsu laikabiedrs, kurš nomira vien pagājušā gada maijā. Šāds fakts iespēra pavisam stipri tāpēc, ka man un vēl dažiem jauniešiem bija paredzēts pērnajā jūlijā un septembrī turpināt holokausta izpēti, intervējot kara laika bērnus Vidzemē un Latgalē. Piecas dienas pirms mūsu plānotās izbraukšanas pandēmija šīm ekspedīcijām pielika treknu punktu. Nekur mēs neaizbraucām, bet, kamēr sēdējām mājās, katru dienu uz neatgriešanos aizgāja un turpina aiziet pa kādam lieciniekam, bet tur neko nevar padarīt. Kara stāsti nav tie, kurus var ievākt, sēžot pie tīmekļkameras zūmā.

Un, lūk, gadu vēlāk – gan dizaina, gan temata un formas ziņā turpinot 2015. gadā latviski izdoto grāmatu "Sievietes karā" – meistarīgā Lāses Vilkas tulkojumā iznāk Aleksijevičas "Pēdējie liecinieki" (apgāds "Latvijas mediji"), kuras pirmizdevums PSRS iznāca 1985. gadā. Tajā apkopoti simts pavisam īsu, rakstnieces nopulētu stāstu no simts Otrā pasaules kara lieciniekiem, kurus Aleksijeviča, – jau astoņdesmitajos saprazdama, ka šo cilvēku pieredzei jātop pierakstītai –, paspējusi apmeklēt un intervēt – tātad 45–60 gadus vecus cilvēkus, kuriem tobrīd vēl bija palicis pietiekami daudz, ko dzīvot. Ja turpinām Čehova iesākto domu par diagnožu uzstādīšanu, Aleksijevičai, pašai atrodoties "vien" klausītājas un pierakstītājas ādā, ir visai precīzi izdevies fiksēt kara laikā augušo bērnu kā kolektīvās, tā arī individuālās diagnozes, kopīgo un atšķirīgo viņu atmiņās un kara traumatisko ietekmi uz ikvienu, kurš to pieredzējis.

Šī grāmata, manuprāt, ir vērtīga ne tikai baltkrieviem, bet arī mums un cilvēkiem vispār, taču nav viegli pamatot, kāpēc tā ir. Galu galā šie nu jau vecie cilvēki aiziet un ar viņiem aiziet arī kara pieredze, turklāt cilvēki cieš visādos veidos – tad kāpēc mums turpināt pievērst uzmanību tieši šiem pieredzes stāstiem? Šādiem apgalvojumiem man nav īsti, ko likt pretim, ja neskaita sajūtu, ka, godīgi iepazīstot Otro pasaules karu Austrumeiropā, varam iepazīt sevi un notikumus, kuri būtiski ietekmēja mūsu vecvecāku raksturus, kuri savukārt tika nodoti tālāk mūsu vecākiem utt., u.t.jpr. Un vēl – ikviens šajā saulē dzīvojošais ir pelnījis, ka viņa stāstu – un varbūt pat jo īpaši bērnības stāstu – uzklausa, bet vēl labāk ir, ja to patiesības labad dokumentē. Turpmāk tekstā – vēl daži mani secinājumi pēc šīs grāmatas izlasīšanas, cenšoties īpaši neatstāstīt neko no tajā aprakstītā.

  1. Karu neparedz, tas vienkārši atnāk

Otrā pasaules kara pēkšņumu latviešu literatūrā, manuprāt, brīnišķīgi notvēris Anšlavs Eglītis, kurš kopumā dzīvespriecīgā romāna "Pansija pilī" beigās raksta: "Tagad atskatoties, šie skaistie Jāņi man liekas daudzējādā ziņā zīmīgi, gandrīz traģiski, jo brīvās Latvijas laiks tuvojās beigām, kaut gan toreiz nekādas paredzēšanas vai tiešas bažas vēl svētkus neaptumšoja."

Neko daudz nenojauta arī Aleksijevičas intervētie ļaudis: "Dienā, kad sākās karš, mēs gājām uz cirku. Visa klase! Neko nenojautām. Neko…"

  1. Karš atņem visu

Ir tāda militārā stratēģija, ko dēvē par "izdedzinātās zemes taktiku". Nolīdzināt visu līdz ar zemi, lai ienaidniekam nekas nepaliek. Nacistu armija kopumā nodedzināja vai citādi iznīcināja ap 5200 Baltkrievijas apdzīvoto vietu. Vairākus ciematus nodedzināja vairākkārt. Minsku bombardēja līdz nepazīšanai, iznīcinot 85% pilsētas infrastruktūras. "Visi grib uz mājām, siltumā! Bet mājas vairs nav, tikai dūmojošu ogļu kaudze." Vairums Aleksijevičas pierakstīto stāstu ir par bērniem, kuriem tika atņemts viss – sākot no galvenajām uzturvielām un pajumtes, beidzot ar vecākiem (ilgas pēc kuriem nepāriet visu atlikušo mūžu) un bezrūpīgu bērnību. Viņiem sava dzīve pēc kara bija jāsāk gandrīz no nulles.

  1. Pieaugšana ir relatīva

Lai gan mums ir iepaticies lietas vienkāršot un noteiktiem vecumposmiem piedēvēt kādas noteiktas īpašības – lūk, šitais te ir pavisam vēl bērns, te jau atbildīgs pieaugušais –, kara pieredze rāda, ka tik vienkārši nemaz nav. Tā, piemēram, nenobriedušai un noteiktu pārdomu neapgrūtinātai personībai zināms bērnišķīgums var vilkties līdzi visa mūža garumā, taču daudz traģiskāk ir tad, ja bērniem pāragri jākļūst par maziem pieaugušajiem. Tādi bija vairums Aleksijevičas uzklausīto cilvēku – katrs no savas bērnības atvadījās, kad kļuva par liecinieku kādam konkrētam traumatiskam notikumiem (vai vairākiem).

  1. Nav nekā briesmīgāka par vardarbīgu nāvi

Viena lieta ir par nāvi lasīt literatūrā, skatīties to kino vai pat par to domāt. Pavisam cita – to redzēt savām acīm, vēl pavisam cita – pašam to īstenot. Pirmo kara laikā pieredzēto nāvi es iedomājos kā tādu pēkšņu pārrāvumu realitātē, ceturtās sienas krišanu, pēc kuras nav iespējams kā iepriekš skatīties uz dzīvi un savu atrašanos starp citiem cilvēkiem. Interesanti, ka vairākos stāstos minēts, ka kara laikā bērni vairs nesaprata, ka ir iespējams mirt arī dabīgā nāvē.

  1. Karš ir bezjēdzīgs

  2. Karā notiek arī brīnumi

"Pēdējo liecinieku" stāstos ir grūti nepamanīt arī brīnumaino. Bērnu pilnīgi nejaušās sastapšanās ar saviem radiniekiem, savādos izglābšanās stāstus. "Kaut kas tāds var notikt tikai karā." Daudzi no viņiem līdztekus kara vājprātam un šausmām pieredzēja arī līdzcilvēku labestību, kura bieži vien bija ekstremāli altruistiska, un notikumus, kurus grūti skaidrot ar racionālo prātu.

  1. Par karu ir jārunā

Par to es neesmu droša, taču pēc Aleksijevičas grāmatas izlasīšanas man liekas, ka tā gan tomēr ir.

  1. Par karu jārunā godīgi

Ja iepriekšējais punkts ir patiess, tad šis ir obligāts nosacījums, kuru mākslā (tostarp dokumentālajā), manuprāt, ne vienmēr godprātīgi ievēro. Aiz spožiem varoņstāstiem un skarbiem upuru likteņiem stāv arī tūkstošiem pilnīgi parastu cilvēku, kuri PSRS nodzīvojuši savu dzīvi, veicot ne to ievērības cienīgāko profesiju pienākumus un īpaši neafišējot sevis piedzīvoto. Padomju laikos šādi stāsti neatbilda vēlamajam priekšstatam: karš ir varonība, bet uzvara karā – tas ir augstākais gods, neraugoties uz cenu, kas maksāta par tā sasniegšanu –, savukārt mums, demokrātijas un vārda brīvības apstākļos dzīvojošajiem, savā uz nākotni vērstajā aizņemtībā vienkārši nav ienācis prātā šiem vecajiem cilvēkiem tā kārtīgi kaut ko pajautāt. Reiz kāda draudzene stāstīja par savu mūžam īgno Teikas daudzdzīvokļu nama kaimiņieni, kurai izrādījies ap simts gadu. Uzrakstīju viņai: "Paskaiti, cik veca viņa bija 1940. gadā. Viņa noteikti ir šo to pieredzējusi…"

  1. Karš nebeidzas

Aleksijevičas grāmata un tai līdzīgie darbi, manuprāt, ir labs atgādinājums – mūs lielā mērā veido mūsu pieredzētais. Manā dzīvē šī ir viena no būtiskākajām atklāsmēm, kas ļauj uz līdzcilvēkiem un sabiedrību kopumā paskatīties ar mazliet vairāk iejūtības un empātijas. Mēs nezinām, ko savā dzīvē pieredzējis pretimnācējs uz ielas, blakussēdētājs autobusā vai tantiņa Centrāltirgū. Lai arī kas tas nebūtu, tas kaut nedaudz, bet tomēr attaisno vismaz daļu šo cilvēku nejauko īpašību. Kāds Aleksijevičas stāstnieks, runājot par karu, saka: "Es ar to uzaugu. Es izaugu drūms un neuzticīgs, man ir smags raksturs."

  1. Karš beidzas

Vidējais šī raksta lasītājs diez vai ir kara laika bērns. Mani un manu vienaudžu vecāki nebija kara laika bērni. Tādā ziņā karš ir beidzies, un mēs dzīvojam dzīvi, par kuru Aleksijevičas stāstu autori varētu vien sapņot, – tādu dzīvi, kurā nešauj, nespridzina, nedeg. Tādu, kurā vienā dienā nepazūd viss, kas uzcelts gadu gaitā. Tādu, kurā, ja tā pavisam godīgi, no tikpat kā nekā nav jābaidās, jo esam drošībā un starp saviem tuvākajiem. Citur tā nav. Kādam deviņdesmitgadniekam karš turpina dzīvot atmiņās, bet bērnam Jemenā tā ir 21. gadsimta realitāte. Dzīve, kurā nav jāpieredz militārs konflikts, ir trausla un saudzējama vērtība. Varbūt nav obligāti jāizlasa "Pēdējie liecinieki", lai to saprastu, bet var arī izlasīt. Baltkrievi tomēr ir pārāk tuvu mums, lai mēs viņus nesadzirdētu.

Tēmas

Justīne Vernera

Justīne Vernera (1992) ir ieguvusi maģistra grādu rakstiskajā tulkošanā un patlaban galvenokārt nodarbojas ar tulkošanu no angļu valodas. Ir publicējusi rakstus žurnālos "SestDiena", "Kino Raksti" un

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!