Recenzija
06.05.2008

Kaut kāds Fausts

Komentē
0
Saglabā

Nav tā, ka latviešiem Faustu nebūtu pavisam: pieticīgo, bet nenoliedzami pastāvošo latviešu faustisko tradīciju savulaik – jau 19. gadsimtā – aizsāka Jānis Poruks (ja neskaita agrāk tulkoto un daļēji lokalizēto vācu tautas grāmatu), viņam sekoja Jānis Akuraters, Edvards Vulfs, Marģers Zariņš un citi. Par latviešu dzejas dzīvo klasiķi dēvētā Jāņa Rokpeļņa romāns „Virtuālais Fausts”, šķiet, uztverams kā šīs tradīcijas papildinājums un turpinājums – kaut arī autors ir paguvis savlaicīgi aizbildināties, ka īstenībā „te jau nav kaut kāds Fausts”[1]. Tomēr kaut kāds Fausts te diemžēl ir: nosaukuma vēsts ir gana spēcīga, lai korektā romāna lasījumā to ignorēt nebūtu iespējams; šāda atsaukšanās uz Faustu vienkārši nevar palikt bez sekām – pat tad, ja „Virtuālais Fausts” bijis vien „pagaidu nosaukums”[2].

Intertekstuālās attiecībās ar faustisko tradīciju Rokpeļņa teksts stājas, atsaucoties uz to gan tieši un neslēpti, gan ar mājienu palīdzību, ļaujot vai pat liekot uztvert pusmūža vēstītāju kā mūslaiku – tātad, domājams, arī aktuālu – Faustu. Pirmo impulsu vēstītāja formālā faustiskuma atzīšanai, protams, dod darba nosaukums, bet sava loma ir arī citiem faktoriem, piemēram, romāna noslēgumam, pāris punktiem vēstītāja biogrāfijā (atteikšanās no kristīgās ticības, reiz piemitušās dziedinātāja spējas), kā arī viņa paša mājieniem par savu iespējamo nolemtību u.tml. Ja formālas Fausta iezīmes vēstītājam piemīt, jājautā, kas Rokpeļņa Faustā rodams konceptuālā aspektā, proti, kas šo Faustu izceļ (ja vispār) uz tradīcijas fona. Šajā ziņā zīmīgs ir epigrāfs: „Ko redzu? Kādu ainu brīnumjauku, – Kas pretī mirdz šai burvju spogulī?” Citēts tiek Gētes „Fausts” – epizode, kurā Fausts ieraudzījis spogulī brīnumdaiļas sievietes tēlu, kas viņam „sajauc visus prātus”, aizdedzot viņā ugunīgu kāri un ilgas (kuru objekts nemaz nav īsti droši nosakāms), kas tad arī ievirza tālāko traģēdijas attīstību. Šī atsauce uz Gētes darbu piesaka romāna vadmotīvu – par to kalpo viens elements no tradīcijas plašā tematikas loka, proti, kaislība. Tiesa, šajā gadījumā kaislība daudz konkrētākā formā un visai piezemēti, identificējot to pamatā ar vēstītāja atkarībām. Uzmanības centrā izvirzīts galvenokārt internets, precīzāk, iepazīšanās portāli u.tml.; proti, spogulī redzētā sievietes tēla vietu nu ir ieņēmuši tēli, ko vēstītājs aplūko un ar kuriem viņš sazinās internetā.

Tādējādi – reducējot visu faustisko uz vienu ikdienišķu atkarību – Fausts, protams, tiek profanēts; tradīcijas ietvaros tas gan nav nekas jauns (arī latviešu literatūrā ne – skat. Vulfu un Zariņu). „Virtuālā Fausta” gadījumā profanācijai, kā liekas, nekādu īpašu funkciju nav, un faustiskā klātbūtne romānā vispār liekas pašmērķīga un lieka; Fausta šeit mierīgi varēja arī nebūt. Kāpēc viņš šeit ir, skaidrs nav. Šķiet, to zinājis nav arī pats Rokpelnis – vismaz tā var spriest, ja pieņem, ka aiz vēstītāja reizumis slēpjas autors: „Nenoliedzami, man nepavisam nav skaidrs, vai reiz nejauši pa rokai patrāpījies „Fausts” īsti rīmējas ar maniem penterējumiem. Kaut kāda nojausma tikai. Bet nojausmas bieži pieviļ.”[3] Protams, izsvītrojot atsauces uz Faustu, zustu iespēja attīstīt interpretācijas dažos noteiktos virzienos, samazinātos darba uztveres konteksts, taču neko vērtīgu (t.i., ko tādu, kas būtiski mainītu vai paplašinātu potenciālo darba nozīmju lauku) romāna izpratnei saistība ar faustisko kontekstu tāpat nedod. Un, nepiepildot Fausta piesaukšanas izraisītās gaidas pēc semantiski piesātinātas vai kaut vienkārši interesantas tēla realizācijas, vismaz šajā aspektā romāns raisa vien vilšanos.

Tāpat kā profanācija, nekas jauns vai neparasts nav arī vēlme ar Fausta tēla palīdzību risināt sabiedrībai aktuālus jautājumus; tā drīzāk ir norma, un ko tādu savulaik darījis ne viens vien rakstnieks, tostarp arī tradīcijai tik būtiski autori kā, piemēram, Gēte un Manns. Bez šaubām, Fausts, ko – neatkarīgi no tēla konkrētā īstenojuma specifikas – ierasts uztvert kā būtisku laikmeta iezīmju, pretrunu un šaubu iemiesojumu, tam ir piemērots līdzeklis. Tomēr „Virtuālajā Faustā” kaislības/atkarības preparēšanas vietā lasītāju gaida gaužām virspusīgs, garlaicīgs un nebūt ne pārliecinošs tās apraksts. „Atkal jau panīgri izmuldējos,”[4] vēstītājs kādā brīdī konstatē, un, jāatzīst, viņš lielākoties ir aizņemts tieši ar to – monotoni nīgru muldēšanu pasaules pagrimuma skaudrās apziņas noskaņās. Vietumis šī muldēšana liekas nopietna, citviet – ironiska vai nenosakāma rakstura; katrā ziņā laiku pa laikam vēstītāja domas lidojumi kļūst gluži vai neticami bezgaumīgi, lai kā – nopietni vai ironiski – tos uztvertu. Piemēram: „Varbūt anālā seksa grandiozo popularitāti izraisīja sieviešu masveida bikšu valkāšana? Dibens sāka dominēt.”[5] Vai arī: „Neapjās mani dikti sekulārā Vakaru civilizācija – svētsvinīgi un filosofiski pielūdz kārtējo kulta pimpi vai pežu. Parisas Hiltones ieguldījumu kinomākslā.”[6] Citur: „Termins „draudzība” gan prasās pēc skaidrojuma. Mūsdienu izkoptajā literārajā valodā tas nozīmē drāšanos.”[7]

Var rasties iespaids, ka „Virtuālajā Faustā” liela vieta atvēlēta seksam – kaislība taču –, un tā savā ziņā patiešām ir, bet – tikai un vienīgi nebeidzamās runās. Jāpiezīmē, ka vēstītāja attieksme pret seksu un seksualitāti varētu būt īpašas intereses vērta. Viņa priekšstatus lieliski raksturo kāds paša izteikums: „Ak, Grietiņa, Grietiņa. Vai kāds mūsdienās spēj iedomāties šādu būtni kā masveida parādību? Lolitu – jā.” [8] Pēc konteksta spriežams, ka vēstītāju interesē tieši Grietiņas morālie tikumi; taču Grietiņa (gluži tāpat kā viņai pretnostatītā Lolita) nebūt nav aseksuāla būtne. Viņas atšķir tas, ka Lolita ir neatkarīgs indivīds – pusaudze savas seksualitātes veidošanās procesā (perversu to dara Humberta Humberta fantāzija, nevis darba realitāte), savukārt Grietiņa – upuris, kurai nekādas īstas dzīves pirms vīrieša ierašanās nav un kura spējīga šim vīrietim vienīgi pakļauties, notikumam pēc tam noslēdzoties ar likumsakarīgām sekām.[9] Nākas secināt, ka vēstītājs alkst sieviešu, kuru tikumība izpaužas tajā, ka viņas labprātīgi iet līdzi pirmajam vīrietim pārliecībā, ka tas arī būs īstais, savukārt no veselīgas – un ne tikai seksuālas – neatkarības viņam vienkārši bail.

Atgriežoties pie romāna pašmērķīguma aspektā, jāpiebilst, ka „Virtuālajam Faustam” kaitē arī tas, ka Rokpelnis, šķiet, centies būt uzsvērti aktuāls par katru cenu. Šo vēlmi apliecina ne tikai tematika, bet arī citas romāna īpatnības. Teksts, piemēram, ir modīgi fragmentārs un – kā jau tas laikmetīgajai latviešu literatūrai raksturīgi – darināts vienas personas intīmas grēksūdzes garā. Lai panāktu vēl spēcīgāku mūsdienīguma efektu, teksts papildināts ar izvilkumiem no čata, bet romāna daļām piešķirti ar datortehnoloģijām saistīti nosaukumi – Installation, Enter Key utt. Domājams, arī savdabīgais vēstītāja izteiksmes veids pielāgots šai pašai iecerei. Piemērs: „Sākas dejas, DJ liek gan ātro, gan lēno, pa vidu iemet piedurīgu gabalu; laikus tiek plānoti jau citi tusi, kāds pazūd ar taksi, kāds aizlavās kājām, bet uzrodas arī jauni feisi. Man kompaška pazīstama, čalīši, kādi skuķi pa vidu, nu, dažs persons gan nav iepriekš redzēts.”[10]

Rezultātā ar visiem iespējamajiem līdzekļiem panāktais visaptverošais nevarīgās samākslotības iespaids ir fantastisks. Protams, varbūt „Virtuālais Fausts” kā „hronika”, kas vienkārši tiecas īstenot tādus pieticīgus uzdevumus kā, teiksim, atklāt mūsdienu pasaules nelāgās reālijas, dokumentēt rietumu kultūras morālo pagrimumu, demonstrēt modernā radošā cilvēka postu vai tamlīdzīgi, ne uz ko īpašu literārā ziņā patiesībā nepretendē.


 

[1] Impulss bija mīlestība [Egīla Zirņa intervija ar Jāni Rokpelni] // Kultūras Diena, 2008. g. Nr. 13 (150), 5. lpp.

[2] Turpat.

[3] Rokpelnis J. Virtuālais Fausts. – Rīga: Dienas Grāmata, 2008, 63. lpp.

[4] Turpat, 49. lpp.

[5] Turpat, 10. lpp.

[6] Turpat, 12. lpp.

[7] Turpat, 74. lpp.

[8] Turpat, 117. lpp.

[9] Tā, protams, „Faustu” var interpretēt tikai no sociālpsiholoģijas/morāles viedokļa – diemžēl šo viedokli, sociālpsiholoģiski raksturojot sievietes iepazīšanās portālos, šajā salīdzinājumā Gētem uztiepj autors.

[10] Rokpelnis J. Virtuālais Fausts, 135. lpp.

Tēmas

Dainis Leinerts

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!