Recenzija
17.04.2012

Katrs pats sev Voiceks

Komentē
0
Saglabā

Par Nacionālā teātra izrādi "Voiceks". Režisors, scenogrāfs, kostīmu mākslinieks: Kirils SEREBREŅŅIKOVS. Režisora asistents: Iļja ŠAGALOVS. Muzikālais noformējums: Jēkabs NĪMANIS. Lomās: Gundars GRASBERGS, Daiga KAŽOCIŅA, Madara SALDOVERE, Līga LIEPIŅA, Uldis DUMPIS, Artuss KAIMIŅŠ, Arturs KRŪZKOPS, Ivars PUGA, Jānis VIMBA, Kaspars DUMBURS, Toms LIEPĀJNIEKS, Romāns BARGAIS. Pirmizrāde: 10.04.2012.Izrādes ilgums: 1h 45min

No sākuma jāpasaka dažas trivialitātes. "Voiceks" ir noslēpumains Georga Bīhnera darbs. Noslēpumains ne tikai tāpēc, ka saglabājušies nepabeigti lugas fragmenti (to visi zina un tieši tādēļ ar to labprāt spēlējas, lai gan spēlēšanās notiek tikai prāta konstrukciju līmenī, pārsvarā visi tāpat izmanto Albana Berga operas iestudēšanas laikā izveidoto sižetisko līniju), bet pirmām kārtām tāpēc, ka mums nav skaidrs un nevar būt skaidrs, ko tieši autors ir domājis, ieliekot savu varoņu mutēs stilistiski dažādās un lingvistiski arhaiskās frāzes. Pagājuši pāris gadsimti un mēs varam tikai minēt, vai tur ir vairāk ironijas, cinisma, sentimenta vai nostaļģijas. Skaidrs, ka darbs atspoguļo noteiktu pozīciju, kas veidojusies dažādu kultūras paradigmu lūzuma brīdī. Skaidrs arī tas, ka šim darbam vajadzēja būt polemiskam tā tapšanas brīdī. Taču arī to mēs nezinām, jo "Voiceks" kļuva pazīstams un polemisks tikai krietnu laiku pēc tā autora nāves – jau pavisam citā kultūras paradigmā. Citiem vārdiem sakot, mums ir jārēķinās ar to, ka "Voiceks" kopš sākta gala ir bijis nesaprasts, pārprasts un dažādiem blakusmērķiem izmantots literārs pamats. To es saku, lai skatītājs būtu gatavs – arī "Voiceks", ko Nacionālajā teātrī iestudējis Kirils Serebreņņikovs, nav obligāti "jāsaprot".


Atšķirībā no citiem interpretējumiem ("Voiceks" kā stāsts par vardarbību, "Voiceks" kā stāsts par "mazo cilvēku", "Voiceks" kā stāsts par ārprātu vai noziegumu un sodu), šajā režisors nav centies sižetisko līniju pieradināt un ievest skatītāju maldināšanā, it kā tas skatītos parastu stāstu par nabaga vīru, kuru krāpj sieva un pazemo apkārtējie, līdz tas noved pie prāta aptumšošanās un nozieguma izdarīšanas. Serebreņņikovs atklāti noliek skatītāju priekšā savas "kārtis" un Bīhnera teksta druskas tajā visā ir tikai viens mazsvarīgs elements. Rodas iespaids (un to es tomēr gribētu pieskaitīt pie iestudējuma mīnusiem, pat ja tas ir tikai mānīgs iespaids), ka aktieriem vispār nav pateikts, ko darīt ar tekstu, tāpēc tas brīžiem tiek nolasīts mehāniski, brīžiem – nevajadzīgi psiholoģizēts. Taču skaidrs kļūst tas, ka izrādes galveno vēstījumu nes nevis teksts, bet vizuāli elementi (un tas neapšaubāmi ir viens no šī iestudējuma plusiem), kas jau ļauj runāt par jaunu, savdabīgu un interesantu teātra "valodu".

Pamēģināšu pateikt precīzāk – izrādē notikumi attīstās un stāsts tiek veidots nevis caur dialogiem starp varoņiem, bet caur vizuālu elementu (un lakoniskā skatuves iekārtojuma dēļ lielāko daļu šo vizuālo elementu veido paši aktieri ar saviem ķermeņiem) savstarpējām attiecībām gan telpiskā ziņā – kā atsevišķas ainas, kuras iespējams nofotografēt un publicēt albumā, gan laika ziņā – kā notikumi, kas maina izmantotos objektus un cilvēkus (vistīrāk tas redzams Artusa Kaimiņa tēlotajā noslēpumainajā varonī, kurš sāk izrādi balts un pamazām "sasmērējas" līdz dubļu krāsas tēlam). Arī pati telpa ar tās baltajām sienām tiek iesaistīta laika cilpā – izrādes sākumā aizkrāsojot to, kas tiks uzzīmēts tikai izrādes beigās.

Pievēršanās vizuālo tēlu valodai un likumsakarīgā novēršanās no oriģinālā teksta ir pietiekami spēcīgs un svaigs paņēmiens, lai ar to attaisnotu izrādi kā svarīgu notikumu Latvijas teātra dzīvē, taču tikpat skaidrs ir arī tas, ka prasība "lasīt" un "atšifrēt" šādu valodu ir papildus pienākums, kas tiek uzkrauts gan aktieru, gan skatītāju pleciem. Ja aktieri to var pateicībā pieņemt kā papildus aktiermākslas nodarbības, tad skatītājs, kurš devies uz teātri "atpūsties", var arī apvainoties. Grūti dot skatītājam viennozīmīgu ieteikumu – vai ir nepieciešams zināt kaut ko par "Voiceku" pirms došanās uz izrādi, vai tomēr labāk nezināt neko? Man šķita, ka teātris, iepriekš izstāstot par iestudējuma koncepciju (darbība no vecmodīgas armijas kazarmām pārcelta uz mūsdienu mākslas galeriju), ir apsolījis par daudz. Izrādi var skatīties, arī nezinot to, ka "darbība notiek mākslas galerijā", jo skatuves telpu, tēlu attiecības un notikumu attīstību var saprast pietiekami abstrakti, bet mēģinot "izlasīt" notiekošajā kaut kādas mākslas industrijas detaļas, skatītājs var aiziet neceļos un vilties. Katrā ziņā – tas nav svarīgākais šajā izrādē. Voiceka attiecības ar Kapteini nav galerijas darbinieka attiecības ar mākslas kuratoru, aizmirstiet par to. Daudzo tēlu savstarpējās sadursmes uz skatuves drīzāk atgādina šahu vai sadista izplānotu baletu, bet Jēkaba Nīmaņa fantastiskais muzikālais "roku darbs" (viņš atrodas uz skatuves gandrīz visu izrādes laiku) piepilda to ar skaņu, padarot izrādi vēl vispārīgāku un arī pārlaicīgāku..

Mēģinot atbildēt uz triviālo jautājumu, par ko ir šī izrāde, mēs saprotam, ka atbilde nav meklējama Voiceka tēlā vai sižetiskajā līnijā. Tā nav izrāde par "mazo cilvēku" (tiesa, kopš Klausa Kinska tēlotā Voiceka Vernera Hercoga filmā šis tēls ir ieguvis arī noteiktus dēmoniskus vaibstus), jo Gundara Grasberga Voiceks par tādu tā arī nekļūst. Viņš nedz samierinās, nedz saceļas pret savu sociālo statusu, tas ir – neapzinās savu pozu (sakumpusī mugura un izstieptais kakls, uz kura var "uzsēsties" ikviens, kas vēlas). Tā nav arī izrāde par "kāda nozieguma vēsturi" – bet tāda interpretācija ir ļoti vienkārši veicama, to pasaka priekšā Bīhnera teksts finālā. Mēs patiesībā neredzam un nesaprotam, kas noved Voiceku pie lēmuma nogalināt savu sievu. Labā psiholoģiskā detektīvā tas būtu galvenais trumpis, kas ļautu skatītājam iejusties slepkavas lomā. Bet te mēs raugāmies uz notiekošo kā uz absurdu atgadījumu virkni, kurai nespējam ne just līdzi, ne tikt šokēti.

Skatoties citu režisoru iestudētos "Voicekus", es pievērsu uzmanību ungāru režisora Jānoša Sāsa 1994. gada filmai, kas vizuāli diezgan precīzi atkārto Andreja Tarkovska "Stalkeru" – melnbalti, tumši interjeri, sakumpis vīrietis ar nelaimīgu sievu un zīdaini utt. Iespējams, ka Sāss to darīja apzināti, taču interesantākais ir kas cits – es sapratu, ka arī Tarkovska Stalkers atkārto Bīhnera lugas tēlu ekspozīciju. Voiceks/Stalkers ir dzīves apdalīts, mazliet "nenormāls" cilvēks, kas pilda noteiktu misiju, kalpojot citiem. Tas, ka viņam ir sieva un bērns, iezīmē šo tēlu vēl precīzāk – viņš nav Mesija, viņš ir "no parastajiem cilvēkiem". Bet Rakstnieks un Fiziķis, kas izmanto un beigu beigās pazemo Stalkeru, ir tie paši Kapteinis un Dakteris, kas izmanto un pazemo Voiceku. Jā, Voiceka misija varbūt nav tik romantiska un cēla kā Stalkeram, savukārt Stalkers nenogalina savu sievu, vien nolemj viņu un savu meitu nožēlojamai eksistencei, taču trīsstūris starp Ciniķi, Racionālistu un Vizionāru ir gluži līdzīgs. Škiet, ka arī Serebreņņikova versijā atšķirības starp Kapteini un Dakteri ir izteiktākas un viņu savstarpējām attiecībām (izrādē tie ir Ivars Puga un Uldis Dumpis) pievērsta daudz lielāka uzmanība.

Problēma, kas nodarbināja Tarkovski (vai varbūt vairāk scenārija autorus brāļus Strugackus), bija mūsdienu civilizācijas strupceļš, pie kā novedis racionālisms un cinisms. Ideāli, kas bijuši pamatā 18. gadsimta domas uzplaukumam, demokrātijas, liberālisma, zinātnes attīstībai, ir kļuvuši par šķēršļiem tālākam ceļam uz priekšu. Un vienīgais, kas šo ceļu vēl var mērot – ar grūtībām, mokām un šaubām – ir cilvēks, kas atteicies no "radības kroņa pārākuma sajūtas", mazais cilvēks, kurš vēlas ticēt un uzticēties kaut kam augstākam par sevi. Voiceks ir tieši tādās pašās attiecībās ar sabiedrības augstāko kārtu pārstāvjiem – viņam nav ne izglītības, ne naudas, ne ietekmes, lai diktētu savu gribu pat sev, kur nu vēl citiem. Viņš savas mentālās uzbūves dēļ arī īsti nevalda pār sevi un tas ļauj pār viņu valdīt citiem, bet ekstrēmā situācijā – valdīt dusmām, afektiem, dēmoniem, kas liek nogalināt. Serebreņņikovs to lieliski parāda vairākās spilgtās ainās – kautiņš deju vakarā, kas vienlaikus atgādina skatītājam par kaunpilno krievu-latviešu konfliktsituāciju, ieroča pirkšanas ainā, kur vienkāršiem videoprojekcijas paņēmieniem tiek izspēlēta vesela izrāde izrādē, Artusa Kaimiņa dēmona/eņģeļa starpspēlēs, kas tieši nekomunicē ar Voiceku, taču papildina un paskaidro viņa apziņā notiekošo.

Ja Tarkovskis var tikt saprast kā moralizējošs autors, kurš pasaka priekšā vai vismaz uzdod jautājumus – "Varbūt, ka mūsu izeja ir pieņemt Stalkera dzīves pozīciju? Varbūt tikai tā mēs varam sevi izglābt?", tad Serebreņņikova izrāde nepasaka priekšā pat tik daudz. Tarkovskis runā par neētisko intelektuālismu, Serebreņņikovs parāda mūsdienu konceptuālās mākslas postmoderno tukšumu. Tarkovska Stalkeram var just līdzi un identificēties ar to. Serebreņņikova Voiceks nav ne atdarināšanas, ne nožēlas cienīgs – gluži kā Dišāna pisuārs, izrauts no konteksta. Kaut kādā mērā viņš ir upuris, fināla aina pat dod tādu kā krustā sišanas alegoriju (Voiceks tiek "piekrāsots pie sienas"), taču būtu pārspīlēti teikt, ka viņš rādītu mums kādu kaut cik lietojamu rīcības modeli. Būtībā izrādes laikā mirst visi tās dalībnieki, ne tikai Marija un Voiceks, bet arī pašnāvību alkstošais Kapteinis, lēnām, visu izrādes laiku mirst sevis paša uzstādīto diagnožu saindētais Dakteris, Artusa Kaimiņa tēls, šķiet, ir miris jau no paša sākuma, tāpat arī nekustīgais zīdainis-lelle. Skatītājs beigu beigās tiek pamests viens savā varā un tā arī ir vienīgā atbilde, ko mēs saņemam uz "Voiceka jautājumu" – mums katram pašam ir jāsaprot, ko darīt ar sevi.



Bet uz galvenajiem ikvienas recenzijas jautājumiem – "Par ko tad bija izrāde?" un "Vai izrāde bija laba vai slikta?" – iespējams atbildēt tieši tāpat. Tas ir atkarīgs no katra paša. Tas ir, no skatītāja.

Tēmas

Ilmārs Šlāpins

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!